Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

“Getliņi”: Atkritumi ir neizmantots resurss Latvijas enerģētiskās neatkarības vairošanai

Atkritumi ir neizmantots un pieejams resurss Latvijas enerģētiskās neatkarības vairošanai, intervijā aģentūrai LETA atzina Getliņu atkritumu poligona apsaimniekotāja “Getliņi EKO” valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns. Viņš uzsvēra, ka, īstenojot atkritumu dedzināšanas rūpnīcas projektu “Getliņos”, ar silto ūdeni būtu iespējams nodrošināt pusi Rīgas, turklāt enerģijas ražošana ir iespējama gan no esošās atkritumu plūsmas, gan poligonā jau noglabātiem atkritumu kalniem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Foto: la.lv

Rīgas dome ir atbalstījusi “Getliņu” teritorijas attīstīšanu, paplašinot poligona teritoriju. Vai varat pastāstīt plašāk par attīstības plānu, ko tas paredz? Vai ir jau sāktas sarunas par zemes iegādi?

Man ir nedaudz jāatgādina vēsture. 1998.gadā “Getliņi” bija pilotprojekts pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, lai savestu kārtībā savu atkritumu saimniecību. Pirms tam Latvijā bija 511 izgāztuves un plānots bija atstāt 12. “Getliņu” pilotprojektā tika iegūts Pasaules Bankas kredīts. Projektā ieguldīja arī zviedri, kanādieši un Rīgas dome, kas kopumā bija apmēram 20 miljoni ASV dolāru. Projekts paredzēja, ka 2016.gadā poligonā beigsies vieta atkritumiem. Tagad ir jau 2022.gads un ciet mēs vēl neesam. Esam pārskatījuši tehnoloģijas, attīstība ir bijusi tāda, kas deva iespēju daļu atkritumu pārstrādāt un atgriezt tautsaimniecībā. Projekta sākumā izteiktās perspektīvas nav piepildījušās. Mēs turpinām strādāt un tuvāko piecu septiņu gadu laikā arī turpināsim. Taču kaut kad poligons būs pilns, tādēļ jau iepriekšējā dome uzdeva valdei plānot tālāko attīstību.

Sagatavojām pētījumu, kurā izanalizējām visus iespējamos attīstības variantus. Pētījumā iezīmējās trīs iespējamie virzieni. Pirmais – meklēt jaunu vietu poligonam Rīgas rajonā, kas varētu apkalpot Rīgu un 11 novadus. Otrs variants paredz paplašināt esošo teritoriju, savukārt trešais variants paredz paplašināšanos kopā ar atkritumu reģenerāciju jeb dedzināšanu. Pirmais variants tika izanalizēts un atzīts kā nerealizējams, jo tās ir lielas izmaksas, turklāt nav piemērotas atrašanās vietas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vides prasības ir ļoti stingras, turklāt arī iedzīvotāju protesti, jo neviens normāli domājošs cilvēks negribētu dzīvot poligona tuvumā.

Līdz ar to kā reālākais variants ir poligona paplašināšana ar atkritumu reģenerāciju jeb dedzināšanu. Dedzināšana būtu process, kurā vienlaikus iegūtu enerģiju – siltumu un elektrību. Tas samazinātu atkritumu noglabāšanas apjomus, jo tiktu noglabāti tikai pelni. Valde pieņēma lēmumu apstiprināt šo variantu, un padome šo variantu virza apstiprināšanai dalībniekiem. Pašlaik Rīga ir izgājusi savu saskaņošanas procesu. Šis jautājums ir sadalīts divās daļās – paplašināšana un dedzināšana. Dedzināšanas jautājums ir aktuāls, taču vēl nav pieņemts Reģionālais atkritumu apsaimniekošanas plāns. Valsts plāns ir apstiprināts, bet Rīga kopā ar vēl 11 pašvaldībām to nav izdarījusi. Šajā plānā dedzināšanas jautājums ir jāaktualizē un jāsaprot, vai tas būs vai nebūs un kā tiks realizēts.

Rīga paplašināšanās plānu ir pieņēmusi, bet to vēl nevar sākt realizēt, jo “Getliņiem” ir divi akcionāri – Rīgas dome un Ropažu novads. Procedūra ir jāiziet arī Ropažu novadā, un tikai pēc tam mēs varam uzsākt sarunas ar zemju īpašniekiem par iegādi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Uz kuru pusi būtu iespējams piepirkt zemes gabalus poligona paplašināšanai?

Tas būs atkarīgs arī no dedzināšanas projekta tālākās virzības. Ja dedzināšana netiek atbalstīta, tad zemes vajadzēs vairāk un otrādi. Tie varētu būt pāris desmiti hektāru. Uz kuru pusi? Lielas izvēles mums nav, bet apzināsim visas iespējas. Problēma ir tā, ka krietna robežlīnija mums ir ar dzelzceļu un lielceļu, kur lielas iespējas nav. Uz otru pusi ir Salaspils novads, kur vācu investori ir iegādājušies purvus kūdras ieguvei. Tur notiek intensīva izstrāde. Paliek ziemeļu un dienvidu virziens. Mēs mēģināsim apzināt reālās iespējas zemes iegādei, taču vispirms ir jāsagaida dedzināšanas projekta tālākā virzība.

Kādi ir plāni par vecā atkritumu kalna rekultivāciju? Kā to plānots paveikt un kur likt vecos atkritumus? Dedzināsiet?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Nē, tur nav ko dedzināt. Tie ir atkritumi no 70., 80. un 90 gadiem. Tam plānota rekultivācija, līdzīgi kā tā dēvētajai “Ušakova kepkai”. No šī kalna 80-90% jau ir piesārņotā grunts, pārējais ir lielgabarīta betons, gumija un stikls. Līdz ar to vecā kalna rekultivācijai pirmais un galvenais jautājums ir finansējums. Ja mums būs finansējums, tad šo projektu realizēsim, ja nebūs finansējuma, tad nekā. Tās ir milzīgas izmaksas, desmiti miljoni eiro. Tāpat kā gudrona dīķi, arī atkritumu kalns ir vēsturiskais piesārņojums, tie ir gruntsūdeņi, kas virzās uz Daugavu. Nav daudz laika atlicis, kad šie piesārņotie gruntsūdeņi sasniegs Daugavu, līdz ar to problēma ir tiešām aktuāla. Taču tā realizācija ir atkarīga tikai no finansējuma. Ja valsts tam atradīs iespējas, tad tehniski tas ir izdarāms.

Cik naudas konkrēti šim projektam nepieciešams?

To man šobrīd ir grūti pateikt. Ja ir skaidrība, ka ir finansējums, tad attiecīgi jāiziet visas procedūras, jāsaprot tehnoloģiskās iespējas. Tāpat ir skaidrs, ka ar katru dienu nauda kļūs mazvērtīgāka un cenas iet uz augšu. Šī projekta realizācijā no idejas nepieciešami divi trīs gadi. Cik tad maksās litrs dīzeļdegvielas, to neviens nezina.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Eiropas Savienība (ES) ir noteikusi, ka līdz 2035.gadam atkritumu poligonos noglabātais sadzīves atkritumu apjoms nedrīkstēs pārsniegt 10% no kopējā radīto sadzīves atkritumu apjoma. Tas ir jau pēc 14 gadiem. Vai, redzot šodienas tendences, Latvijā tas ir reāli? Kas jādara, lai šo prasību izpildītu?

Tas ir ambiciozs mērķis, bet arī reāli sasniedzams. Ja ir atkritumu dedzināšanas rūpnīca, kurā dedzinām tikai to, ko nevar ekonomiski pamatoti pārstrādāt, tad šis mērķis ir sasniedzams. Ja rūpnīcas nebūs, tad nesasniegsim. Valsts plāns paredz uzbūvēt trīs dedzināšanas rūpnīcas – Kurzemē, Latgalē un Rīgā. Rīgas reģionā, kur dzīvo puse Latvijas un tiek radīta puse no kopējā atkritumu apjoma, ir nepieciešama dedzināšanas rūpnīca ar 120-150 000 tonnu jaudas, kas ražo siltumu un elektrību. Pie šī nosacījuma ES mērķi sasniegt līdz 2035.gadam ir reāli. Īpaši pēc pēdējiem notikumiem šāda veida projekts ir obligāti jārealizē. Ja Latvijā ir resurss, ko mēs paši radām, – atkritumi -, tad ir absolūti neloģiski šo resursu likt čupā, atkritumu kalnā un to neizmantot. Jautājums ir cieši saistīts ar nacionālo enerģētisko neatkarību. Teorētiski atkritumu noglabāšana, ja tā notiek atbilstoši visām vides prasībām, nav nemaz tik slikta. Atkritumu kalns jeb poligons ir kā depozīts, resurss, kurš ar laiku ir lietderīgi izmantojams tautsaimniecībā.

Ja mēs šobrīd domājam, ka polietilēnu pārstrādāt nav izdevīgi, tehnoloģijas ir dārgas un produkts sanāk dārgs, tad ar katru gadu, katru desmitgadi rodas jauni pārstrādes veidi, jaunas tehnoloģijas. Tie atkritumi, kas šodien nevienu neinteresē, rīt var kļūt zelta vērtībā. Atkritumi ir resurss, ko rada Latvijas iedzīvotāji. Tas nav ne no kā atkarīgs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Atjaunojamais resurss, kas ir mežs, ir labi, bet domāju, ka labāk ir pārstrādāt, dedzināt atkritumus, neviz zāģēt kokus, primitīvi tos šķeldot un dedzināt. No meža var iegūt daudz lielāku pievienoto vērtību, nekā rupji to zāģēt ārā, lai sadedzinātu.

Cik daudz enerģijas šāda dedzināšanas rūpnīca varētu saražot?

Šāda projekta realizācijai ir iespējami trīs varianti – to būvē “Getliņi”, to dara privātie vai privātā publiskā partnerība (PPP). “Getliņiem” tas ir nereāli, jo, lai cik labs un veiksmīgs uzņēmums mēs būtu, tie ir milzīgi līdzekļi, pāri 100 miljoniem eiro, un tādas kapacitātes mums nav. Atliek nodot to privātās rokās vai PPP. Lai arī viens PPP projekts jau piedzīvoja skandālu (“Tīrīga”), domāju, ka šajā gadījumā visreālākais ir tieši šis variants, kad pašvaldība projektu realizē ar privāto partnerību.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Domāju, ka rūpnīca spētu nodrošināt 60-70 megavatus, kas būtu siltais ūdens visai Rīgai Daugavas labajā krastā ziemā un vasarā. Elektrība būtu kā blakusprodukts 15-20 megavatu. Tas protams tehniķiem ir jārēķina. Ja tiks dots šāds uzdevums, tad to izdarīsim. Par šo projektu būtu jādomā visām Pierīgas pašvaldībām, lai nodrošinātu “Getliņu” poligona ilgtspēju un lietderīgi izmantotu atkritumus.

Ņemot vērā pašreizējo vispārējo enerģētikas neatkarības histēriju, tas ir īpaši aktuāls projekts.

Precīzi. Turklāt tas ir jau gatavs resurss. Šī rūpnīca varētu pilnvērtīgi strādāt arī no esošās atkritumu plūsmas, kas gan līdz ar šķirošanu ir samazinājusies. Vecais kalns ir atsevišķs stāsts, jo tur tiešām nav ko dedzināt, bet ir atkritumi no 2000.gada, 2010.gada, tad vēl šķirošana nebija aktuāla, un tas ir pilnvērtīgs kurināmais materiāls. Šie atkritumi tika likti lielā kalnā, un tas ir ļoti vērtīgs depozīts. Rūpnīcai nebūtu jāuztraucas, ja kārtējā atkritumu plūsma paliktu vēl mazāka, tad tik atliek rakt, sijāt un dedzināt vecos kalnus. Rūpnīca nestāvēs kā tukša baznīca.

Jūs jau tagad ražojat siltumu un elektrību savām siltumnīcām. Vai arī šos apjomus var palielināt?

Es labprāt vispār neražotu, ja tas nebūtu noteikts likumā. Ir divi pamatvirzieni – viens no virzieniem – bio stacijas audzēja kukurūzu, mēslus un ražoja siltumu un elektrību, otrs virziens ir poligoni ar savu gāzi. Ir biogāze un ir poligona gāze, Eiropā šie jēdzieni ir nodalīti. Ja biogāzi ražo, tad poligona gāze rodas pati. Likums uzņēmumam liek šo poligona gāzi savākt un utilizēt. Izmaksas ir lielas, un šis process nav vienkāršs. Mums likums neatļauj poligona gāzei nonākt atmosfērā. Mums atliek vai nu kurināt lāpu, kas ir bezjēdzīgi, vai šo gāzi lietderīgi izmantot. Mēs gāzi nevis utilizējam, bet izmantojam siltumnīcas kompleksā, lai audzētu tomātus, gurķus. Protams, par to mēs no konkurences uzraugiem saņēmām iebildumus, ka jaucamies brīvajā tirgū, radām problēmas zemniekiem utt., jo pašvaldības uzņēmums nodarbojas ar uzņēmējdarbību.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija rosina uz pusi samazināt atkritumu apsaimniekošanas reģionu skaitu, pārejot no desmit sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģioniem uz pieciem, lai efektīvāk izmantotu resursus. Ko tas var nozīmēt “Getliņiem”?

Vēsturiski Latvijā tika uzbūvēti 10 poligoni, vairāk arī nevajadzēja. Kad tas tika plānots ap 1998., 2000.gadu, arī iedzīvotāju skaits Latvijā nebija tāds kā tagad – tad Rīgā dzīvoja 900 000 cilvēku, tagad 650 000. Līdz ar to tam laikam tas bija prātīgs risinājums. Taču tagad cilvēku skaits turpina samazināties, līdz ar to risinājums pāriet uz pieciem poligoniem ir pareizs. Tā ir optimizācija, līdzekļu koncentrācija un spēcīgu reģionālo atkritumu centru izveide uz poligonu bāzes. Ja es gribu nodarboties ar, piemēram, poligona gāzes savākšanu, bet atkritumu apjoms nav lielāks par 100 000 tonnu, tad nav jēgas to darīt. Ja atkritumu apjoms ir 30-40 000 tonnu gadā, tad iesākt neko nevar. Izmaksas ir lielas, bet lietderība minimāla. Tas ir pareizs lēmums, jo tā būs iespēja poligoniem nevis nīkuļot, bet attīstīties. Poligona resurss ir atkritumi – ja to nav, tad nav arī attīstības.

Vai esat gatavi tam, ka jums būs jāpieņem atkritumi no lielākas teritorijas?

Jā, esam gatavi pieņemt atkritumus no lielākas teritorijas. Protams, tas ir atkarīgs no nākotnes attīstības virzieniem.

Audzējat tomātus, gurķus, ziedus. Kā šo biznesa virzienu attīstību redzat nākotnē? Vai redzat iespējas arī citām kultūrām?

Jā, pirmo tomātu izaudzējām 2011.gadā. Mums ir plāns par medicīniskās marihuānas audzēšanu. Tam ir cita matemātika, cits bizness un citi ieņēmumi. Tas ir Saeimas, likumdošanas jautājums, kad to varētu atļaut. Ja likumdošanā to atļaus, tad varam sākt domāt, jo process ir interesantāks nekā tas, ko tagad darām. Es domāju naudas ziņā interesantāks.

Tā sauktās “Tīrīgas” lietā 2021.gadā tika panākts izlīgums ar Konkurences padomi. Par konkurences tiesību pārkāpumu Rīgas pašvaldība valsts budžetā samaksāja naudas sodu 500 000 eiro apmērā, savukārt “Getliņi EKO” – 385 000 eiro. Kādas mācības no tā gūtas?

Uzskatu, ka šis projekts bija loģisks, dzīvotspējīgs un ekonomiski pamatots. Privātais partneris pieļāva divas kļūdas, kādēļ projekts izgāzās, protams, neskaitot arī politiskās lietas, jo tuvojās vēlēšanas. Cenas nedrīkst celt, pirms nav redzami uzlabojumi. Sākumā bija jāparādās pazemes konteineriem, šķirošanas laukumiem, jaunām mašīnām, skaistiem šoferiem utt. Un otra kļūda bija 20 gadu termiņš. Matemātika rāda, ka visu amortizēt, atpelnīt pietiktu arī ar 12 gadiem. Tas ir optimāls termiņš, kas netracinātu sabiedrību un arī deputātus. Tādēļ arī parādījās negācijas pret šo projektu, ka būs monopols uz 20 gadiem. Taču, ko nozīmē monopols? Parādiet man brīvo tirgu atkritumu biznesā. Vienīgais, kur esmu to redzējis, ir Āfrikas valstīs, kur pa logu izmet atkritumus un tos savāc visi, kam gribas. Vai brīvais tirgus var arī nozīmēt to, ka ir daudzdzīvokļu māja un katrs dzīvoklis slēdz līgumu ar ko grib. Tas ir klasiskais brīvais tirgus. Nekur pasaulē brīvais tirgus atkritumu apsaimniekošanā, savākšanā un operēšanā nav un nevar būt. Arī tagad šīs četras zonas, kas tas par brīvo tirgu? Kļūdas bija termiņš un cenu celšana.

No lietderības un pašvaldības viedokļa šis projekts bija optimāls, jo privātais investē un sakārto nozari, bija reāls plāns, un no otras puses bija pašvaldības “Getliņi EKO”, kur ir cilvēki padomē un valdē un kas nodrošina iekšējo kontroli . Diemžēl Konkurences padome šo projektu iznīcināja. Rezultāts bija mierizlīgums, kur “Getliņi EKO” un pašvaldība samaksāja sodu. Negribētu komentēt “Getliņi EKO” rīcību. Tas bija dalībnieku lēmums, un dalībnieku lēmums uzņēmumam ir likums. Mēs to izpildījām. Tas bija racionāli. Ja “Getliņi EKO” tiesātos, domāju, ka Latvijas tiesās mēs zaudētu, bet Eiropas tiesās viennozīmīgi mēs uzvarētu par konkurences kropļošanu. Bet, vai tas būtu lētāk kā samaksāt sodu, šaubos.

Kā sokas sadarbība ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem pēc tam, kad Rīga ir sadalīta zonās, kurās tie strādā?

Mēs ar šiem uzņēmumiem sadarbojamies jau vairāk nekā 20 gadus. Sadarbība ir laba, atkritumi tiek izvesti, viss notiek. Gribētos risināt ātrākā tempā jautājumus par dalītiem atkritumiem, it sevišķi par bioloģiskajiem atkritumiem. Es gan domāju, ka ar tiem tarifiem, kas ir brīvās konkurences rezultātā, mēs ilgi vēl neredzēsim normālu atkritumu saimniecību – neredzēsim pazemes konteinerus Vecrīgā, diez vai ieraudzīsim pietiekamā daudzumā šķirošanas laukumus. Pašreizējais tarifs, ko saņem operatori, ir izdzīvošanas tarifs, nevis attīstības tarifs.

Vai un kā ir mainījies atkritumu apjoms pēdējos gados?

Ar atkritumiem ir vienkārši – to ietekmē ekonomiskā situācija. 2008.gada krīzē ekonomika nobruka par 30% un arī nešķiroto atkritumu apjoms samazinājās precīzi par 30%. Tagad tendence ir nedaudz citāda – cilvēku nepaliek vairāk, arī Covid-19 pandēmija ietekmēja atkritumu apjomu. Jo sliktāk dzīvojam, jo mazāk atkritumu. Dzīves līmenis nepieaug, tas ir stabils, tādēļ arī atkritumu apjoms nepalielinās. Tāpat operatori strādā pie dalītās vākšanas. Tā strādā labi. Vienīgi ar bioloģiskajiem atkritumiem attīstība nenotiek, un tā arī nenotiks, jo likumdošana šajā jautājumā nav sakārtota. Ir fundamentāli jāmaina pieeja un jānotiek izmaksu restrukturizācijai. Bioloģiskos atkritumus vākt, pārvadāt un pārstrādāt ir dārgāk nekā nešķirotus atkritumus, tādēļ cilvēkiem nav nekāda stimula šķirot bioloģiskos atkritumus. Viņus it kā soda – jo vairāk šķiroju bioloģiskos atkritumus, jo vairāk maksāju. Ja gribam to stimulēt, tad ir mākslīgi jāsamazina cena bioloģisko atkritumu savākšanai, bet jāpalielina nešķiroto atkritumu savākšanai. Atkritumu šķirošanu ietekmē ļoti daudzi faktori – stimuli ir viens, audzināšana, tradīcijas, sešu kvadrātmetru virtuve ar sešiem atkritumu spaiņiem vēl viens faktors, mušas, smirdoņa, žurkas utt. Ir ļoti daudz faktoru.

Vai izjutāt pandēmijas ietekmi uz atkritumu apjomu, ņemot vērā, ka būtiski pieauga iepakojumu izmantošana higiēnas prasību dēļ, arī sejas maskas?

Jā, sejas masku pirms pandēmijas nebija vispār. Bet kopumā neteiktu, ka ir mainījusies proporcija starp bioloģiskajiem atkritumiem, iepakojumu un inertajiem atkritumiem. Pamatpozīcijas ir daudzmaz stabilas.

Vai pēc 1.februārī Latvijā ieviestās depozītu sistēmas ir jau jūtamas izmaiņas PET pudeļu īpatsvarā kopējā atkritumu apjomā? Kad šī ietekme varētu būt izteikti jūtama?

Pagaidām absolūti nejūtam izmaiņas. Mēs gribētu izjust, jo bioloģiskajos atkritumos stikla piemaisījums ir ļoti liels, kas sagādā problēmas.

No 10.janvāra nešķirotu sadzīves atkritumu apglabāšanas tarifs poligonā “Getliņi” pieauga par 87%. Cik ilgi tagad tarifs nemainīsies?

Tarifu lika celt pieaugošās izmaksas, Eiropas prasības, jaunā rūpnīca, pieaugošās dīzeļdegvielas, darba algu izmaksas, palielināts dabas resursa nodoklis. Nevaru pateikt, cik ilgi tarifi nemainīsies. Normālos apstākļos tarifi nemainās trīs gadus, bet nu pašreizējā situācijā jebko prognozēt ir neiespējami.

“Getliņi EKO” pagājušajā gadā, pēc provizoriskiem datiem, strādāja ar 31,028 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 12,9% vairāk nekā 2020.gadā, taču kompānijas peļņa samazinājās par 49,3% un bija 300 490 eiro. Kādi ir šogad plānotie finanšu rādītāji? Kas tos šogad visvairāk ietekmēs?

Peļņa pagājušajā gadā bija plānota apmēram 700 000, un, ja nebūtu Konkurences padomes soda, tad tā arī tiktu sasniegta. Domāju, ka šogad mēs apgrozījuma ziņā pārsniegsim 40 miljonus eiro, bet peļņu es negribētu prognozēt.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.