Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Konkursa “Sējējs 2022” laureātu vidū vairāki Bauskas novada lauksaimnieki

Piektdien, 16. septembrī, apbalvošanas ceremonijā kultūras centrā “Ulbrokas pērle” pasludināti Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs 2022” laureāti un veicināšanas balvu ieguvēji, portālu informēja Zemkopības ministrijas pārstāve Dagnija Muceniece.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kopš 1994. gada konkurss «Sējējs» tiek rīkots katru gadu, un laureāta gods Latvijas lauku ļaudīm ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem apbalvojumiem.

Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards: “Lauki un lauksaimniecība latvietim ir ne tikai iztikas un uzņēmējdarbības avots, bet arī latviskās identitātes un piederības apliecinājums savai zemei. Šodien godinām lauksaimniecības gada balvas “Sējējs 2022” laureātus – Latvijas lauksaimniecības nozares patriotus. Izcilus profesionāļus, kuru degsme un smagais darbs apliecina Latvijas cilvēku spēku, savas zemes mīlestību un atbildību par to, ko darām, lai dzīvotu labākā Latvijā. Paldies laureātiem par nozīmīgo devumu Latvijas lauksaimniecības nozares stiprināšanā! Jūs esat piemērs mums visiem, kā ar savu darbu varam veidot Latviju stiprāku!”

Šogad konkursa “Sējējs” laureātus sveica un balvas piešķīra deviņās konkursa nominācijās, kā arī tika pasniegta balva “Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā”.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Laureāta nosaukums nominācijā «Gada veiksmīgākā kopdarbība» piešķirts Bauskas novada kooperatīvajai sabiedrībai “Latvijas liellops”. To vada Vecsaules pagasta zemnieku saimniecības “Junda” īpašniece Alma Bērziņa.

Pirms gada aprīlī vienpadsmit spēcīgas gaļas liellopu audzētāju saimniecības izveidoja kooperatīvu “Latvijas liellops”, kura vadīšanu uzticēja Almai Bērziņai. Intervijā “Agro Topam” Alma Bērziņa stāsta par kooperatīva “Latvijas liellops” biznesa modeli, par uzņēmējdarbības pieredzi un pieļautajām kļūdām.

– Kas rosināja pērn aprīlī dibināt kooperatīvu?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Kooperācija ir tik sāpīgs temats gaļas liellopu nozarē, ka uz to nedrīkst piespiest vai pierunāt. Kooperācijā ir jāiesaistās saimniekiem, kuri tai ir gatavi un redz jēgu. 2020. gadā ZS Jundas sociālajos tīklos ziņoju, ka meklējam saimniecības, ar kurām sadarboties un nodrošināt vietējiem patērētājiem ik nedēļu liellopa gaļu. Apzināti nevērsos ne pie viena saimnieka individuāli. Desmit saimniecības izrādīja interesi. Kopš 2020. gada rudens aktīvajā pandēmijas laikā rīkojām vairākas sapulces Zoom platformā. Bijām 5–6 saimniecības, kas darbojas ar gaļas pārdošanu. Visi kolēģi bija gatavi atzīt – tas ir ļoti nogurdinošs un laikietilpīgs darbs, ko labprāt ņemtu no saviem pleciem nost. Visi vēlamies, lai ir pievienotā vērtība, lai Latvijā paliek gaļa, tomēr visi ir saguruši to darīt katrs savā pagalmā. Iecere bija, ka kooperatīvs varētu nodrošināt funkciju apkalpot saimniecības, izveidojot grafiku gaļas pārdošanai ik nedēļu. Kooperatīvam arī ir jāveic komunikācija ar klientiem. Bijām vienoti uzskatos par kooperatīva darbības principiem, tāpēc reģistrējām kooperatīvu. Patlaban kooperatīvā esam 10 saimniecības.

2018. gadā Alma Bērziņa (vidū) apbalvota kā labākā jaunā uzņēmēja.

– Vai ir izdevies īstenot nosauktās gaļas liellopu audzētājus vienojošās ieceres?

– Pērn maijā sākām darboties, tomēr tas bija kā ķert un grābt, jo bija nepieciešams saprast īsto darbības modeli. Mēs tēmējām, ka jūnijā, kad ir Līgo svētki un pa īstam sākas grilēšanas sezona, ir jādarbojas ar pilnu jaudu. Tolaik šķita, ka vispareizāk ir pašiem neko nebūvēt, vismaz pašā sākumā, droši darboties, ļoti neriskējot ar naudu, un pierādīt, ka darbības modelis ir dzīvotspējīgs, pērkot pakalpojumus. Trīs biedriem bija mašīnas ar refrižeratoriem, vienam biedram bija sadales cehs, tāpēc varējām darboties ar esošajiem resursiem. Ikviens no kooperatīva biedriem par piedāvāto resursu saņēma adekvātu atlīdzību. Secinājums pēc četru mēnešu darba Ērgļos, kur viens no biedriem – SIA Tauri – sadalīja gaļu, bija šāds: ja pamatklienti ir Rīgā, tad tukšie kilometri turp un atpakaļ, par kuriem ir jāmaksā, ir liela nauda, ko var ietaupīt. Radās iespēja pārcelties uz Rīgu, patlaban sadali veicam SIA SKAI Baltija sadales cehā Melnā govs Rīgā. Tas krietni samazināja izdevumus, bet pirmie četri mēneši bija ļoti dārgi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Sākumā sistēmu ar finansēm nekontrolējām, tā mums finansiāli iesita robu. Darbības sākumā bija mazi pārdošanas apjomi, viss notika izpētes režīmā. Pieņēmām darbā fantastisku grāmatvedi, kas izveidoja ļoti caurskatāmu sistēmu, kas ļauj ik mēnesi vērtēt saimniecisko darbību, redzēt, kāds ir daudzums, kas spēj uzturēt piegāžu sistēmu. Secinājums – ik nedēļu kooperatīvam vietējiem gardēžiem ir jāpārdod vismaz divi liellopi, lai varētu droši apmaksāt visus izdevumus. Liellops ir jāpērk no saimnieka, jāmaksā par liellopu vešanu uz kautuvi, par transportu no kautuves uz sadales cehu, par sadali un arī par kaušanu. Ir vēl citi izdevumi, faktiski – ļoti garš izdevumu saraksts.

Mums vislielāko problēmu saistībā ar karu, pandēmiju un visu pārējo radīja ļoti kāpušais pieprasījums pēc liellopa gaļas vairumtirdzniecībā. Eiropas valstu krājumu rezerves ir izsmeltas, patlaban liemeņiem ir ļoti augsta cena, eksportējot uz ES. Tik augsta, ka es ar savu prātu nevaru sarēķināt un saprast, kas to gaļu ēd un par kādu cenu ēd, ja, piemēram, vecu bioloģisko govi var nopirkt par 4,60 eiro/kg plus PVN. To aizgādā kaut kur, sadala, ieliek vakuumā, un kāds par milzīgu cenu to nopērk. Kooperatīvam ar visiem pievienotajiem izdevumiem šobrīd sanāk 5 eiro/kg pašizmaksa, nopērkot liemeni ar visu aizgādāšanu līdz sadales ceham un sadalīšanu plus PVN, kas Latvijā ir ļoti augsts. Diemžēl patlaban saimnieki saprot, ka viņiem ir izdevīgāk laist lopus eksportā un saņemt ātru naudu. Mēs kā kooperatīvs, kas patlaban aizvien ir darbības sākumā ar visiem izdevumiem un kļūdām, nevaram tikt līdzi Eiropas līmeņa tirgus cenas kāpuma tempam. Nespējam vēl kooperatīva biedram iedot to pašu, ko dod ekonomiski attīstītās valstīs.

– Kāda varētu būt motivācija jaunu biedru iesaistei kooperatīvā?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Redzam saimniekus, kuri tic kooperatīva idejai un ir pārliecināti par tā nepieciešamību. Arī laikā, kad ārpusē ir skaistas cenas. Tomēr mums ir jāgatavojas sliktajiem laikiem, kad cenas nebūs skaistas. Kaut kad tie būs, tirgus process ir viļņveida. Kooperatīva misija ir nodrošināt stabilitāti saimniekam. Ir grūti šajos labajos laikos, kad cena ir augsta, kooperatīvam būt interesantam un motivējošam.

Visi saimnieki, kas nodrošina gaļas piegādes, ir gatavi saņemt mazāk, saprotot, ka kooperatīvs attīsta vietējās piegādes. Uz šiem biedriem mēs patlaban balstāmies. Ir biedri, kas ar visu savu darbību deg par to, lai kooperatīvam izdodas, lai mēs stabilizējamies. Ir saimnieki, kuri ir nogaidoši, ir arī biedri, kas vēlas jau gatavu, stabilu kooperatīvu – tādu kā ārzemēs, kas darbojies 30–50 gadus. Vēlas, lai uzreiz ir tāds, tomēr piemirstas, ka kooperatīva darbības sākumā ir jāiegulda smags darbs, lai tas būtu labi funkcionējošs.

Esam gatavi sākt piesaistīt jaunus biedrus. Sarunās ar mums saimnieki jautā – ko jūs mums piedāvājat? Tomēr kooperatīva izveides sākumā ir vajadzīgs, lai pats saimnieks kooperatīvam kaut ko piedāvā, lai stāsta par savu redzējumu, enerģiju un resursiem, ko var piedāvāt konkurētspējīga kooperatīva izveidei. Mēs patlaban vairāk meklējam saimniekus, kuri ir gatavi kaut ko ieguldīt kooperatīvā, nevis veidojam sarakstu ar piedāvājumu saimniekiem. Sākuma periodā likt rokas kabatās un gaidīt, kad kooperatīvs kaut ko pasniegs? Nav jau no kā!

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Patlaban sākām darboties vietējā tirgū un esam sapratuši, ka tik un tā paliek liellopi, kas jāpārdod tā sauktajā eksportā. Visticamāk, sāksim sadarbību ar kādu no Latvijas kautuvēm. Tām ir problēma – piegādā vecās noslauktās piena govis, un tās nevar startēt ar labām cenām tāpēc, ka visu laiku ārzemju liemeņu pircējam ir jāpiegādā brāķi. Mēs varētu kā kooperatīvs gada laikā piedāvāt noteiktu daudzumu ar kvalitatīviem liemeņiem. Vēlamies augstāku cenu, piegādāsim augstākas kvalitātes liemeņus, ko kautuve varēs pārdot saviem pircējiem. Ja mēs to darām, ir vajadzīgi jauni biedri un lielāki pārdošanas apjomi, vien tad kautuvēm būsim interesanti ar savu piedāvājumu. Kad ir vairāk biedru, palielinās arī vajadzība pēc lētākiem lopbarības ražošanas līdzekļiem. Tad var sākt sarunas ar pārdevēju, lai pirkšanu visu biedru vajadzībām organizētu kooperatīvs. Kooperatīvam ar pirkto daudzumu ir jāspēj būt gana interesantam, lai kaut kādus posmus preču pārdošanas ķēdē varētu izlaist, tiktu garām aģentiem. Vēl tam ir laiks. Šogad runāsim ar saimniekiem, kuri gribētu iestāties kooperatīvā.

Arī dzīvnieku novietne var būt apgleznota kā Jundās.

– Kā darbojas kooperatīva gaļas piegāžu modelis?

– Saimnieks nodrošina lopu uzkraušanu. Ir saimnieki, kuri paši organizē dzīvnieku aizvešanu uz kautuvi. Dažkārt to dara kooperatīvs, kas tālāk norēķinās ar transporta pakalpojuma sniedzēju, ar kautuvi un sadales cehu, kas paņem liemeni no kautuves Cēsīs un atved uz Rīgu, kur ir iespēja to nogatavināt un sadalīt. Mēs kaujam vidēji reizi nedēļā, dažkārt vienā reizē nokauj vairāk un tad nākamajā nedēļā nekauj. Ir izveidots grafiks, kurā nedēļā kura saimniecība piegādās dzīvniekus kautuvei. Ir skaidrs, ka nav jēgas vest uz kautuvi mazāk kā 2–3 liellopus. Ja ved, piemēram, no Jundām Vecsaulē uz Cēsīm vienu liellopu, transporta izmaksas ir tuvu 300 eiro. Tas ir traks skaitlis, izmaksas ir jāiekļauj gaļas cenā. Šā iemesla dēļ ved uzreiz trīs dzīvniekus.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Kāpēc izvēlējāties tieši Cēsu kautuvi?

– Varētu runāt arī ar citām kautuvēm, tomēr mūsu sadales cehs pats pērk liemeņus Cēsīs un vienlaikus var paņemt arī mūsu produktus. No loģistikas skatpunkta raugoties, mums Cēsis ir pa ceļam. Bet, jā, problēma ir Kurzemes saimniekiem – ir muļķīgi, ja no Liepājas vai Saldus ir jāved uz Cēsīm, lai gan kaut varētu Kurzemē. Bet tādā gadījumā atkal būtu papildu izmaksas par liemeņu vešanu, būtu jāorganizē kāds, kas tos ved uz Rīgu.

Līdz otrdienas vakaram saņemam pasūtījumus. Mūsu darbiniece tos apkopo un arī pako paciņas. Atsūta man visus pasūtījumus, eju tiem cauri un cenšos secināt, cik liemeņu vajadzēs dalīt, ko un kā vajadzēs dalīt. Ir reizes, kad cilvēks pasūta vienu gabalu tā sauktā Sirloin steika – muguras karbonādi var sagriezt šķēlēs, un tad tās nosaukums ir Sirloin steiks. Vēl piemērs – antrekota steiks bez kaula ir antrekots, bet antrekots ar kaulu ir Tomahawk. Nosaukumi atšķiras. Pēc pasūtījumu apkopošanas saprotu, kāds liemeņa daudzums ir jāsadala, kā kuru gabalu dalīt, lai varētu izpildīt visus pasūtījumus. Ja mums, piemēram, ir pasūtīti 3 kg ar T-bone steiku, mums nav opcijas iedot veselu fileju, jo tā ir iegriezta T-bone steikos. Liellopa gaļas sadale ir gana sarežģīta, un es gaidu, kad parādīsies nozarē kāds entuziasts, kuram es varētu nodot zināšanas.

Nododam informāciju sadales ceham, kā, piemēram, ir jāsadala divi liellopi. Cehā liemeni sagriež, kā vajag, saliek vakuuma iepakojumā. Ledusskapī pakas gaida ceturtdienas rītu, kad tās saņem kurjers. Dārdzības dēļ kopš aizvadītā gada mēs paši vairs gaļas pakas nepiegādājam. Patlaban mums ir kurjera ārpakalpojums, viņš vadā arī citus produktus. Piegādes ir sarežģīts darbs. Nevar, piemēram, ierēķināt sastrēgumos pavadāmo laiku. Pirmajos mēnešos arī pati piegādāju pircējiem pakas. Vienmēr ir jāatceras – man tā ir kārtējā paka dienas laikā, bet pircējam vienīgā, ko viņš saņem. Dienas otrajā pusē esi jau paguris, tomēr attieksmei pret katru pircēju aizvien ir jābūt individuālai un īpašai.

Esam jau paspējuši izlabot kļūdu piegādes posmā. Mēs vispirms nolīgām firmu, kas veic piegādes arī uz Maxima un Rimi veikaliem. Tātad – daudz un lielas piegādes. Mājsaimniecībām vajag personīgo pieeju, sasveicināties, komunicēt, bet šie piegādātāji noliek paku pie durvīm un dodas tālāk.

Mums ir paveicies ar klientiem, mūsu pircējiem. Latvietis lielākoties, ja nav apmierināts ar saņemto pakalpojumu, klusēs un izvēlēsies citu pakalpojuma sniedzēju, nedodot otru iespēju. Mums paveicies, ka klienti zvana un izsaka savu vērtējumu reizēs, ja kaut kas ir nepareizi iepakots vai nav bijuši apmierināti ar kurjera rīcību, un dod mums vēl vienu iespēju. Vistrakāk bija mūsu darbības pašā sākumā, kad klienti nesaprata, kas notiek – kas tas par kooperatīvu piegādā gaļu viņu agrākā sadarbības partnera vietā? Kāpēc, piemēram, nauda ir jāpārskaita Latvijas liellopam, nevis agrāk zināmajam piegādātājam? Daļa no mūsu biedru klientiem tieši šīs neizpratnes dēļ tā arī nav saņēmušies pasūtīt gaļu no kooperatīva. Mūsu darbs ir to visu labot.

Esam īpaši ar to, ka kooperatīvs ir saimniekiem piederošs uzņēmums, kur gala labuma guvējs ir saimnieks, kas ražo gaļu. Patlaban ļoti daudz piegādātāju pērk no kautuvēm iespējami lētus liemeņus, tos sadala un piegādā tāpat kā mēs. Tomēr tie ir starpnieki, kas veic sadales un pakošanas funkciju. Bizness – pelna naudu ar paciņu piegādi. Mūsu iecere ir izskaust starpniekus. Saimnieks, kurš gaļu audzē, beigās ir arī labuma guvējs. Ķēpa arī ir lielāka, viss ir pašiem jāizdara, tomēr šķiet, ka tas ir tā vērts.

– Tātad gaļas liellopu audzētājiem, kooperatīva Latvijas liellops biedriem, nav vairs rūpju par gaļas pārdošanu?

– Patlaban vairs nav, un tas ir vissvarīgākais ieguvums. Kooperatīva mērķis ir būt jumtorganizācijai, kas rūpējas par pārdošanu. Mums kā saimniekiem ir jābūt zināšanām par dzīvnieku barošanu un augstas kvalitātes gaļas ražošanu. Mums nav jābūt zināšanām par mārketingu, stratēģijām, liemeņu sadales vērtību dalījumiem utt., šo funkciju veic tirgotājs, kooperatīvs. Bet problēma ir, ka pašā sākumā kooperatīvs nevar atļauties algot augsta līmeņa speciālistu, kam ir visas šīs zināšanas. Tad esam mēs paši, kas mācībās, semināros šīs zināšanas apgūst, lai zinātu, kā savam produktam pievienot vērtību. Tas viss ir gana sarežģīti, tāpēc es neticu, ja saimnieki stāsta, ka paši vēlas tirgoties. Pārdošana nav saimnieka darbības funkcija, viens saimnieks to nav spējīgs darīt.

Svarīga ir arī klātienes komunikācija ar klientiem. Pērn vasarā rīkojām meistarklases gaļas ēdājiem, viņi varēja klātienē izzināt katru gaļas gabalu, jo katrs ir jāgatavo atšķirīgi. Nevar ribiņas uzlikt uz grila un divas minūtes apcept. Tās nebūs ēdamas. Ribiņas ir jāsautē. Par visām šīm lietām, kā un ko gatavot, kooperatīvs ir apņēmies arī informēt patērētājus, lai šīs zināšanas ienāk viņu ikdienā. Šīs ieceres īstenošanā ir jāiegulda darbs. Mēs kā kooperatīvs atšķiramies no parastajiem pārdevējiem ar to, ka viņi necenšas izglītot savu pircēju, bet pārsvarā darbojas ar tiem, kuri jau ir izglītoti vai mācās paši. Mēs vēlētos tērēt savu resursu tam, lai cilvēks no interesenta kļūst par liellopu gaļas ikdienas patērētāju. Meistarklasēs bija redzams, ka cilvēki, kuri maksāja dalības maksu, pēc tam pasūta no mums gaļu un eksperimentē arī mājās. Pasākumus, tostarp meistarklases, rīkosim arī šogad. Šajā virzienā var ļoti izvērsties.

Almas Bērziņas saimniecībā Jundas ir vien dažādu gaļas šķirņu krustojumi.

– Kas ir Latvijas liellopa saimnieku audzētās gaļas pircēji?

– Šobrīd visvairāk gaļu piegādājam privātpersonām, arī ēdinātājiem un veikaliem. Noteikti neveidosim savu veikalu. Latvijas nodokļu sistēmā neredzu jēgu to darīt. Ja kāds trakais veikalu ir izveidojis, varam piedāvāt pārdot mūsu produktus. Mūsu nākamais mērķis ir pārdot savu ražoto gaļu lielveikalos. Bet sadarbība ar lielveikaliem ir sarežģīta. Šā iemesla dēļ patlaban ļoti netiecamies tajos iekļūt. Viens no maniem redzējumiem bija, ka kooperatīvs beidzot nodrošinās liellopa gaļu pievilcīgā iepakojumā. Patlaban, ja veikalos ir Latvijas liellopa gaļa, tad tā ir vienkāršā vakuuma maisiņā ar etiķeti. Ir izaicinājums izveidot iespējami ekonomisku un dabai draudzīgu iepakojumu. Sava iepakojuma izveidei nākotnē meklēsim iespēju izmantot atbalsta instrumentus.

– Cilvēki Latvijā ļoti ir iecienījuši putnu gaļu un cūkgaļu. Vai kāpj arī gaļas liellopu gaļas patēriņš? Vai pircēji saprot, ka šī gaļa ir vērtība un ka tiešām tā maksā tik, cik ražotājs, nevis starpnieks prasa?

– Izmaiņas izpratnē par gaļas liellopa gaļas svarīgumu noteikti notiek. Mainās patērētāju paaudzes. Pašreizējā trīsdesmitgadnieku paaudze vēlas izzināt pārtikas produktu sastāvu un visu pārējo, ko ikdienā ēd. Viņi arī liellopa gaļu pasūta. Nākamā lielā pasūtītāju grupa ir diezgan daudzās ģimenes ar islāmticīgiem vīriešiem. Ir ģimenes, kurās cilvēks cūkgaļu nevar ēst vai atsakās no tās. Šiem cilvēkiem arī ir svarīgi, lai liellopa gaļu varētu pirkt regulāri. Liellops ēd zāli, no tās aug muskuļi un veidojas gaļa. Liellopa gaļā ir dzelzs un omega-3 taukskābes. Liellopa gaļas sastāvs ir cilvēka ķermenim barojošs, vajadzīgs un veselīgs.

Mēs strādājam pie tā, lai cilvēki atšķirtu gaļas liellopa gaļu no piena liellopa gaļas. Vienu brīdi Jundu profilā man jautāja, kāpēc jāpērk mūsu maltā gaļa par 7–9 eiro/kg, ja tirgū var nopirkt par 2–3 eiro/kg? Es labi zinu, kas tā ir par gaļu, ko pērk par diviem eiro kilogramā. Tā tāpat ir gājusi cauri dārgajiem posmiem ar transportu, ar sadali, ar atkaulošanu un beigās maksā divus eiro. Kas ir tas, ko jūs ēdat? Tie, kuri domā līdzi, zina, ka beidzot Latvijā piedāvājumā ir ik nedēļu nopērkams augstas kvalitātes produkts.

Latvijai ir piegādātāju pārprodukcija, saimniecības pašas ved liellopus uz kautuvi un pašas pārdod. Katra saimniecība atsevišķi – vienu lopu mēnesī vai pusgadā, tā ir delikatese. Vienu lopu mēnesī vai pusgadā var pārdot kaut vai par 30 eiro/kg. Tas ir īpašs produkts, maz pieejams, un to var izšaut par augstu cenu. Pārsvarā to izķers, bet ar nosacījumu, ka saimnieks ir komunicētspējīgs. Ja kooperatīvam uzdevums ir nodrošināt piegādes ik nedēļu lielākā daudzumā nekā jebkurš no saimniekiem ir piegādājis, cenas krītas, bet ir lielāks pārdotās gaļas apjoms.

– Gaļu pircējiem piegādā ne viena vien kooperatīva Latvijas liellops saimniecība. Vai spējat nodrošināt pircējiem pilnīgi vienādu garšu un kvalitāti?

– Marta beigās biedru kopsapulcē lēmām, ka liemeņa kvalitāti izvirzām kā mērķi. Kooperatīvs katrai saimniecībai izveidos nobarošanas modeli noteiktas liemeņa kvalitātes sasniegšanai.

Gaļas ēdāji neatšķir noteiktu šķirni, bet pamana atšķirības. Ar to iebraucām auzās pašā darbības sākumā un mācījāmies no kļūdām. Pirmais liemenis bija ar 1. tauku klasi, tas nozīmē – ļoti liess, gaļa ļoti sīksta. Tauki iedod liellopam īpatnējo garšu un arī sulīgumu cepot. Bija klienti, kas pieradināti pie liesas gaļas. Manā uztverē šie cilvēki ir pieraduši pie meža gaļas.

Tā ir līdzvērtīga. Es uzskatu – liellopam ir jābūt ar taukiem. Mēs uz to virzāmies. Tas ir izglītošanas process, arī gaumes lieta. To nevar ļoti mainīt. Jundās, kad sākām darboties, bija ļoti liesa gaļa, liemeņi. Man bija ļoti svarīgi sasniegt 3. tauku klasi, un bijām lepni, kad to sasniedzām. Ir jāsamierinās, ka ir cilvēki, kuri šāda barojuma gaļu pirks, un ir, kas nepirks, tomēr, iespējams, nākotnē izmēģinās.

Patlaban liemeņus vietējam tirgum piegādā kooperatīva saimniecības ar vienlīdzīgiem liemeņiem. Mums visiem ir Herefordas, Angusa vai krustojuma šķirnes, līdzīga barošana un liemenis sanāk līdzvērtīgs. Mūsu sezonas laiks ir no aprīļa līdz septembrim oktobrim. Ceram uz daudz lielāku pieprasījumu šajā laika posmā. Pārējās mūsu saimniecības dzīvniekus pārdod eksporta partneriem.

– Kā izdodas apvienot kooperatīva Latvijas liellops un SIA Baltic Vianco vadīšanu?

– Baltic Vianco esmu algota darbiniece. Kooperatīvs ir mana sirdslieta, brīvprātīgs darbs. Esmu viena no desmit kooperatīva līdzīpašniekiem. Tas ir mans uzņēmums tikpat ļoti, cik visu pārējo biedru uzņēmums. Pamatmērķis, strādājot Baltic Vianco, ir pabarot manu ģimeni, nodrošināt mūsu ikdienas vajadzības. Kooperatīva darbs ir manu ideju, nozares aicinājuma īstenošana un piepildījums. Ja mana kaislība ir liellopa gaļa, es to nevaru īstenot Baltic Vianco, kas darbojas ar vairumtirdzniecību, dzīvu lopu vai kautķermeņu pirkšanu un pārdošanu.

Tajā nav pievienotās vērtības. Kooperatīvā tu veido stāstu un izcel tās Latvijas saimniecības, kas ir kooperatīva biedri. Kooperatīvā esam apvienojušies kvalitatīvi strādājoši saimnieki. Un es vēlos caur savu darbu, enerģiju, kas man vēl ir, uzsvērt un izcelt to, kas mums ir, kādu gaļu mēs varam saražot un pagatavot. Man ļoti patīk darbs ar klientiem, patīk stāstīt, ko ar liellopa gaļu var paveikt, tā ir tāda sirdslieta, darbs un hobijs vienlaikus.

Patlaban mans dienas režīms ir šāds – ceļos aptuveni piecos no rīta. Izdaru kooperatīva darbus, tad ir darba laiks Baltic Vianco, tad ir vakars, kad atkal ir kooperatīva lietas. Tik ilgi, kamēr man pietiek spēka, to var apvienot.

Nedomāju, ka gaļas liellopu nozarē ilgtermiņā var darboties katrs pa vienam. Ir vērts apdomāt, ko un kā var darīt visi kopā.

Kooperatīvs Latvijas liellops ar meistarklašu rīkošanu un padomiem izglīto savu pircēju par dažādām gaļas gatavošanas iespējām. Attēlā: Jundu saimniece demonstrē, kā pareizi jāgatavo steiks.

– Kādus vislielākos izaicinājumus redzat gaļas liellopu nozarē?

– Kooperatīvā secinājām – mūsu nozarē trūkst labu lopu nobarošanas speciālistu. Diskutablā līmenī ir teļu audzēšanas un vaislas dzīvnieku konsultanti. Ja vēlamies nobarot un mērķis ir konkrēts liemenis, konkrēta kvalitāte gaļai, nav kam jautāt, kā to izdarīt, vai jāaicina padomdevējs no citas valsts. Nevar teikt, ka nav pilnīgi neviena eksperta, ir, piemēram, Inga Muižniece – jauna speciāliste, kura caur kopdarbu ar saimniekiem papildina zināšanas.

Tās galvenokārt ir teorētiskas zināšanas, vēl ir jāpaiet laikam praktisko zināšanu iekrāšanai. Nedrīkst būt tā, ka visā valstī par nobarošanu kaut ko zina viens speciālists! Gaļas liellopu nozarē ir ļoti daudz brīvo nišu un potenciāls, kur izpausties jauniem cilvēkiem.

Kooperatīvā esam sprieduši, ka vairākas saimniecības varētu piešķirt studentiem pētīšanai materiālu par nobarojamajiem dzīvniekiem un gaļas ražošanu. Mēs esam atvērti jebkādām sarunām. Kāpēc man tikai angļu valodā ir pieejama literatūra, lai apgūtu zināšanas par liellopu gaļas ražošanu? Ir milzīgs potenciāls darboties mūsu nozarē, zināšanu maiss par šo nozari Latvijā pat īsti nav atvērts.

Šā iemesla dēļ ar raizēm skatos, ka nozarē neienāk jauni cilvēki, kuri degtu par šo nozari. Daudzi jaunie cilvēki no gaļas lopkopības pāriet uz graudkopību, jo tajā ir vieglāk nopelnīt. Lopkopība ir pārāk smags un grūts darbs. No tās daudzi bīdās prom. Es ceru, ka sagaidīsim vismaz pāris par gaļas lopkopību iedegušos cilvēkus no Lauksaimniecības universitātes. Un kopīgi varēsim rakt dziļāk.

Arī vaislas liellopu audzēšanā ir plašs darbības lauks. Ir lielāks izaicinājums, kura risināšanā mēs kā kooperatīvs mēģināsim iesaistīties. Man ir sajūta, ka mūsu nozare stagnē. Pirms daudziem gadiem izveidotā sistēma, ka visi pārdod teļus, ir iesprūdusi. Kad patlaban sāk dzirdēt par normālu cenu liemeņiem, kāds domā – ir jānobaro! Iznākumā nobarošana pat izrādās izdevīgāka nekā gaļas teļu pārdošana. Cik daudz gadu ir aizvadīti, kad to sāk dzirdēt! Nozarē ir saimnieks, kurš teļu izvešanu no valsts salīdzina ar baļķu eksportu. No tiem tik dažādus produktus var ražot! Bet tos vienkārši izved, un kāds pelna īsto naudu, tos tālāk apstrādājot. Mērķis ir no gaļas liellopiem ražot gaļu, mēs to nedarām valstiskā līmenī. Tas mani uztrauc.

Latvijas piensaimnieki savā ziņā ir fantastisks nozares lobija piemērs – viņi ir visur un vienmēr sev izcīna naudu. Kur ir gaļas liellopu audzētāji? Kāpēc viņi sev neizcīna lielākus atbalstus? Es neko gan nevaru teikt, jo esmu arī Gaļas liellopu audzētāju biedrības valdes locekle, bet, kad biedrībā rosinu diskusiju par to, vai mēs darām gana, parasti mani mierina, ka tāpat neviens neko konkrētu neierosina, saimnieki tikai sūdzas, nomierinies!

Man ļoti patīk, kā Raimonds Jakovickis vada Gaļas liellopu audzētāju biedrību, tomēr šķiet, ka nozarei trūkst neatkarīga, ambicioza cilvēka, kurš ietu un spertu durvis vaļā, cīnītos nozares līmenī par subsīdijām un citiem ieguvumiem. Tam būtu jābūt cilvēkam, kurš runā ar saimniekiem, zina viņu problēmas un cenšas tās apkopot un risināt. Vajadzētu būt sistēmai, ka saimnieki par savu naudu šādu cilvēku algo, bet neviens naudu nevēlas maksāt, grib, lai viss krīt no gaisa. Cik no gaisa nokritīs, tik dabūsim. Tā arī nozarē ir.

Ļoti daudziem ir nepietiekami zināšanu par darbošanos nozarē. SS.com portālā varam aplūkot dzīvnieku vidējo kvalitāti – tā ir ļoti bēdīga. Saimnieki ieciklējušies uz subsīdiju apsaimniekošanu, nevis kvalitatīvu darbu. Mani interesē ražošana, veidi, kā nopelnīt, ražojot mūsu gala produktu. Subsīdijas un līdzīgas lietas mani neaizrauj. Tomēr tas ir svarīgi – vairākums saimniecību diemžēl eksistē uz subsīdijām. Nozarei vajag vienu līderi, kas visu laiku cīnās par nozares atbalstu Zemkopības ministrijā. Nebūs tā, ka ierēdņi paši par mums atcerēsies.

Ceru uz jauno paaudzi. Deviņdesmitajos gados tapa saimniecības, un patlaban ir izauguši tā laika saimnieku bērni. Viņi ir jaunie darītāji. Ceru, šie jaunie saimnieki veiksmīgi pārņems vecāku pienākumus. Tie, kuri iespēs aizceļot uz citām valstīm, apskatīt, kā nozare strādā Eiropas līmenī, tie arī šo nozari mūsu valstī cels.

Saimniecības “Pienjāņi” dārzā saimnieko pieredzējusī agronome Inese Skrēbena.

Nominācijā «Gada bioloģiskā lauku saimniecība» par labāko atzīta Bauskas novada zemnieku saimniecība “Pienjāņi”.

Lai sāktu ražot sidru, SIA «Pienjāņi» ābeļu dārzu Bauskas novada Skaistkalnes pagastā sāka veidot 2009. gadā. Kopš 2014. gada uzņēmums saimnieko ar dabiskām metodēm, ievērojot ierastos dabas procesus un principus.

Augļu koku komercdārzs veidots uz firmas īpašumā iegādātiem laukiem 36 hektāru platībā. Pašlaik uzņēmums izgājis finiša taisnē – vēl jāapstāda pēdējie četri hektāri. Audzētavas atrašanās vieta izvēlēta nejauši, skatot nekustamā īpašuma tirgus tā brīža piedāvājumu. «Pienjāņu» nosaukums radies no slaucamo govju fermas, kas uz nopirktās zemes pastāvējusi padomju gados.

Ābeļu dārzos kuplo pārsvarā Latvijā selekcionētas, bioloģiskai lauksaimniecībai piemērotas, it kā kraupja imūnas šķirņu puspundurābeles – ‘Dace’, ‘Gita’, ‘Monta’ un populārā, Lietuvā selekcionētā «kulta» šķirne ‘Auksis’, kā arī ‘Antejs’, ‘Aļesja’ un ‘Kovaļenkovskoje’. Dabiskajiem audzētājiem nav liela izvēle, jo nevar tikt galā ar kraupi. Lieli līdzekļi jāiegulda, lai kaut minimālu rezultātu sasniegtu. «Pienjāņi» sadarbojas ar SIA «Agrimatco Latvia». Zinātnieki meklē risinājumu, kāpēc pie mums tomēr āboliem novērojams kraupis, stāstīja saimniecības agronome Inese Skrēbena, kura uz darbu Skaistkalnē dodas no Bauskas. Āboli ar kraupi nezaudē savas garšas, smaržas kvalitāti, tiem cieš tikai tirgus preces vizuālais skats. Pircēji dod priekšroku bioloģiskai precei, tomēr tai jāizskatās nevainojamai, kā mākslīgi audzētai. Tā ir viena no dzīves pretrunām.

Lai stādījumi labi augtu, augsnes ielabošanai ābeļu starprindās sēj zaļmēslojumu. Tas aizstāj slāpekli. Vēl bioloģiskais audzētājs izmanto «Bioefekts» produktus, kas uzreiz jāiestrādā augsnē, un «Bioenergie» līdzekļus, ko savukārt var ērti ilgāk uzglabāt. Pret ābolu tinējiem izlaiž bioinsekticīdu – trihogrammas. Tie ir ļoti sīki, ar neapbruņotu aci grūti saskatāmi kukaiņi, kas pieder pie plēvspārņu kārtas. Latvijā trihogrammas tiek izmantotas jau vairāk nekā 50 gadu. Tās labi apkaro lielāko daļu kaitēkļu, kas savas olas dēj uz augiem. Proti, spožlapsenītes ir olu parazītu kukaiņi, kas savas oliņas dēj citu kukaiņu oliņās. Pieaugušie īpatņi barojas ar nektāru. Visaktīvākās un efektīvākās trihogrammas ir tad, ja tās izlaiž laikā, kad temperatūra naktīs ir virs +10 grādiem. Laikapstākļu ietekmē pēc izšķilšanās no olām augkopja palīgi izplatās 20–30 m rādiusā no izlaišanas vietas, rakstīts bioefekts.lv. Savukārt, lai piesaistītu dārzam apputeksnētājus, «Pienjāņos» sēj nektāraugus.

Skaistkalnē izaugušos ābolus pašu īpaši izstrādātā kartona fasējumā komersants piegādā lielveikaliem «Sky», «Stockmann», «Rimi» stendam «Klēts» un veikaliem «Zaļā govs». Šogad līgums noslēgts ar «Rimi» par eko ābolu tirdzniecību lielo veikalu augļu nodaļās. To dārzkopji gaida ar bažām – vai rūpīgi audzētos un iepakotos augļus tikpat saudzīgi izkārtos lielā noieta plauktos.

Iesaistoties programmā «Augļi skolai», saimniecība visu ziemu produkciju piegādā Vecumnieku puses un Baldones skolām. No izglītības iestādēm dzirdēts labs vērtējums. Daļu no ražas paši pārstrādā sulā, ko arī realizē. Visa «Pienjāņu» produkcija tiek marķēta ar saimniecības un Eiropas Savienības bioloģiskās lauksaimniecības preču zīmēm. Kopš dārzs sāka ražot, tiek veikti izmēģinājumi sidra ražošanā. Šogad pirmo gadu rezultāts būs pārdošanā, sausais sidrs ir gatavs. Kaut šodien produktu varētu laist tirgū, bet kavējas realizācijas vietu atrašana pagaidām nelielā produkta apjoma dēļ.

Ābeļu ražību katru gadu nenosaka kopšana, to ietekmē stādījuma gads. Piemēram, ‘Auksis’ un ‘Antejs’ «dod» augļus ik sezonu. Ražai par ļaunu nāk salnas koku ziedēšanas laikā pavasarī, postu nodara arī laputis. No rakstā minētajām šķirnēm ‘Kovaļenkovskoje’ ir slimību uzņēmīga, kaitēkļi ļoti ietekmē ražu.

«Pienjāņos» iztiku pelna vietējie iedzīvotāji. Kad notiek ābelīšu stādīšana, ābolu lasīšana, tiek piesaistīti dienas strādnieki, arī netālu dzīvojošie. Sestdienās un svētdienās talkās palīgā sabrauc darbinieku ģimenes. Kad sāks ražot visi stādījumi, iespējams, tiks izveidota vēl kāda darba vieta. Jau tagad redzama nepieciešamība papildināt tehnikas vienības, vajadzīgi vairāki miglotāji. Kad beidzas projekts «Augļi skolai» un noliktava ir tukša, visi iet atvaļinājumā, parasti tas ir martā.

Uzņēmuma darbinieki paši šķiro ābolus, iepako un spiež sulu, veido vainagus, pļauj un stāda, frēzē apdobes. Ražu sāk vākt augusta nogalē un turpina līdz oktobra beigām. To var darīt tikai sausās dienās, jo augļa kātiņam jāapžūst, citādi āboli bojājas. Līdzīgi vainagus neveido mitrā laikā, lai svaigās ievainojuma vietas nekļūtu uzņēmīgas pret slimībām. Kad vasarā ir tveice, darbinieki vīrieši ceļas jau pulksten četros rītā, lai paveiktu plānoto.

Roberta Cešeiko augļu, ogu un dārzeņu pārstrādes uzņēmums Keefa Simply Food Bauskas novadā saņēma konkursa “Sējējs” veicināšanas balvu.

Veicināšanas balva nominācijā “Gada uzņēmums pārtikas ražošanā” šī gada konkursā tika piešķirts Bauskas novada uzņēmumam “KEEFA”.

Kad pirms 11 gadiem nodibināja uzņēmumu KEEFA, Roberts  biznesā bija «pilnīga nulle». Iepriekš neko daudz nezināja ne par biznesu, ne par mehāniku un lauksaimniecību. Tagad viņš ir dabīgās pārtikas ražošanas uzņēmuma valdes priekšsēdētājs un saimnieko kādreiz slavenajā Stelpes pienotavā, kur savulaik iegūts Latvijā visgaršīgākais sviests un paniņas. Ražotnē ilgu laiku valdīja klusums, līdz ēku kompleksu Vecumnieku novadā noskatīja KEEFA.

«Viss notika īstajā laikā un vietā. Radās labvēlīgi apstākļi iegūt īpašumā Stelpes pienotavu, bija iespēja saņemt Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu un veidot sadarbību ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniekiem,» sakritības atklāj Roberts. Viņš nav lolojis sapni kļūt tieši par bioloģiski audzētu augļu un dārzeņu biezeņu ražotāju, taču jau kopš skolas laikiem jutis, ka «iekšā sēž» urdītājs, kas mudina tiekties pēc kaut kā sava. Bijusi griba darboties, lai rezultāts pozitīvi ietekmē paša un sabiedroto dzīves kvalitāti.

Pirmās deviņas klases Roberts pabeidza Vecumniekos, tad aizgāja mācīties uz Baldones vidusskolu. 2014. gadā biznesa augstskolā Turība ieguva profesionālo bakalaura grādu sabiedrības vadībā. Tagad noteikti izvēlētos studēt ko tehnisku. Ietu mācīties par iekārtu inženieri, metinātāju vai elektriķi, jo šādi speciālisti ir pieprasīti vienmēr. Ja kaut kas jāremontē, pieredzes bagātie vīri «ar uguni» jāmeklē. Tiesa, ja Roberts nebūtu nonācis Turībā, viņa nebūtu arī šajā biznesā. Impulsu deva prakses vieta — Lāču maiznīca, kur gūta vērtīga pieredze.

Uzņēmums izveidots 2011. gadā, ražošana sākta 2016. gada rudenī. Šķietami tukšajā periodā pārņemtas telpas, ģenerētas idejas. LLU izteikts priekšlikums veidot sadarbību jauna, unikāla produkta izstrādē — tehnologi radīja uz dabīgu izejvielu bāzes veidotus diētiskus produktus. Vēl joprojām tiek veikti pētījumi, kas turpināsies vairākus gadus, bet, lai ražošanu «iegrieztu», sākta Simply Food biezeņu gatavošana, ko ikdienā var lietot ikviens.

Produkta pamatsastāvdaļa ir unikālais un ļoti veselīgais topinambūrs. Pirmajā gadā dārzeņi iepirkti, tagad tos audzē paši. «Zini, kas man visvairāk šajā procesā patīk? Ka varu pārraudzīt visu ražošanas ciklu — no sēklas līdz veikala plauktam,» azartiski saka Roberts. Āboli, smiltsērkšķi un citi produkti tiek iepirkti, Latvijā nav problēmu atrast bioloģiski audzētas izejvielas.

Uzņēmējs gājis kursos, lai zinātu, kas ir bioloģiskā lauksaimniecība. Viņš uzskata — mūsdienās bioloģiskam un veselīgam produktam ir jābūt jau kā standarta pakai. KEEFA biezeņus pozicionē kā vērtīgu un sabalansētu uzturu ikdienā, ar ko aizstāt, piemēram, desmaizi. Pašlaik tiek ražotas sulas un piecu veidu biezeņi ar unikālu garšas buķeti, ko veido dažādu augļu, ogu un dārzeņu kombinācijas.

Telpā, kur sarunājamies, sarindotas pateicības par dalību konkursā Sējējs 2017, par uzņēmējdarbības sekmēšanu Vecumnieku novadā. Pērn un šogad iegūtas nominācijas Gada jaunietis uzņēmējdarbībā un Gada ražotājs pašvaldības rīkotajā konkursā. Turpat līdzās arī pērn saņemtais Latvijas Ārstu biedrības apbalvojums. Roberts pārsteidz, sakot: «Mani neinteresē tituli — tie apstiprina tikai to, ka izvēlētais ceļš ir pareizs. Vēl nekas nav sasniegts. Vislielākā balva ir iekšējā pašapmierinātība un sevis novērtējums.»

Robertu urda vēlme mācīties, sevi izzināt. Kad prāts mierīgs, viņš lasa. Saista garīgas atklāsmes — kā sevi un prātu kontrolēt, lai atšķirīgās situācijās nereaģētu instinktīvi. Viņš vairs «nedragā kā dulls», rāmākā ritmā vieglāk uztvert apstākļus, pieņemt lēmumus un rīkoties.

Šogad konkurss “Sējējs” notika 29. reizi. Konkursa laureāti saņēma Gada balvu “Sējējs” (bronzas statuju), diplomu un naudas balvu. Apbalvoti arī veicināšanas balvu saņēmēji. Konkursa “Sējējs” apbalvojumu pasniegšana kļuvusi par Latvijas labāko lauksaimnieku nozīmīgāko godināšanas pasākumu, bet laureāta nosaukums “Sējējs” – par priekšzīmīga darba apliecinājuma zīmi. Plašāka informācija par konkursu pieejama tīmekļvietnē www.sejejs.lv.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.