Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

“Latvenergo”: Spekulatīvais spiediens uz gāzes cenām ir mazinājies

Mārtiņš Čakste, AS “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs. Ekrānuzņēmums no raidījuma “Krustpunktā” arhīva, https://www.youtube.com/watch?v=6k0PvrfQ3OE

Iepriekšējā gadā bija mēneši, kad mēs nezinājām, vai vispār varēsim nopirkt jebkādu gāzi, intervijā aģentūrai LETA atzīst AS “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste. Šobrīd ir skaidrs, ka gāzes pietiks. Tādēļ cenas visdrīzāk vēl kādus divus gadus būs augstas, bet vairs nebūs tādu spekulatīvu to lēcienu, kā bija 2022.gadā. Savukārt Baltijas valstu ceļš uz enerģētisko neatkarību pašlaik ir vēja un saules parku būvniecība. Tāpat pašlaik sadarbībā ar Igauniju tiek vērtētas mazās modulārās atomstacijas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

2022.gads visiem un it īpaši enerģētikas nozarē izvērtās pavisam citādāks, nekā tika plānots iepriekš. Kas ir galvenās izmaiņas šajā gadā, kuras ir skārušas “Latvenergo”?

Lielākās izmaiņas ir saistītas ar to, ka mums bija jākļūst par nopietniem gāzes importētājiem un jāatrod jauni apgādes ceļi, lai gāzi turpmāk nevajadzētu iegādāties no Krievijas. Tas mums ir veiksmīgi izdevies, un ir iegādātas gan rezerves, gan arī caur Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli esam nodrošinājuši pieeju lielajiem starptautiskajiem gāzes piegādātājiem turpmākiem gadiem.

Pieļauju, ka iepriekš arī nebija plānots tik strauji virzīties uz priekšu ar atjaunojamās enerģijas projektiem?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mūsu stratēģijas periodam nākamajiem pieciem gadiem bija iezīmēta diezgan strauja atjaunīgo resursu izmantošanas attīstība, jo problemātika ar gāzi iezīmējās jau pirms kara un cenu kāpumu mēs redzējām jau 2021.gadā. Tas bija spekulatīvs un Krievijas iniciēts, kas tikai nozīmē, ka to viņi izstrādāja jau pirms kara. Arī plānotā atvienošanās no Krievijas un Baltkrievijas energotīkliem nozīmē, ka mums bija aktuāls iztrūkstošo jaudu jautājums Baltijā. Ir skaidrs, ka, ja mēs gribam nākotnē būt, pirmkārt, energoneatkarīgi, otrkārt, saņemt enerģiju par garantēti saprātīgu cenu, tad nav cita ceļa, kā investēt tādos energoresursos kā vējš un saule.

2022.gadā enerģijas tirgi daudzus pārsteidza ar tādiem cenu rekordiem, kādus droši vien neviens iepriekš nespēja pat iztēloties. Kāda ir situācija pašlaik, un vai tādi paši iemesli, kas iepriekš uzsita enerģijas cenas, var atkārtoties arī jaunajā gadā?

Iemesls ir viens – Krievijas sāktais karš Ukrainā un Eiropas lielā atkarība no Krievijas gāzes. Šis gāzes pieejamības jautājums arī ir izraisījis šo cenu krīzi. Bet, protams, ka tā ir arī Eiropas vaina, ka laicīgi par to netika domāts un šī atkarība bija tik liela.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vienlaikus, visdrīzāk, nevienam vairs nav ilūziju, ka turpmāk var paļauties uz Krievijas energoresursiem. 2022.gada laikā ir izdarīts pietiekami, lai turpmāk varētu izvairīties no tādiem cenu “pīķiem”, kādi tika pieredzēti?

Gāzes apgāde Latvijas, un pieļauju arī Baltijas, gadījumā vairs nebūs tik kritiska. Iepriekšējā gadā, godīgi sakot, bija mēneši, kad mēs nezinājām, vai vispār varēsim nopirkt jebkādu gāzi. Šobrīd ir skaidrs, ka gāzes pietiekamība būs. Eiropas Savienībā (ES) tiks ieviesti arī gāzes cenu griesti. Arī apgādes tīkli ir labāki, jo ir pabeigts gāzes cauruļvads, kas savieno Poliju un Norvēģiju, kas ir nopietns uzlabojums. Ir pabeigti arī daudzi sašķidrinātās dabasgāzes termināļi, tostarp terminālis Inko Somijā. Tas viss nozīmē to, ka spekulatīvs spiediens uz gāzes cenām ir mazinājies.

Protams, izaicinājums ir tas, ka pagājušajā gadā gāze no Krievijas vēl plūda. Šogad, visticamāk, tā vispār vairs neplūdīs. No otras puses daudzas valstis tomēr ir atradušas veidus, kā apgādi nodrošināt vai pāriet uz citiem energoresursiem. Līdz ar to es pieļauju, ka tik spekulatīvi cenu lēcieni 2023.gadā nebūs gaidāmi. Joprojām gan nav izbūvēts pietiekami daudz termināļu, piemēram, Vācijā un citos reģionos. Tādēļ cenas būs augstas, bet vairs nebūs tādu spekulatīvu lēcienu, kā bija 2022.gadā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pērn bija arī daudz diskusiju par to, kā funkcionē energoresursu biržas, tostarp elektrības birža “Nord Pool”, par to, vai nav vajadzīga papildu regulācija. Kā jūs kā elektrības pircējs un pārdevējs to pašlaik izjūtat?

“Nord Pool” birža strādā perfekti, ja nav kara apstākļu. Ir jāsaprot, ka elektrības cenu svārstības biržā radīja gāzes cenu neadekvātā eskalācija, līdz ar to mēs šajā situācijā nevaram vainot biržu. ES lēmums ieviest cenu griestus gāzei ir viens no instrumentiem, kā nomierināt cenu svārstības. Savukārt, kas attiecas tieši uz Baltijas reģionu, tad cenas biržā parāda tikai to, ka mums pašiem nepietiek lētas ražošanas jaudas. Līdz ar to vienīgais ceļš, kā mums nākamajos divos trīs gados rīkoties, ir investīcijas vēja un saules parkos, lai elektroenerģijas cenas dabūtu lejā. Bet to nevar izdarīt viena gada laikā.

Cik ilgam laikam “Latvenergo” termoelektrocentrāļu (TEC) darbināšanai pietiek iegādātās gāzes?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pašlaik mēs spējam nodrošināt gāzi visām vajadzībām.

Kā ar gāzi mazumtirdzniecības klientiem?

Maijā būs pilnībā brīvs gāzes tirgus [1.maijā spēku zaudēs Enerģētikas likuma norma par gāzes publisko tirgotāju, kas līdz šim bija “Latvijas gāze”, kurš varēja piedāvāt dabasgāzi mājsaimniecībām par regulētu saistīto lietotāju tarifu. Līdz ar to regulēts tarifs, kuru var izmantot viens gāzes tirgotājs, vairs nepastāvēs. – red.]. Protams, ka mēs tam gatavojamies un vēlamies piedāvāt alternatīvu Latvijai – nepirkt Krievijas gāzi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

No kurienes pašlaik ir gāze, ko jūs esat iegādājušies?

Pašlaik tā ir no ASV un Norvēģijas.

Mēs rīkojam atklātu konkursu, kurā piedalās visi lielākie pasaules piegādātāji. Piegādēm 2023.gada pirmajā pusē ir uzvarējis lielākais ASV gāzes ražotājs “Cheniere” un Norvēģijas lielākais ražotājs “Equinor”. Iepriekš esam iegādājušies gāzi arī ko Kataras.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pašlaik arī ir manāms, ka tirgū dominē šīs trīs valstis – Katara, ASV un Norvēģija.

Vienlaikus eksperti norāda, ka lielākās problēmas gāzes tirgū varētu iestāties tieši nākamajā apkures sezonā, jo 2022.gadā daudzās krātuvēs vēl bija iesūknēta arī Krievijas gāze, bet 2023.gadā tās Eiropā praktiski vairs nebūs, un šis iztrūkums būs jāsedz citiem piegādātājiem. Kādu jūs paredzat situāciju 2023.gadā?

Būs jāskatās pa reģioniem. Ja mēs lūkojamies uz Baltijas-Somijas reģionu, tad mums ar šiem diviem termināļiem – Klaipēdā un Inko – pietiek. Līdz ar to mums ar gāzes pietiekamību nevajadzētu būt problēmām. Ja runājam par Vāciju, tad tur būs ļoti saspringti. Vienlaikus ir jāsaprot, ka no tā pārsvarā cietīs ķīmiskā rūpniecība, jo elektrības ražošanai Vācijā gāzi izmanto labi, ja 10% apmērā.

Tomēr vai tas automātiski nenozīmē, ka augs gāzes cena?

Spiediens uz cenu būs. Taču, kā jau es minēju, tās nebūs tādas cenu amplitūdas, kādas bija 2022.gadā. Gāze vēl aizvien nebūs lēta, jo, lai tas notiktu, vēl ir jāpagaida vismaz divi gadi, kamēr Eiropā būs pietiekami daudz gāzes termināļu.

Vai “Latvenergo” arī nākotnē gāzi piegādās caur Klaipēdu, vai arī jums ir notikušas sarunas arī par Inko termināļa potenciālu izmantošanu?

Klaipēda nodrošina mūsu minimālās prasības. Līdz ar to ir vēl resurss iegādāties gāzi caur citiem termināļiem, un mēs sadarbosimies arī ar Inko. Sarunas ar Inko notiek jau no paša sākuma. Pirmie apjomi šobrīd tur ir ļoti mazi, jo ir vajadzīgs laiks, kamēr terminālis izies tehnisko pārbaudi reāla darba apstākļos. Tomēr mēs kā vieni no pircējiem esam pieteikušies arī pirmajai kravai.

Vai ir drošība, ka arī turpmāk mēs caur Klaipēdu saņemsim Latvijai nepieciešamo gāzes apjomu?

Pagājušajā gadā bija ļoti nopietns un svarīgs tenderis, kurā mēs uzvarējām, un uz 10 gadiem mēs esam sev nodrošinājuši 6 teravatstundas (TWh). To mums neviens vairs nevar atņemt.

No šī viedokļa, cik svarīga “Latvenergo” ir Skultes projekta tālākā virzība?

Sašķidrinātās dabasgāzes termināļa trūkums ir jūtams tieši šobrīd, un tā tas būs vēl divus trīs gadus. Šobrīd ir tas kritiskais brīdis.

Pēc trīs gadiem gan Vācijā būs pietiekami daudz termināļu, gan pilnā apjomā darbosies Inko terminālis. Tāpat faktiski pabeigts ir Paldisku terminālis. Problēma, kāpēc Paldiski pašlaik nestrādā, ir tajā, ka šobrīd ļoti dārgi maksā regazifikācijas kuģi un Paldiski to laicīgi nebija iepirkuši.

Tātad, ja pēc kāda laika Paldiski iegādājas kuģi, tad termināļi ir gan Somijas, gan Igaunijas pusē?

Paldiski jau ir faktiski strādājošs terminālis, tam tikai pietrūkst kuģa.

Kā jūs vērtējat ES lēmumu no 15.februāra ieviest cenu griestus gāzei – 180 eiro par megavatstundu (MWh) noteiktos apstākļos? Kā tas ietekmēs “Latvenergo” kā liela gāzes iepircēja situāciju?

Runājot ar tirgus ekspertiem, tad viņi to vērtē negatīvi, jo jebkura iejaukšanās brīvā tirgū, protams, ir risks. Piemēram, ja pēkšņi Āzijas tirgū cenas ir virs 180 eiro, tad faktiski Eiropas birža pārstāj strādāt, neviens šeit gāzi nepārdos, un līdz ar to izjūk visi dabīgie tirgus mehānismi.

No otras puses, ja mēs uz šo jautājumu skatāmies ģeopolitiski, tad es uzskatu, ka tas pat ir novēlots lēmums, jo kara apstākļos veidojas panika un tirgus vairs nespēj normāli funkcionēt. Mēs jau pagājušogad redzējām, ka sprādzieni “Nord Stream” gāzes cauruļvados vai kādi politiskie paziņojumi var spekulatīvi uzdzīt gāzes cenu neadekvātos augstumos. Tādēļ šāds lēmums ir ierocis, kā pret tādiem spekulatīviem cenu kāpumiem cīnīties.

Ja mēs pievēršamies jaunajiem projektiem, tad “Latvenergo” kā “Latvijas vēja parku” līdzīpašniekam būs jāveic ieguldījumi. No kādiem līdzekļiem to darīsiet – emitēsiet obligācijas, ņemsiet kredītus, sākotnējā posmā pietiks ar pašu līdzekļiem?

Sākotnēji mums pietiek ar pašu līdzekļiem. Sauszemes vēja parkus mēs domājam attīstīt, piesaistot līdzekļus no zaļajām obligācijām vai citus aizņēmumu veidus. Savukārt nākotnē, protams, mēs neizslēdzam varbūtību, ka, līdzīgi, kā to ir darījis Igaunijas uzņēmums “Enefit”, daļu no zaļā portfeļa varētu kotēt biržā. Tāds variants nav izslēgts, bet tas netiek apspriests tuvākajos piecos gados.

Kāds pašlaik ir laika grafiks ieguldījumu veikšanai?

Pašlaik notiek ietekmes uz vidi novērtējums un tiek pētītas vietas, kur varētu šos projektus attīstīt. Viss iet pēc iecerētā laika grafika. Tālāk lielais jautājums, protams, ir arī par pieslēguma jaudām. Mēs gaidām paredzētos likumdošanas aktus, kas ļaus atbrīvoties no spekulatīvi rezervētās pieslēgumu jaudas.

Ja izdosies atbrīvoties no spekulatīvi rezervētajām jaudām, tad vai ar to pietiks vai “Augstsprieguma tīklam” un “Sadales tīklam” (ST) tomēr būs jāiegulda papildus pieslēgumu izbūvē?

Pašlaik faktiski visi attīstītāji pieslēgumu veidošanā iesaistās paši. Tas, protams, ir atkarīgs no vietas – ir tādas vietas, kur tas ir lēti, vienkārši un ir pieejamas brīvas jaudas, bet ir vietas, kur

attīstītājiem ir jāiegulda nopietni līdzekļi.

Ir izskanējusi arī informācija, ka “Latvenergo” varētu pirkt vēja parkam paredzēto vietu Kaigu purvā. Tas nozīmē, ka orientējaties ne tikai uz “Latvijas vēja parku” projektiem valsts meža zemēs, bet varētu iegadāties vietas arī citur?

Mūsu stratēģijā ir paredzētas lielākas ražošanas jaudas, nekā tas ir ieplānots “Latvijas vēja parku” gadījumā. Tie ir parki gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Latvijā, ko mēs pētām. Ja projekts ir interesants un cena atbilstoša, tad mēs izskatām iespējas iegādāties parkus dažādās attīstības stadijās.

Tostarp Kaigu purvā?

Izskatām arī Kaigu purvu. Tā ažiotāža, kas pašlaik ap šo projektu ir sacelta, būtībā ir saistīta ar pieslēgumu jaudām. Kaigu purva īpašnieki [“Laflora Energy” – red.] ir vieni no pirmajiem Latvijā, kuriem radās ideja par vēja parku attīstību, aizgūstot pieredzi no Vācijas, kur izstrādātos kūdras purvos ir ierīkoti vēja parki. Šis ir viens no pionieriem un Latvijā gatavākajiem projektiem, kuram ir izieta arī ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. “Latvenergo” tas interesē.

Savukārt ažiotāžu, kas ap to ir sacelta, var skaidrot ar to, ka citi projektu attīstītāji, kas ir nedaudz nokavējuši un vēlāk sākuši savus projektus, redz, ka viņiem varētu nepietikt pieslēgumu jaudas, un tad attiecīgi notiek šie uzbrukumi, kas tiek pamatoti ar dažādām filozofijām.

Ja jūs sakāt, ka jūsu stratēģijā ir paredzēta lielāka ražošanas jauda, nekā paredz “Latvijas vēja parki”, tad cik vēja parku projekti jums vēl būtu jāpiepērk klāt un cik no tiem varētu būt Latvijā, cik pārējās Baltijas valstīs?

Tas būs atkarīgs arī no tā, cik izdevīgi būs pieejamie projekti. Viens no iemesliem, kāpēc mēs paši to vēlamies darīt kopā ar “Latvijas valsts mežiem”, ir, lai pēc iespējas efektīvāk un lētāk šos parkus spētu izveidot.

Papildus šim projektam mēs varētu iegādāties parkus ar jaudu 200-300 megavati.

Par atkrastes vēja parku attīstīšanu “Latvenergo” rudenī noslēdza sadarbības līgumu ar Vācijas kompāniju RWE. Kas notiek tālāk?

Pašlaik notiek izpētes darbs. Ir gan “Elwind” projekts, gan arī tā saucamie “greenfield” projekti, kur tiek pētīts, kurā vietā vēja parkus var attīstīt. Paralēli notiek kopējās komandas izveide, kas projektā strādās.

Tas nozīmē, ka ar zināšanām šajā komandā piedalīsies Vācijas puse?

Pietiekami lielas zināšanas šobrīd vispār ir ļoti maz uzņēmumu pasaulē, un RWE ir otrs lielākais šādu parku attīstītājs pasaulē. Nevienam no tuvumā esošajiem uzņēmumiem nav tādas pieredzes, un visi Polijā, Igaunijā vai Lietuvā sadarbojas ar šāda veida partneriem, jo atkrastes vēja parku projekti ir ļoti sarežģīti. Tas ir daudz sarežģītāk nekā izbūvēt parku uz sauszemes, un zināšanas ir kritiski svarīgas, lai vēja parks atmaksātos un būtu komerciāli efektīvs.

Jūsu teiktais nozīmē, ka “Latvenergo” apsver iespēju piedalīties arī “Elwind” parkam gatavotās vietas izsolē?

Pilnīgi noteikti.

“Elwind” projekts paredz gan vēja parku Kurzemes piekrastē, gan Igaunijā pie Sāremā salas. Piedalīsieties arī Igaunijas parka izsolē?

Mēs varētu piedalīties, bet domāju, ka šajā izsolē prioritāri būs Igaunijas attīstītāji. Mēs skatīsimies.

Drīz notiks izsole arī Lietuvā. Tur piedalīsieties?

Lietuvas izsolē mēs nepiedalāmies. Mūsu kopuzņēmums tiek veidots tieši Latvijas atkrastes vēja parkiem. Latvijas jūras teritorijā vēja parkiem ir potenciāls, un visi atkrastes vēja parku projekti ir kapitālietilpīgi. Tādēļ arī tikai orientējoties uz Latviju, būs pietiekami jāsaņemas, lai šos projektus varētu īstenot.

Latvijas teritoriālajos ūdeņos kopumā ir iezīmētas četras zonas, kur potenciāli varētu atrasties vēja parki. Jūs domājat par visām šīm zonām?

Visās šajās zonās tiks rīkotas izsoles. Piedalīsimies un tad jau redzēsim.

Vai domājat par saules parku veidošanu Latvijā, jo iepriekš šajā ziņā koncentrējāties uz Lietuvu?

Lietuvā mēs aktīvāk darbojāmies, jo tur daļas saules parkos bija iespēja pārdot arī gala patērētājiem. Tādēļ mēs vairāk fokusējāmies tur. Pašlaik šāda veida normatīvais regulējums top arī Latvijā. Mums ir plāns Baltijā attīstīt saules parkus līdz 600 megavatu jaudai. Cik liela daļa no tā būs Latvijā, cik Igaunijā un Lietuvā, noteiks tirgus situācija.

Kāda Latvijā šajā ziņā ir situācija ar pieejamām pieslēgumu jaudām?

Latvijā tieši saules parki ir tie, kuri pārsvarā ir rezervējuši pieslēgumu jaudas, jo saules parku izbūvei nevajag ietekmes uz vidi novērtējumu un tādēļ to izveide ir daudz vienkāršāka. Jaudas pagaidām pietiek.

Jūs saules parku gadījumā raugāties uz iespēju pārpirkt kādus jau esošus projektus, kuri jaudas jau ir rezervējuši, vai arī domājat paši īstenot pilnīgi jaunas parku ieceres?

Gan tā, gan tā. Mēs pētām visas iespējas.

Iepriekš jūs arī minējāt, ka “Latvenergo” vispār kļūs daudz inovatīvāks un pētīs dažādas jaunas enerģijas ražošanas iespējas. Kas pa šo laiku ir izdarīts un kādas iespējas jūs Latvijā redzat?

Viens inovatīvs projekts, kuru mēs esam jau apstiprinājuši un realizēsim, ir ūdeņraža ražošana. Tas būs pilotprojekts, un saražoto ūdeņradi mēs līdz 5% pievienosim pie gāzes TEC. Protams, paralēli arī meklēsim citas ūdeņraža izmantošanas iespējas.

Paralēli mēs piedalāmies Igaunijas projektā par mazajām modulārajām atomstacijām. Mums šajā projektā ir pilna pieeja visām tehnoloģijām un procesam, kam viņi iet cauri. Ja Latvija izlems, ka tas ir arī mūsu virziens, tad mēs esam pilnā gatavībā gan zinātības ziņā, gan citādāk piedalīties. Vienlaikus, protams, ja mēs runājam par ūdeņradi, tie ir nākamie pieci desmit gadi, bet atomenerģijai tie ir nākamie 10-15 gadi.

Cik ilgā laikā jūs pētīsiet ūdeņraža izmantošanu – proti, vai TEC darbībai der minētie 5%, vai var pievienot vairāk utt.?

Šis projekts tiks īstenots nākamo divu trīs gadu laikā. Jautājumā, vai var pievienot vairāk, zinātne pašlaik runā par apjomu līdz 20%. Taču tas viss ir pētniecības stadijā. Otra lieta, kur aktīvi notiek pētniecība, ir, kā ūdeņradi saražot lētāk, jo pagaidām tas tomēr ir dārgi.

Diskusijās par modulārajām atomstacijām Baltijas gadījumā vienmēr ir jautājums, cik daudz šādas enerģijas vispār ir nepieciešams, zinot, ka te nav tie lielākie energotirgi. Kādi pašlaik ir secinājumi – vai ar vienu atomstaciju pietiktu visām Baltijas valstīm vai tādas varētu būt vairākas?

Priekšrocība šādām modulārajām stacijām ir tāda, ka tās var veidot pa moduļiem. Igaunija skatās uz 300 megavatu moduļiem, kurus atbilstoši pieprasījumam var būvēt vai nu vienu, vai nu divus, vai nu trīs un vairāk. Tāpat tos var izvietot arī dažādās vietās. Tā ir šo mazo staciju priekšrocība, ka, pirmkārt, ir krietni vieglāka būvniecība, jo tās kā “lego” klucīšus saliek kopā, un, otrkārt, var pielāgot jaudas atbilstoši tam, kāds ir pieprasījums.

Skeptiķi savukārt uzsver gan vides jautājumu, jo rodas radioaktīvi atkritumi, gan to, ka tas joprojām ir ļoti dārgi. Kādas ir šādas modulārās atomstacijas potenciālās izmaksas?

Viens modulis izmaksā vismaz vienu miljardu eiro. Atomstacijas tiešām prasa milzīgu kapitālieguldījumu. Tāda atomstacija pēc tam strādā vidēji 60 gadus, un lielākā daļa pašizmaksā būs tieši šis kapitālieguldījums. Ja mēs runājam par enerģijas pašizmaksu, tad vējš būs lētāks, bet problēma ir tajā, ka vēja stacijām nav ražošanas stabilitātes. Līdz ar to vējš un saule būs lētāki, bet atomstacijas priekšrocība ir tajā, ka enerģijas ražošana ir stabila, prognozējama un nav atkarīga no laikapstākļiem.

Kā mēs turpmāk varam nodrošināt enerģijas ražošanas bāzes jaudas?

Viennozīmīgi nākamie 10 gadi ir saistīti ar TEC. Te nav citu alternatīvu, un mūsu TEC koģenerācijas stacijas ir vienas no efektīvākajām, kādas šobrīd vispār ir pieejamas pasaulē. Līdz ar to tas nav sliktākais variants, un gāze kā kurināmais ir ar salīdzinoši ļoti maziem izmešiem.

Ja mēs raugāmies, kas nākotnē spēs nodrošināt šo pastāvīgo enerģiju, tad alternatīva var būt ūdeņradis. Bet, kā jau es minēju, pagaidām šī tehnoloģija vēl ir dārga. Vienlaikus zinātne pašlaik pie šīm tehnoloģijām strādā ļoti ātri. Piemēram, pašlaik Eiropā pārsvarā ir subsidēti vēja un saules parki, jo vēl pirms pieciem desmit gadiem šīs tehnoloģijas nebija tādas, lai atmaksātos. 10 gadu laikā situācija ir mainījusies tik būtiski, ka tagad mēs jau runājam par vēja parkiem, kuri komerciāli atmaksājas. Kaut kas līdzīgs, iespējams, ir gaidāms arī ūdeņraža ražošanas tehnoloģiju attīstībā. Tāpat attīstās enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas – dažāda veida baterijas, un arī šajā sfērā ir iespējami zinātnes atklājumi. Līdz ar to nav teikts, ka kodolenerģētika ir vienīgais risinājums. Taču šobrīd kodolenerģija ir vienīgais risinājums, kurš jau ir komerciāli pamatots. Iespējams, pēc gadiem pieciem desmit būs citas alternatīvas.

Lai arī kāda būs politiskā izšķiršanās par jaunu enerģijas ražošanas bāzes jaudu būvniecību, tās jebkurā gadījumā tirgū nonāks pēc salīdzinoši daudziem gadiem. Ātrāk varētu parādīties virkne saules un vēja parku projektu, tomēr arī šajā gadījumā nopietnāki apjomi varētu būt pēc vismaz pāris gadiem. Kāds pašlaik ir enerģijas iztrūkums Latvijā, un pēc orientējoši cik gadiem tāda varētu vairs nebūt?

Pašlaik mēs trešdaļu Latvijā patērētās elektroenerģijas saražojam TEC, trešdaļu – hidroelektrostacijās (HES). Mēs arī prognozējam, ka gāzes cenas divu trīs gadu laikā normalizēsies.

Kas attiecas uz iztrūkstošo trešdaļu, tad mēs strauji būvējam saules un vēja parkus, un tas nozīmē, ka, pēc mūsu plāniem, ap 2028.gadu mums enerģijas ražošanā vajadzētu būt pašpietiekamiem. Savukārt no 2028. līdz 2030.gadam varētu sākt darboties atkrastes vēja parki, un tad mēs varētu kļūt par enerģiju eksportējošu valsti.

Ikvienam šajā brīdī, protams, rodas jautājums, vai mums maz ir jādomā par atomstaciju? Jā, kaut kādos brīžos laikapstākļu dēļ vēja un saules parki var mazāk ražot enerģiju, bet vai atmaksājas ieguldīt tik dārgos projektos kā atomstacija, vai izdevīgāk nav iztrūkuma periodos enerģiju vienkārši piepirkt klāt?

Mums ir jāskatās ne tikai uz Latviju, bet uz Baltiju, jo mēs atrodamies kopējā tirgū. Lietuvā energoražošanas jaudu trūkums ir ļoti nopietns. Igaunijas problēma ir degslāneklis, jo no tā izmantošanas viņiem vienā brīdī ir jāatsakās vides prasību dēļ. Piemēram, pašlaik gandrīz 100% elektrības Igaunijā tiek ražota no šī resursa. Diezin vai visu šo iztrūkumu var aizvietot ar vēja un saules parkiem. Līdz ar to, skatoties no Baltijas viedokļa, tā nebūt nav slikta doma attīstīt mazās modulārās atomstacijas. Ja mēs paskatāmies uz Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, daudzām citām valstīm, arī Polija šobrīd ir pieņēmusi lēmumu būvēt piecas atomstacijas. Kopējā energoportfelī tas aizņem ap 20-30%. Tādējādi mēs nerunājam par kaut kādu nākotnē dominējošu viena veida elektrības ražošanu, mēs runājam par portfeli, kurā ir saule, vējš, ūdens, atoms, ūdeņradis u.c.

Vai 2023.gadā turpināsiet investīcijas arī esošajos HES un TEC vai uzsvars būs uz jaunajiem projektiem?

Mums ir jānoslēdz HES modernizācija. Lielākā daļa darbu jau ir paveikta un ir pagarināts gan HES dzīvescikls, gan par 10% uzlabota efektivitāte. Tomēr Krievijai noteikto sankciju dēļ mums nāksies meklēt citu rekonstrukcijas īstenotāju Pļaviņu HES. Iepriekš izvēlētie piegādātāji bija no Eiropas, bet saistīti ar Krievijas akcionāriem. Diemžēl izskatās, ka arī šis uzņēmums ir sankcionēts, kas nozīmē, ka mēs projektu ar esošajiem piegādātājiem pabeigt nevaram. Tādēļ šī projekta īstenošana pagarināsies. Būs jauns konkurss.

Vēl viens liels projekts ir saistīts ar drošību – tā ir Pļaviņu HES rezerves pārgāznes izbūve. Tas būs liels investīciju projekts.

Savukārt TEC, kā jau es minēju, tiks attīstīts ūdeņraža projekts.

Tās ir investīcijas mūsu pamatresursos, bet, jā, lielākais uzsvars pašlaik būs jaunie vēja parki.

Straujais elektrības cenu pieaugums jums ir nodrošinājis arī lielu peļņu. Vai ar valdības pārstāvjiem ir notikušas sarunas par tās izlietojumu – vai visa dividenžu veidā tiks ieskaitīta valsts budžetā vai, neņemot vērā lielos ieguldījumus jaunajos projektos, jums tiks atstāta arī investīcijām?

Jā, mēs mēģinām valdībai iezīmēt šo nepieciešamību dividendēs izņemt mazāku peļņas daļu. Ja mēs skatāmies, vienalga, vai uz Lietuvas “Ignitis”, Igaunijas “Enefit” vai jebkuru konkurentu Polijā vai Vācijā, no viņu uzņēmumiem dividendēs tiek izņemts krietni mazāks peļņas apjoms, jo visiem pašlaik ir jāveic apjomīgas investīcijas.

Mūsu gadījumā dividendes jau faktiski ir iezīmētas nākamajiem trīs gadiem. Saskaņā ar likumu dividendēs ir jāizmaksā 64% peļņas, kā arī vēl nodoklis, kas faktiski kopā sasniedz 80% no peļņas. Mēs mēģinām runāt, ka pēc trīs gadiem šo konceptu vajadzētu mainīt un ļaut mums ieguldīt attīstībā.

Kāds ir tas dividenžu apjoms, ko jūs sarunās ar valdību gribētu panākt?

30% no peļņas. Tas būtu optimāli.

Pašlaik notiek arī lielas diskusijas par ST tarifu projektu. Viens no risinājumiem, kas ir izskanējis no politiķu puses, kā tarifu samazināt, ir, ka ST vienkārši būs jāuzņemas zaudējumi un tie caur tarifu netiks kompensēti. Kā jūs kā ST īpašnieks vērtējat šādu iespēju?

Ar zaudējumiem nevar strādāt neviens uzņēmums, lai kā to politiķi gribētu. Līdz ar to kādam šie zaudējumi būs jāsedz. Šajā gadījumā skati tiek vērsti uz “Latvenergo”.

Pašlaik elektrības cenas ir ļoti augstas un līdz ar to arī ST izdevumi zudumiem ir ļoti augsti. Nākotnē – pēc gadiem diviem, trīs, četriem – elektrības cenas būs daudz zemākas. Tādēļ te ir jautājums par to, vai mēs gatavojam viena gada tarifu projektu vai tomēr mēs to izstiepjam uz pieciem gadiem, ņemot vērā to, ka elektrības cenas kritīsies. Mēs būtu par šādu risinājumu, valdība to mēģina risināt citādāk. Ir arī variants – “Latvenergo” vienkārši pārdot elektrību par cenu, kas nekādi nav pamatota ar pašizmaksu. Redzēsim, kāds beigās būs politiķu lēmums šajā jautājumā.

Vēl viena gaidāmā diskusija ir par to, ka ST būtu jānodala no “Latvenergo”, lai tas, tāpat kā “Augstsprieguma tīkls”, būtu pilnīgi neatkarīgs uzņēmums, jo “Latvenergo” vairs nav vienīgais ražotājs un elektroenerģijas piegādātājs Latvijas sadales tīklos. Tas, protams, būs valsts kā īpašnieku lēmums, bet ko “Latvenergo” nozīmētu šāda ST nodalīšana?

No saimnieciskā viedokļa valstij tas būtu viennozīmīgi neizdevīgi. Vēsturiski mēs bijām viens uzņēmums. Tagad ST ir nodalīts atsevišķā uzņēmumā, un jebkāda veida stratēģiskie un operatīvie lēmumi tiek pieņemti pilnīgi neatkarīgi un to nodrošina neatkarīga valde un padome. Arī, ja mēs runājam par tarifu jautājumu, tad “Latvenergo” lemšanā nekādā veidā nepiedalījās. Mēs kā akcionārs iesaistāmies jautājumos par efektivitāti, par kapitāla pareizu izlietošanu. Līdz ar to bažas, ka “Latvenergo” kaut kādā veidā ietekmētu ST, ir absolūti nepamatotas. Korporatīvā pārvalde ir izveidota tā, ka operatoram ir pilnīga neatkarība.

No otras puses mēs koncernā izmantojam kopīgu resursu, tādā veidā ekonomējot kopējās izmaksas. Protams, ka, nodalot ST, šīs izmaksas pilnībā pāries uz sadales tīklu operatoru un viennozīmīgi izmaksas pieaugs.

“Latvenergo” koncernā ietilpst arī “Enerģijas publiskais tirgotājs”, kuram saskaņā ar valdības lēmumu no 2023.gada būs jāsedz obligātā iepirkuma komponentes (OIK) izmaksas. Vai pašlaik ir lēsts, vai “Enerģijas publiskajam tirgotājam” tam pietiks līdzekļu, vai tomēr OIK segšana kādā mirklī pāries uz valsts budžetu, kas ir nākamais avots?

Šobrīd nolemts, ka tas ir uz “Latvenergo” pleciem. Iespējams, ka tieši 2022.gadā augsto elektroenerģijas cenu dēļ šie izdevumi nebūs lieli, jo faktiski tirgus ir nodrošinājis augstākas cenas. Bet pēc gadiem diviem trijiem ir aplēses, ka tas varētu prasīt ap 10-20 miljoniem eiro. Tomēr pašlaik precīzas aplēses veikt ir grūti, jo ir uzņēmumi, kuri arī atsakās no OIK maksājumiem, ir līgumi, kuriem beidzas termiņš.

Vai augsto elektrības cenu dēļ ir redzams, ka daļai klientu rodas problēmas ar rēķinu samaksu?

Daļai rodas, bet mūsu prognoze ir, ka lielākās problēmas varētu sākties 2023.gada apkures sezonas beigās. Šobrīd mēs vēl neredzam, ka tas būtu kritiski. Nav tādu pazīmju.

Kam varētu rasties lielākas problēmas – mājsaimniecībām vai uzņēmumiem, kuriem valsts atbalsts ir pieejams daudz mazākā mērā?

Šeit situācijas ir ļoti atšķirīgas. No mūsu portfelī esošajām mājsaimniecībām mainīgās cenas ir mazāk nekā 5%. Lielākoties visiem ir fiksētās cenas, un tur situācija ir atkarīga no tā, kurā brīdī cenas ir nofiksētas. Ir arī tādi klienti, kas vispār neizjūt šīs lielās tirgus svārstības, jo viņiem cenas ir nofiksētas ļoti izdevīgā brīdī. No uzņēmumiem aptuveni 30% izmanto biržas produktus, un tieši viņi ir pakļauti riskiem, ka var būt mēneši ar neprognozēti augstiem izdevumiem.

Ir arī tā, ka ir iekrājušies parādi un situāciju atrisināt nevar?

Šobrīd mēs to neredzam.

Ar ko var būt saistītas problēmas 2023.gadā?

2022.gadā vidējās cenas pret iepriekšējo gadu pieauga par aptuveni 150%. 2023.gadā mēs vairs pieaugumu pret 2022.gadu neparedzam, bet cenas šajā līmenī varētu turēties. Situācija būs ļoti atkarīga no fiksācijas brīža, kurā katram līgums mainīsies.

Pagājušajā gadā arī sākās teju bums, kad gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi sāka uzstādīt saules paneļus un meklēt citus alternatīvus risinājumus. Vai elektrības patēriņš uz šī rēķina turpmāk mazināsies?

Latvijā vispār ir viszemākais elektroenerģijas patēriņš Baltijā – mēs patērējam 7 TWh, piemēram, mazākajā Baltijas valstī Igaunijā tās ir 8 TWh. Līdz ar to mums arī ir grūtāk noturēt konkurētspējīgu tarifu. Neskatoties uz to, es domāju, ka izdosies tarifus pielīdzināt Igaunijas tarifiem, un mēs nebūsim dārgāki kā pārējie Baltijas operatori. Līdz ar to es uzskatu, ka mūsu konkurētspēja saglabāsies un uzņēmējiem nebūs pamata runāt, ka šeit ir neefektīvāk attīstīt biznesu.

Ja runājam par elektrības patēriņu, tad tas 2022.gada 11 mēnešos ir samazinājies par 3,5%. Tam iemesls gan elektrības cena, jo sāk vairāk taupīt, gan uzstādītie 10 000 saules paneļu. Protams, ka arī tas mazinās sadales tīklos nodoto kopējo elektrības apjomu. Bet nākotnē elektrifikācija un līdz ar to elektrības patēriņš tikai kāps. Pirmkārt, mums šobrīd nav tik attīstītas rūpniecības. Attīstot vēja un saules parkus un iegūstot labu elektrības cenu, mēs ļoti ceram, ka attīstīsies arī rūpniecība. Tāpat vēsturiski, salīdzinot, piemēram, ar Igauniju, mums ir liels gāzes klientu skaits – aptuveni 375 000 mājsaimniecību lieto gāzi vai nu apkurei, vai plītīm. Mazinot fosilo resursu patēriņu, mēs arvien vairāk pāriesim uz elektrifikāciju. Piemēram, ja mājsaimniecība pašlaik uzstāda saules paneli, tad nākamais loģiskais solis ir uzlikt siltumsūkņa apkures sistēmu un iegādāties elektroauto.

Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, mūsu elektrības patēriņš ir desmitkārtīgi mazāks.

Tātad cerības uz elektrības patēriņa pieaugumu saistāt arī ar elektroenerģijas tarifu?

Protams, ka, pieaugot patēriņam, vienas kilovatstundas tarifs samazināsies, un mums būs daudz vieglāk konkurēt ar kaimiņiem.

Nevar nepamanīt, ka pēdējā laikā “Latvenergo” tiek arī daudz kritizēts. Kā paši to vērtējat?

Tas, ar ko mēs pašlaik saskaramies, ir neizpratne par elektrības tirgus darbību. Mēs pat nedaudz gribam atgriezties komunismā, jo daudzi tagad grib, lai mēs HES enerģiju tirgojam par velti. Es gribētu atgādināt, ka mēs pašlaik Latvijā tirgojam tikai 50% no patērētās elektrības. Mēs sen jau vairs neesam monopols un cenas nosaka tirgus. Mēs konkurējam ar tieši tādiem pašiem valsts uzņēmumiem kā Igaunijas “Enefit” un Lietuvas “Ignitis”. Pārmetumi, ko mēs pašlaik dzirdam, ka valsts kapitālsabiedrība valsts mežos tagad attīstīs vēja parkus un tas ir slikti… Mēs to dzirdam no “Enefit”, kas arī ir valsts kapitālsabiedrība, tikai Igaunijas. Manuprāt, tas ir pilnīgi neadekvāti. Mums kā Latvijas iedzīvotājiem ir jālepojas, ka mums ir tāds uzņēmums kā “Latvenergo”, kurš spēj pelnīt, kritiskos brīžos spēj nodrošināt gan elektroapgādi, gan gāzes pieejamību un spēj pats no saviem līdzekļiem novērst to tirgus nepilnību, kas pašlaik ir. Gribētos, lai mūsu iedzīvotāji to novērtē un nepaļaujas uz, es teiktu, Austrumu apmaksātām publikācijām un informāciju, kas faktiski grib graut uzticību valstij un valsts uzņēmumiem.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (3)

  1. Nordpool spekulatīvais spiediens nav mazinājies. Idiotisms, pārdodotLatvijā ražoto elektrību biržā un pērkot to pašu elektrību no biržas, nav likvidēts. AST, ST, “Latvenergo”nedabiskais dalījums, kas ir nevajadzīgu papildus izmaksu avots, nav likvidēts. Neražojošie elektrības spekulanti nav aizdzīti no siles. Ģenerējošās jaudas Latvijā nenodrošina ( varbūt) pilnīgu neatkarību. Politiskie atbildīgie un lēmēji negrib ieviest skaidru, pārskatāmu, loģisku elektrības ražošanas, tīklu uzturēšanas, attīstības, elektrības pārdošanas sistēmu. Viss ir elementāri, jāatjauno apmēram 1998.-2000. gada “Latvenergo”struktūra, tikai bez bitēm. Nav saprotams, kāpēc nevienu politiski un administratīvi atbildīgo elektrības jomā netiesā par valsts ekonomikas graušanu un iedzīvotāju aplaupīšanu! Pie grēku saraksta jāpieskaita arī “Liepājas Metalurgs”. Valsts vispirms ieguldīja kādus100 miljonus, kurus zaudēja, tai skaitā valsts elektrības politikas dēļ.

    3
    1
Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.