Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

«Jādara tas, kas pašai vajadzīgs»

Jubilāre dzimusi Rīgā, pirmie pieci bērnības gadi aizritējuši Āgenskalnā; vēlāk tur dzīvojusi arī studiju laikā. Taču lielāko dzīves daļu mājvieta bijusi mūsu novadā. Vecāki vietu mājai izraudzījušies toreizējā Bauskas rajona Codes ciemā. Tagad Gunitu daudzi pazīst kā saldumu ražotnes «Poļu nams» saimnieci.

Guna Gunita, vai jūs jāuzrunā abos vārdos reizē?
– Kad piedzimu, mamma gribējusi dot vārdu Guna, bet tētis – Gunita. Tolaik divus vārdus bērnam nereģistrēja, un lozējot izvilktais sērkociņš bijis par labu Gunitas vārdam. Bet Gunas vārds pie manis atnāca 44 gadu vecumā. Tas notika pēc regresijas ceļojuma, kurā saņēmu laika līnijas dziedināšanu. Tur man atklāja, ka esmu «sveču meitene», un Gunas vārds cēlies no «guns – uguns». Tātad mamma to jau bija intuitīvi jutusi, kad nācu pasaulē. Ļauju, lai mani sauc, kā kurš vēlas. Cilvēki no manas vecās dzīves, par ko dēvēju pirmos 44 gadus, visdrīzāk, mani sauks par Gunitu arī turpmāk.

Kādu atmiņās redzat savu bērnību un skolas laiku?
– Laimīgais laiks bija kopā ar omīti pavadītais – kad vakaros pār lauku gāju pie viņas gulēt, kad vadījām laiku sarunās un kopīgos darbos. Pie omes bija lauku darbi – siena vākšana, biešu griešana un daudzi citi. Atceros, kā sēdējām pie lielās biešu kaudzes kopā ar omīti un runājām par dzīvi. Laimīgs bija laiks, ko pavadīju kopā ar brāli Edmundu. Viņa zaudējums jaunībā nācis līdzi visu dzīvi. To gan sapratu tikai pēdējā gada laikā, ka līdz ar brāļa aiziešanu esmu bijusi kaut ko sevī pazaudējusi. Tagad, pateicoties dažādām garīgām praksēm, esmu šo notikumu piedevusi, atlaidusi mierā un mīlestībā.

Manas skolas bija Bauskas astoņgadīgā un pēc tam 1. vidusskola. Bet par skolas laiku īpašu atmiņu nav, vai arī nevēlos atcerēties. Kopš bērnības biju ar redzamu invaliditāti, un skolā bērni bija nežēlīgi pret citādo. Psihologu, kam lūgt palīdzību, tolaik nebija, un vajadzēja būt ļoti stiprai, lai izturētu. Mani mīļākie skolotāji bija tie, kuri bija spēcīgas personības un prasīgi, stingri pedagogi.

Kādi bija nodomi un izvēles profesijai pēc skolas beigšanas?
– Esmu apdāvināta ar balsi klasiskai dziedāšanai; pabeidzu mūzikas skolas kora klasi. Pēc vidusskolas vēlējos iestāties Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – red). Taču, iedomājusies, ka tur būs jāspēlē klavieres, kas nepatika un nepadevās, no tā atteicos. Pabeidzu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, bet skolā ne dienu neesmu strādājusi. Tā laika skolas sistēma man nebija pieņemama. Un tad jau arī kopā ar pirmo vīru kaldinājām ideju par «Poļu namu», tā ņēma virsroku.

Pieminējāt divas savas dzīves daļas, kas tās atdala?
– Tas aizsākās pirms pāris gadiem. Biju saslimusi un neko vairāk nevarēju kā vien domās pārtīt savu dzīves «filmu». Atklāju, cik esmu bijusi pareiza priekš pasaules, bet cik ļoti nepareizi esmu rīkojusies pret sevi, noliedzot sevi, ko jūtu un vēlos, par labu citiem. Visu apzināto mūžu esmu meklējusi atbildes ezoterikā gan literatūrā, gan «helsus» festivālā pie dažādiem speciālistiem. Regresijas ceļojumā atklāju daudz tāda, uz ko iepriekš atbildes nebija. Tagad varu nolikt aizgājušo pagātnē un brīva iet tālāk, lai sastaptos ar jauniem uzdevumiem dzīvē. Nometnē «Dvēseles zieds» guvu grūdienu – jādara tas, kas pašai vajadzīgs, nebaidoties mēģināt un meklēt. Mācos pieņemšanu un paļāvību.

Jau pēdējos piecus gadus vēlējos pārtraukt biznesa daļu savā dzīvē, bet baidījos – ko darīšu, kā pelnīšu? Kad biju atgriezusies no trešās nometnes, firmas apgrozījums strauji samazinājās bez redzama iemesla. Nāca arī atklāsme, ka saldumu ražotne «Poļu nams» klasiskajā uzņēmējdarbības formā vairs nav priekš manis. Tika apzināti pieņemts lēmums pārtraukt tā darbību pēc 20 gadu darba. Pērn bija daudz laika pārdomām. Sapratu, ka vēlos dzīvot sev; nolēmu būt laimīga. Pandēmijas laikā daudz mācījos interneta tiešsaistes semināros. «Cilvēka dizaina» zinībās guvu sapratni par sevi, savu ģimeni un atbildes par to, kāpēc reizēm neizprotam cits citu. Pagājušajā gadā uz nometni «Dvēseles zieds» devos kopā ar meitām un vīru. Tagad esmu guvusi atbildes par vairāk nekā 40 gados piedzīvoto. Esmu pateicīga skolotājiem, visumam un mirklim. Ar to aizsākās mana jaunā dzīve.

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties BauskasDzive.lv abonementu:

"BauskasDzive.lv Plus" abonentiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur atspoguļosim notikumus un procesus vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs.

Abonē BauskasDzive.lv digitālo saturu par 0.99€ uz pirmajām 4 nedēļām*

*Pēc izmēģinājuma perioda beigām ik pēc četrām nedēļām tiks veikts automātiskais maksājums - 1.99€ par abonēšanas periodu. Abonēšanu vari pārtraukt jebkurā brīdī savā BauskasDzive.lv kontā.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Komentāri (1)

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.