Latvijas Dabas fonda pārstāve: Bez ES «pātagas» Latvijas dabas aizsardzībassituācija būtu krietni sliktāka

Intervija ar Latvijas Dabas fonda politikas koordinatori Baibu Vitajevsku-Baltvilku

Teksts – Sintija Ambote (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente), «EURANET PLUS»

Dabas skaitīšanas dati liecina, ka Latvijā vissliktāk pašlaik klājas dabiska-jiem zālājiem un arī pārējām
biotopu grupām būtiski jāuzlabo apsaimniekošana. Pētot dažādas dzīvotnes kopumā 1,3 miljonu hektāru platībā, ir iegūti valsts vēsturē pilnīgākie dati par Latvijas dabu. Par to, kā šie dati nākotnē kalpos vai jau kalpo dabas vērtību saglabāšanas politikā, kāda situācija ir Eiropas Savienībā (ES) kopumā un kāda būs Latvijas biotopu daudzveidība nākotnē, intervijā Latvijas Radio stāstīja Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Vitajevska-Baltvilka.

Nupat noslēgusies dabas skaitīšana. Kas ir būtiskākie un izceļamie rezultāti, ko kopumā Latvijas dabas aizsardzības sektors no šī apjomīgā projekta secina? Kādā stāvoklī ir Latvijas dabas daudzveidība?
– Dabisko zālāju stāvoklis pašlaik ir kritiski slikts, tas ir tikai viens procents no Latvijas teritorijas, kas ir ļoti liels kritums, salīdzinot 30 gadu laikā un 100 gadu laikā, – platību samazinājums ir pat 30% apmērā. Protams, mēs dzīvojam daudz citādāk nekā tolaik, bet jebkurā gadījumā tas ir vērā ņemams kritums.

Taču kopumā dabas skaitīšanas dati ataino satraucošas tendences arī attiecībā uz mežiem, piemēram, mēs varam runāt vairs tikai par 10% mežu, kas ir bioloģiski ļoti augstvērtīgi, un faktiski, runājot par jebkuru biotopu, mēs redzam sliktu ainu.

Man ir žēl sākt uz tādas negatīvas nots, bet tas tā ir, jo tikai ļoti maz biotopu veidu ir labā stāvoklī.

Kādēļ pie mums tieš zālāju biotopos ir vissliktākie rādītāji? Kādi procesi to ietekmē?
– Attiecībā uz zālājiem tā ir nepiemērota apsaimniekošana. Vai mēs nepietiekami bieži pļaujam vai pļaujam par daudz. Vai apkārt ir vienlaidus liela lauksaimniecības zeme, kas arī ietekmē zālāju kvalitāti, vai arī tie tiek nosusināti. Zālāji kā biotops nevar pie mums pastāvēt bez cilvēka iejaukšanās, kā tas savukārt ir ar mežu, kuru, ilgstoši neaiztiekot, veidojas bioloģisks mežs. Taču ar zālājiem tā nav, tie ir jākopj, un tas jādara atbilstoši, bet neatbilstošā kopšana ir tas iemesls, kāpēc šie biotopi ir kritiskā stāvoklī pašlaik.
Tās ir dabiskās pļavas, no kurām mēs pēc tam lasām augus vainagiem un kur varētu dzīvot un pilnvērtīgi uzturēties arī apputeksnētāji, kas ir svarīgi arī lauksaimniecībai un dārzkopībai.

Vai zālāji ir novājinātākie biotopi arī citās Eiropas valstīs, vai mēs šajā kategorijā izceļamies?
– Arī Eiropā zālāji ir viens no apdraudētākajiem biotopu veidiem, apmēram puse zālāju Eiropā ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. Tā ka arī Eiropas kontekstā šie biotopi ir īpaši izceļami, un tā nav tāda Latvijas unikalitāte. Attiecībā uz mežu biotopiem tā ir vienīgā dzīvotne, kur Eiropas kontekstā var novērot arī pozitīvu tendenci, bet tas neattiecas uz Latviju.

Ko tas liek secināt par dabas vērtību saglabāšanas politiku – vai tā ir vāja Eiropas Savienībā kopumā un arī Latvijā?
– Dabas aizsardzība, vides un klimata politika vairāku pēdējo gadu garumā ir kļuvusi daudz aktuālāka. Politika, kurā Eiropas līmenī mēģina īstenot jaunas iniciatīvas, lai uzlabotu dabas stāvokli. Varam minēt Eiropas Zaļo kursu no 2019. gada, kas skar šīs jomas, un patiesībā, pateicoties Eiropas iniciatīvām, mēs varam pateikt, ka Latvijā biotopu stāvoklis nav kļuvis vēl sliktāks.

Piemēram, runājot par dabas aizsardzību, Latvijai ir saistoša Eiropas Putnu un biotopu direktīva, un mums ik pēc pieciem gadiem ir jāziņo par stāvokli. Pēdējais ziņojums bija 2020. gadā, un tas arī ieskicēja visas tās satraucošās tendences. Tātad ir arī uzsāktas pārkāpuma procedūras par to, ka šīs direktīvas īstenošana Latvijā nav ievērota.

Bet, ja mēs runājam tādā lokālā līmenī, tad tas viss prasa laiku, katrs solis.

Sarunās ar ierēdņiem ir ļoti daudz un ilgi dzirdēts, ka Latvijā nav bijusi pietiekama politiskā griba vides un dabas aizsardzības politiku virzīt. Un patiesībā ir bijusi tāda diezgan mērķtiecīga rīcība to politiku iekavēt un, cik vien iespējams, novilkt garumā.

Tādēļ arī pašlaik saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības direktīvu mums ir jādefinē šīs teritorijas, kuras mēs aizsargāsim. Saskaņā ar šīm stratēģijām mums būtu desmit procenti no valsts teritorijas stingri jāaizsargā un vēl 20% būtu daļēji aizsargājami.

Un tikai šo prasību dēļ, manuprāt, notiek kaut kāda virzība, diezgan lielā steigā pašlaik tiek definētas šīs teritorijas, kuras potenciāli varētu nākt klāt pie aizsargājamām teritorijām Latvijā.

Tad tikai «pātagas» dēļ?
– Latvijas dabas aizsardzības situācija būtu krietni sliktāka, ja nebūtu šīs ES «pātagas», pateicoties kurai pašlaik un potenciāli arī nākotnē mēs varam cerēt uz kaut kādu situācijas uzlabošanos. Tas ir tāds diezgan drošs secinājums, ko esmu redzējusi pēdējo gadu laikā, aktīvi darbojoties dabas politikā no nevalstisko organizāciju (NVO) puses.

Lai daļēji novērstu Eiropas Komisijas pret Latviju ierosināto pārkāpuma procedūru par saistību neizpildi attiecībā uz dabisko dzīvotņu aizsardzību, ir sagatavots Ministru kabineta noteikumu projekts, kas paredz noteikt 76 jaunus dabas liegumus un paplašināt sešus esošus dabas liegumus. Vai tas būtiski uzlabos situāciju?
– Protams, tas prasa laiku, lai mēs redzētu ietekmi, bet kā pirmais solis tas, protams, ir atbilstošs.
Tas jāskata plašākā kontekstā. Viena lieta ir strikta aizsardzības forma kā liegums, un mēs priecājamies, ka tādi tiek noteikti tur, kur tādi ir nepieciešami, bet mums ir jāskatās, kas notiek arī ārpus šiem desmit procentiem, cik videi draudzīgi mēs apsaimniekojam mežus arī ārpus aizsargājamo teritoriju platībām.
Piemēram, arī iepriekšējā valdība ilgi kavējās ar liegumu noteikšanu melnalkšņu staignājiem, kā rezultātā tos varēja turpināt izcirst, lai arī tam bija jau noteikts ES nozīmes biotopa statuss.

Latvijā un arī kopumā ES mežsaimniecības sektora lobijs ir ļoti spēcīgs, un to mēs pašlaik redzam arī attiecībā uz Dabas atjaunošanas regulu.

Patlaban mums ir bioloģiskās daudzveidības atjaunošanas stratēģija, bet tā ir politikas plānošanas instruments, tas nav normatīvs akts. Tas ir rekomendējošs, un tāpēc nesen Eiropas Komisija nāca klajā ar Dabas atjaunošanas likumprojektu, kurā jau būtu ietverti konkrēti sasniedzamie rezultāti katrai dalībvalstij ar normatīvu spēku.

Pašlaik likumprojekts ir Eiropas Parlamentā, to apspriež dažādas komitejas, un nesen Lauksaimniecības un zivsaimniecības komiteja nobalsoja pret tā virzību. Tas bija ļoti spēcīgs signāls, ka šie sektori neatbalsta dabas atjaunošanas regulas likumprojektu tālāk un, iespējams, ka tas vispār tiks rezultātā noraidīts.

Vai dialogam starp dabas aizsardzības un ražošanas sektoru ir būtiska loma, vai tomēr rezultātu var panākt tikai ar striktiem ierobežojumiem?
– Man šķiet, ka šeit ir viens ļoti būtisks šķērslis. Pirms mēs sēžamies pie viena galda un sākam runāt, mums ir jāvienojas par kaut kādām pamata lietām. Piemēram, mūsu NVO vērtības saskan ar novērtējumu par kritisko situāciju, ko pašlaik piedāvā zinātnieki, un mums ir grūti sēdēt pie viena galda ar to ieinteresēto pušu pārstāvjiem, kuri uzskata, ka nav problēmas dabas aizsardzībā, ka Latvija ir zaļa vai ka mēs nevaram atļauties būt zaļa valsts, jo tas ir dārgi.

Līdz ar to tas dialogs nevar veidoties, jo izejas pozīcijas ir ļoti dažādas.
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc šis dialogs nevedas. Taču tā ir plašāka problēma, tas ir par uzticēšanos zinātnei, par sabiedrības izpratni par zinātnes lomu politikas veidošanā.

Manuprāt, tāds zemākais punkts gan nav sasniegts, un, iespējams, Latvijā situācija vēl varētu pasliktināties. To mums rāda arī dažas aptaujas, ka sabiedrība vēl nav noformulējusi savu viedokli šajos jautājumos un daļa no cilvēkiem pilnīgi noteikti vēl aizies tādā klimata skepses virzienā. ◆

ĪSUMĀ
Latvijas dabisko zālāju stāvoklis pašlaik ir kritiski slikts.
Zālājus ietekmē nepiemērota apsaimniekošana.
Arī Eiropā zālāji ir viens no apdraudētākajiem biotopu veidiem.
ES vides politikas iniciatīvas palīdz, lai situācija nekļūtu vēl sliktāka.
Latvijā nav bijusi pietiekama politiskā griba vides politikas jomā.
Latvijas dabas aizsardzības situācija būtu krietni sliktāka, ja nebūtu ES «pātagas».
Ir ne tikai jāpilda ES prasības; jādomā par videi draudzīgu darbību arī ārpus liegumiem.
Dabas aizsardzības un ražošanas sektora dialogā vispirms jāvienojas par pamata lietām.