Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Kurš kuru piespiedīs?

Autore: Zaiga Pūce, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Man bija septiņi gadi, kad cilvēki Latvijā cēla barikādes, lai sargātu savu valsti. Bieži sarunās esmu dzirdējusi par toreizējo sabiedrības saliedētību – to, ka nebija dalījuma pēc etniskās piederības, jo arī krievi, ukraiņi, baltkrievi un citu tautību cilvēki bija barikādēs un cīnījās par neatkarīgu Latviju.

Zaiga Pūce, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore. Publicitātes foto.

Priekšstati un realitāte

Tāpat esmu dzirdējusi, ka daļa no Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, kas ģimenē runā krieviski, tur aizvainojumu pret Latvijas valsti, un šis aizvainojums ir izaudzis tieši no Barikāžu laika, jo pēcāk pilsonību nepiešķīra pēc nopelniem Latvijas neatkarības sargāšanā, bet gan pēc etniskās piederības vai asinsradniecības. Cilvēki, kas bija cīnījušies par mūsu valsts neatkarību, tika atstumti un ielikti «ienaidnieka» statusā. Klausoties šos nostātus, saprotu, ka mēs kā sabiedrība jau reiz esam piedzīvojuši problēmu, ka mūsu redzējums par kādu konkrētu etnisko grupu un tās priekšstatiem nesakrīt ar realitāti. Toreiz mēs ar šo izaicinājumu acīmredzami netikām galā un līdz ar to neizmantojām iespēju saliedēt sabiedrību ap neatkarīgu, demokrātisku Latviju kā mūsu visu kopējo valsti.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Iespējams, tas saistīts ar to, ka biju bērns un atmiņas no tā laika ir ļoti selektīvas, bet tolaik man šķita, ka ir ļoti viegli nodalīt tos, kas bija par un pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pat nevaru aprakstīt, kā tieši es to biju iedomājusies, bet šķita, ka visi neatkarības atbalstītāji noteikti runāja latviski vai vismaz saprata latviešu valodu, rokās nesa «Atmodu» un kaut kur pie drēbēm bija piesprauduši Latvijas karodziņu.

Par to, cik šis priekšstats ir bijis primitīvs, es domāju tagad, kad manā pieaugušā dzīvē pirmo reizi tik uzskatāmi sašķēlusies Latvijas sabiedrības krieviski runājošā daļa. Pirms kara bija viegli ļauties stereotipam, ka visi, kuri ģimenē runā krieviski, savā ziņā arī domā līdzīgi. Vienlaikus man pašai šķita, ka es veiksmīgi esmu tikusi galā ar šo stereotipu, jo man taču ir draugi, kas runā krieviski, bet neatbalsta Putina virzīto politiku un nesvin 9. maiju, tā vietā novērtējot demokrātijas sniegtās iespējas. Līdz ar to es pieņēmu vēlamo par esošo un iekritu otrā grāvī, domājot, ka vairums Latvijā dzīvojošo krievu saprot un nosoda Putinu, bet tie, kas kaimiņvalsts režīmu atbalsta, noteikti ir veci cilvēki, kuri saņem pensiju no Krievijas, vai margināļi, kas meklē iespēju pagozēties kameru priekšā 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa. Katrā ziņā – noteikti nenozīmīgs mazākums.

Mans draudzīgais pastnieks

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tad kādā 9. maijā mans draudzīgais pastnieks, atnesot ierakstītu vēstuli, man novēlēja priecīgus svētkus. Es savā naivumā nodomāju, ka viņš mani laikus sveic Mātes dienā. Šķiet, tas sakrita ar brīdi, kad biju kļuvusi par jauno māmiņu, un tāpēc manā realitātē svarīgi bija pilnīgi citi jautājumi. Pateicu viņam paldies un tikai pēc mirkļa iedomājos, ka viņš jau nevar zināt par manu bērnu – ar kādiem svētkiem tad viņš mani īsti sveic? Vajadzēja mirkli, lai saprastu.

Šī situācija man ir spilgtā atmiņā kā liecība tam, ka mans priekšstats par to, cik vienoti mēs Latvijas sabiedrībā esam demokrātijas un vienotas vēstures izpratnē, neatbilda realitātei. Lai arī es nedomāju kategorijās latvietis/krievs, tomēr bija noteiktas situācijas, kad asi iezīmējās tieši etniskās piederības atšķirības – tā man toreiz šķita. Īpaši uzskatāmi tas izpaudās konfliktsituācijās – kad notika karš Gruzijā, valodas referendums, iebrukums Ukrainā 2014. gadā – man bija skaidrs, ka tad, ja neesmu gatava diskutēt vai pat strīdēties, labāk ar cilvēkiem, kas runā krieviski, šo jautājumu «nekustināt». Un tieši ar tā saucamajiem krievvalodīgajiem – kā vienotu, lielu, vienādu uzskatu masu. Protams, vienmēr bija izņēmumi – domāju, ka mēs visi pazīstam gan latviešus, kas dzīvo Krievijas izveidotajā sociālpolitiskajā realitātē, gan krievus, kas tai nepiekrīt un ir lojāli Latvijas valstij. Bet kopumā – bija viegli nodalīt. Ikdienas dzīvē orientēties bija vienkārši – par attiecīgajām tēmām varēju runāt tikai ar tiem krieviski runājošajiem, par kuriem konkrēti zināju, ka viņu viedoklis sakrīt ar manu, jo pieņēmu, ka visu pārējo viedoklis, visticamāk, nesakrīt.

Aptaujas dati un satraukums

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Nupat veikta aptauja rāda – 21% Latvijas iedzīvotāju, kam ģimenē sarunvaloda ir krievu,  saka, ka atbalsta karā Krieviju, bet 46% procenti saka, ka neatbalsta ne vienu, ne otru, bet vienlaikus 22% apgalvo, ka atbalsta Ukrainu. (SKDS aptauja, kas veikta 03.03.2022. – 08.03.2022.) Šie cipari ļoti spilgti demonstrē to, cik dažādi ir viedokļi to cilvēku vidū, kas sarunvalodā lieto kievu valodu.

Tāpēc paralēli satraukumam par Ukrainas tautu un neatkarību esmu pieķērusi sevi pie satraukuma arī par tiem krieviem, kas dzīvo Latvijā un neatbalsta Krievijas agresiju. Kad Ukrainas atbalstam veltītā koncerta laikā uz skatuves uzkāpa komiķis Aleksandrs Guzenko un pateica, ka viņš ir krievs, es pieķēru sevi pie domas – tas gan ir drosmīgi, tik liela pūļa priekšā šādā situācijā pateikt, ka esi krievs. Kāpēc es satraucos? Protams, iespējamās agresijas dēļ, kas pret šiem cilvēkiem varētu tikt vērsta. Bet vēl arī tāpēc, ka es negribētu, lai Putina īstenotā kara dēļ cieš vēl vairāk cilvēku – īpaši tādu, kas to neatbalsta.

Iespēja nesašķelt sabiedrību

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Šajā laikā vairs nav «vairāku pareizo viedokļu», nav «katram savas taisnības». Līdzīgi kā barikādēs un Atmodā, šis ir laiks, kad ir tikai melns vai balts, pareizs vai nepareizs. Šādā emocionāli uzlādētā gaisotnē un dzīvei tik neraksturīgi binārā situācijā rodas arī vēlme izstumt un pat likvidēt nepareizo. Pilnīgi noteikti nav vēlēšanās diskutēt vai sarunāties. Es un, pieņemu, arī citi Ukrainas atbalstītāji nevēlas dzirdēt argumentus, kas kaut nedaudz attaisno to, ka pašlaik savās mājās, savā neatkarīgajā valstī mirst ukraiņi.

Taču ir skaidrs, ka mums Latvijā ir dota vēl viena iespēja – un dzīvē tā bieži negadās. Mums ir iespēja labot 90. gados pieļauto kļūdu un šoreiz nesašķelt mūsu sabiedrību vēl vairāk. Šajā situācijā nav nozīmes tautībai, bet gan attieksmei un vērtībām, par kurām mēs iestājamies. Demokārtija ir tā vērtība, par kuru mums visiem kopā jāiestājas, jo tikai demokrātija nodrošina cilvēktiesības, viedokļu dažādību, vārda un izteiksmes brīvību un, galu galā, cilvēka pašcieņu un kopējo brīvību.

Mēs tikko pieredzējām Baltkrievijas diktatora agresiju pret saviem tautiešiem. Šajos agresijas aktos etniskajai piederībai nav nozīmes, tāpat tā nevar kalpot par attaisnojumu agresijai. Par brīvas tautas pašnoteikšanās tiesībām, pret asinsizliešanu var iestāties ukraiņi, krievi, baltkrievi, latvieši. Bet tie, kas to nedara, ir cilvēki, kam novirzījies vērtību kompass, un mūsu uzdevums ir palīdzēt viņiem to atgriezt pareizajā virzienā. Kā? Man nav gatavas atbildes. Varbūt ar sabiedrisko mediju krievu valodā, varbūt ar noslēgtiem propagandas kanāliem, varbūt ar aizsardzības mācību skolās, varbūt ar vienotu izglītības pamatvalodu vai kopīgām manifestācijām, varbūt ar finansiālu atbalstu medijiem krievu valodā, lai tie var izplatīt patiesu informāciju par kaimiņvalsts autoritārā režīma lielo un nomācošo ēnas pusi. Iespēju ir daudz, un vajag tikai vēlmi tās saskatīt. Taču viens gan ir skaidrs – tas nenotiks caur rupjību, lamāšanos un agresīvu izturēšanos pret šiem cilvēkiem. Pat aktīvas karadarbības apstākļos valstis meklē iespēju sēsties pie sarunu galda un rast kopsaucēju. Visticamāk, arī mēs kā sabiedrība no tā nekur neizbēgsim. Mēs nevēlēsimies ilgstoši dzīvot agresīvā, sašķeltā, emocionāli uzlādētā vidē. Lai cik ļoti mums gribētos šajā jautājumā «ar varu piespiest viņus saprast», mums būs jāatrod veids, kā sarunāties, pārliecināt un sadzīvot, jo no tā ir atkarīga mūsu drošība un mūsu valsts neatkarība.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.