Ir grūti nesatraukties par tādām lietām kā dronu ielidošana valstī, tomēr daudz svarīgāka par sīkiem incidentiem ir kopaina, kura pavisam skaidri apliecina, ka esam pietiekami spēcīgi, lai aizsargātu katru mūsu teritorijas centimetru, kamēr Krievija ilgtermiņā viennozīmīgi zaudē, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra NATO Sabiedroto spēku Eiropas virspavēlniecības (SHAPE) stratēģiskās komunikācijas direktors, brigādes ģenerālis Džejs Dženzens.
Pastāvīgo Krievijas pausto draudu apstākļos Baltijas valstu iedzīvotāji jūtas diezgan satraukti. Cik liels ir pamats šādam satraukumam?
Es strādāju militārajā štābā, Sabiedroto spēku virspavēlniecībā Eiropā, līdz ar to mana atbilde ir balstīta mūsu plašās militārās plānošanas un militāro spēju pārzināšanā. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai mēs spētu aizsargāt katru mūsu teritorijas centimetru. Tāpēc pavadām daudz laika, aplūkojot šo jautājumu militāros komponentus. Mums ir ļoti labi aizsardzības plāni, mums ir spēki un spējas, kas ir pastāvīgas gatavības režīmā. Mēs domājam par nākotni un par to, kas mums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka aizsargājam katru sabiedroto teritorijas centimetru.
Tāpēc es gribētu ieteikt cilvēkiem, kas dzīvo Baltijas valstīs vai jebkur citur – lai viņi domā par kopainu. Ir pavisam viegli satraukties par šīs dienas incidentiem. Drons ir novirzījies no kursa un ielido mūsu gaisa telpā. Jā, tādas lietas ir satraucošas. Tomēr mums ir sev jāuzdod citi jautājumi. Vai tas bija tīši? Vai tas bija negadījums? Vai arī tas bija, piemēram, aizsardzības elektroniskā kara rezultāts? Mums jājautā, vai pastāv nenovēršams apdraudējums? Vai cilvēki iet bojā? Vai tiek ietekmēti uzņēmumi? Vai tie sakravājas un pamet valsti?
Kopaina liecina par to, ka Krievija zaudē. Ilgtermiņā Krievija zaudē. Viņi domāja, ka ieņems Ukrainu nedēļas laikā, bet tagad ir 2026. gads. Notiek pašas mazākās tā sauktās Uzvaras dienas parādes. Viņu ekonomika nav labā stāvoklī. Viņu iedzīvotāji uzdod smagus jautājumus. Tāda ir kopaina.
Jā, šajās dienās arī mūsu pusē ir zināma politiskā spriedze. Bet, no otras puses, Somija un Zviedrija ir pievienojušās NATO. NATO sabiedrotie ir vienojušies tērēt 5% no IKP aizsardzībai. Mūsu valstu aizsardzības nozares turpina īstenot projektus, lai nodrošinātu, ka mūsu rīcībā ir nepieciešamā munīcija un militārās spējas. Mēs katru dienu mācāmies no ukraiņiem, kā patiešām militāri efektīvi cīnīties pret krieviem. Ja skatāmies uz kopējo ainu un militāro aprēķinu, man nav šaubu, ka šī alianse spēj aizsargāt katru alianses teritorijas centimetru.
Mans kaimiņš teiktu, ka tas ļoti labi izskatās tikai “uz papīra“. Viss notiek lēni, un daudzas lietas joprojām ir tikai “uz šī papīra“. Tikmēr baumo, ka Krievija gatavojas jaunam milzīgam karavīru mobilizācijas vilnim. Kā mums nomierināt cilvēkus? Un vai mums to vispār vajadzētu darīt?
Domāju, ka pret cilvēkiem mums ir jābūt godīgiem. Bet mums ir arī jāpārliecinās, ka viņi ir informēti par visiem faktiem. Cilvēki vienmēr sūdzēsies un koncentrēsies uz tagadni. Tomēr dažreiz aizmirstam par sasniegto progresu. Jūs lietojāt terminu “uz papīra”. Bet tas ir fakts, ka mums šeit, Latvijā, ir daudznacionāla kaujas grupa. Mums ir vēl septiņas grupas visās austrumu flanga valstīs. Šīs kaujas grupas vismaz reizi gadā tiek palielinātas līdz brigādēm. Turklāt mēs kā alianse to spējam ļoti ātri izdarīt jebkurā laikā, kad vien mums tas ir nepieciešams. Un šo kaujas grupu un brigāžu spējas pieaug ar katru dienu.
Mums ir vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu. Mums ir operācija “Eastern Sentry”. Mums ir “Baltic Sentry”. Mēs pastāvīgi atjauninām savus plānus. Militārajā līmenī ir panākts būtisks progress, patiešām jūtams progress gan mūsu plānošanā, gan pieejamo spēku un militāro spēju ziņā, gan attiecībā uz domāšanas veidu, orientējoties uz to, ka to visu patiešām pielietosim. Mēs negaidām konfliktus. Mēs manevrējam jau tagad. Tāds arī ir “Eastern Sentry” un “Baltic Sentry” operāciju mērķis.
Mēs parādīsim Krievijai, ka spējam kontrolēt gaisa telpu. Mēs spējam kontrolēt un aizsargāt zemūdens infrastruktūru, jūras satiksmi. Tagad pat redzam, ka sabiedrotie vēršas pret Krievijas “ēnu floti”. Tas ir proaktīvi. Tas ir kaut kas tāds, par ko pirms pieciem gadiem neviens pat nevarēja iedomāties. Ja izvērtējam virzienu, kurā esam devušies, un sasniegto progresu, tad mums ir par to cilvēkiem jāatgādina – tad, cerams, viņi aizmirsīs par to, kas notika vakar, un koncentrēsies uz to, kas ir noticis pēdējos piecos gados, jo tas patiesībā ir daudz svarīgāk.
Viena no pēdējo gadu satraucošākajām norisēm ir ASV attieksme pret NATO.
Gribu uzsvērt, ka klīst daudz dezinformācijas par to, kāda patiesībā ir ASV nostāja. Manuprāt, tā ir šāda – vēsturiski NATO sabiedrotie nav darījuši pietiekami daudz, lai rūpētos paši par savu drošību, un ASV vēlas, lai Eiropa un Kanāda darītu vairāk. ASV ieņem ļoti pragmatisku nostāju. Nekādas pēkšņas ievērojamu militāro spēju vai karavīru atsaukšanas nebūs. Notiks aprēķināta, lēnāka izvešana, un tad, ja Eiropa un Kanāda darīs to, kas no mums tiek gaidīts, nekādas plaisas neradīsies. Tāds ir šis process. Diemžēl dažādi komentētāji gan alianses iekšienē, gan ārpus tās cenšas šo procesu attēlot citādāk, pārvērst to par sava veida krīzi. Paskatīsimies, cik tad daudz ASV militāro spēju un karaspēka faktiski ir izvests no Eiropas kopš šā procesa sākuma, kopš 2022. gada? Realitātē kopš 2022. gada uz Eiropu ir nosūtīts vairāk karavīru nekā izvests no tās.
Ja šī dezinformācija bieži nāk no ASV prezidenta mutes, tad cilvēkiem ir ļoti grūti to neuztvert nopietni.
Vispārīgi runājot, politiskajā diskursā vienmēr ir zināma turbulence. Domāju, ka daži no mūsu līderiem to izmanto savā labā. Tomēr patiešām svarīga ir rīcība. Ziniet, cilvēki var runāt daudz ko, bet savus nodomus viņi atklāj ar darbiem, faktiskiem lēmumiem un uzvedību. Kad mēģinu izvērtēt faktus – darbības un faktiskos lēmumus – un to, kā tie tiek īstenoti, es redzu daudz pozitīvāku ainu par to, kādu iezīmē kāds nesens paziņojums vai izteikums.
Tajā pašā laikā, ja galvenais ir ienaidnieka atturēšana, tad šie paziņojumi rada drastiski pretēju efektu. Gan mūsu sabiedrībā, gan Krievijas līderu prātos. Ko domājat par Krieviju un tās reālistiskās vai nereālistiskās situācijas novērtēšanas praksi? Vai krievi ir pragmatiski?
Domāju, ka viņi paši sevi uzskata par pragmatiskiem. Starp Krievijas vadības galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem ir sava veida Krievijas impērijas atjaunošana. Tas ir tas, ko viņi patiešām vēlētos sasniegt. Tomēr šajā ziņā viņiem veicas pavisam slikti. Kā cilvēks, kas interesējas par stratēģiju, es teiktu, ka tā nav dzīvotspējīga stratēģija. Ja jūsu stratēģija nav dzīvotspējīga, tagad jums ir jāsāk meklēt kompromiss vai plāns B.
Domāju, ka Kremlim neiet viegli. Viņi apzinās, ka nespēj īstenot savu galveno stratēģiju. Viņiem ir pavisam grūti saprast, kā tad varētu izskatīties šis plāns B. Tāpēc man nav šaubu, ka mūsu atturēšanas stāja joprojām ir efektīva. Mēs spējam viņiem neļaut iegūt priekšrocības. Tas ir tas, kas ir jāsniedz mūsu frontes līnijas brigādēm, ar visiem to rīcībā esošajiem gaisa spēkiem, jūras spēkiem un kosmosa spēkiem. Un tas strādā. Līdz šim aliansei neviens nav uzbrucis. Bet mums ir jābūt gataviem.
Manuprāt, ilgtermiņā mums ir jādomā par iespējām pašiem ietekmēt to, kāds patiesībā varētu izskatīties Krievijas plāns B. Jo kas zina, ko viņi izvēlēsies. Tāpēc mums jātiecas krievus ietekmēt, lai viņi izšķirtos par tādu plānu B, ko mēs spētu paredzēt, par tādu, kas nestu labāku, nevis sliktāku nākotni.
Parasti par Kremļa plāniem B, C vai citiem ir noprotams no propagandistu repertuāra. Bet nekas īsti neliecina, ka viņiem būtu tāds plāns B. Acīmredzot tiešām problēma varētu drīzāk būt tā, ka viņiem tāda plāna nav. Vai varbūt tā, ka tādu nesaredzam?
Es piekrītu. Domāju, ka aizvien satraucošākie draudi un aizvien brutālākā rīcība Ukrainā ir izmisuma pazīmes. Viņu stratēģija nedarbojas, un acīmredzama plāna B nav. No vienas puses, tas liecina, ka Krievijai ir problēmas. Tā ir vājāka, nekā bija paredzējusi. No otras puses, šis ir visai sensitīvs laiks, kad Krievija ir kā dzīvnieks, kurš ir ievainots, bet tāpēc vēl bīstamāks. Tāpēc daudzi sabiedroto līderi šobrīd domā par to, kā tas viss beigsies. Kādu plānu B mēs vēlētos redzēt? Un ko mēs varam darīt, lai virzītu Krieviju tāda plāna virzienā?
Galvenais elements šajā jautājumā ir alianses saliedētība. Tā laiku pa laikam tiek apšaubīta politiskā līmenī, šaubas par to redzam mediju virsrakstos. Bet no militārā viedokļa varu jums teikt, ka mums ir cilvēki no visām 32 sabiedrotajām valstīm, kas kopā strādā 365 dienas gadā, 24 stundas diennaktī, un saliedētības problēmas vienkārši neeksistē. Mēs strādājam kopā tāpat kā pirms pieciem gadiem vai pirms gada. Tas nav mainījies.
Daudz kas pēdējā laikā ir mainījies Ukrainā. Vai tuvojas iespēja panākt mieru Ukrainā?
Neesmu eksperts diplomātijas un miera sarunu jomā, tomēr mans personīgais viedoklis ir skaidrs – kamēr Krievija neatteiksies no saviem stratēģiskajiem mērķiem, lielu izredžu uz mieru nav. Krieviem ir pilnībā jāsaprot, ka viņu stratēģija nav sasniedzama un viņiem ir jāizdomā alternatīva. Kad nonāksim līdz šim brīdim, tad, manuprāt, būs iespējams progress. Līdz tam laikam mums ir jāturpina atbalstīt Ukrainu. Mums ir jāturpina būt vienotiem.
Es gribētu, lai ikviens NATO valstu iedzīvotājs saprastu, ka mūsu nākotne ir saistīta ar Ukrainas nākotni. Tas, kas notiks ar Ukrainu, ietekmēs mūs visus. Tāpēc turpināsim viņus atbalstīt.
Raugoties no daudzu latviešu viedokļa, Ukrainas kara beigas nav viegls jautājums. Mēs ļoti atbalstām Ukrainu, bet arī baidāmies no šī kara beigām. Kas notiks tad, kad Krievijas armija būs “brīva“? Turklāt šos karavīrus taču būs kaut kur jāliek?
Varu dot dažus padomus Kremlim. Viņiem vajadzētu izmantot šos Krievijas karavīrus, lai atjaunotu savu valsti un padarītu savu valsti labāku saviem iedzīvotājiem. Un atteikties no šīs idejas par impēriju, jo tā maksā dārgi. Tā Krievijas tautai izmaksā ārkārtīgi dārgi – dzīvības, naudu, reputāciju. Koncentrējieties uz to, lai kaut ko darītu savā valstī, un atstājiet mūs pārējos mierā.
Cik, jūsuprāt, Eiropa šobrīd ir spējīga pati sevi aizsargāt?
Tātad jūs lūdzat kanādieti, kurš strādā militārajā štābā, komentēt ES politiku.
Bieži tiek runāts par ES un Kanādu kā tādu kopumu, arī NATO ietvaros, turklāt uzskatām sevi par līdzīgi domājošiem.
Tā ir. Arī Kanādas premjerministrs pēdējā gada laikā ir izteicis dažas piezīmes par to, ka līdzīgi domājošām nācijām ir jāapvienojas un jāiestājas par to, kam tās tic. Tas ir tikai veselais saprāts. Sarežģītāka ir tā praktiskā piemērošana, proti, kad nacionālās intereses nostājas pret kolektīvajām interesēm. Tas mums ir jāpārvar. Domāju, ka mēs to spēsim. NATO ir labs piemērs kā organizācija, kas to dara. Viss nav vienmēr skaisti. Esam kā liela ģimene. Dažreiz notiek ģimenes strīdi un rodas ģimenes problēmas. Bet svarīgi ir tas, vai spējam atrisināt šos jautājumus. Tas, ka esam nolēmuši aizsardzībai tērēt 5% no IKP, ir ļoti grūts lēmums, bet tāds lēmums ir pieņemts, un mēs ejam pareizajā virzienā.
Ja ņem vērā, kāds ir Krievijas IKP salīdzinājumā ar 32 valstu IKP vai pat 31 valsts IKP, nepieskaitot ASV un to, ko mēs varētu atļauties aizsardzības jomā, tas vienkārši nav salīdzināms. Jautājat, vai Eiropa spēj sevi aizsargāt? Pilnīgi noteikti spēj. Ir vajadzīga tikai griba un vienotība.
Viena no lietām, kurā Krievija ir patiešām spēcīga, ir dezinformācija un propaganda. Vai uzskatāt, ka NATO pretpasākumi ir efektīvi?
Pret informācijas karu ir ļoti grūti aizsargāties, īpaši demokrātiskām valstīm, jo mēs augstu vērtējam vārda brīvību, preses brīvību, domu apmaiņu un diskusijas. Mums ir politiskās sistēmas, kurās ik pēc dažiem gadiem notiek miermīlīga varas maiņa. Šīs lietas ir patiešām svarīgas demokrātiskā sabiedrībā, taču tās ir arī pretinieku mērķi. Tieši šajā jomā Krievija uz mums izdara spiedienu.
Tāpēc es domāju, ka atbilde uz jautājumu, kā reaģēt, ir daudzšķautņaina. No vienas puses, mums ir jāveido noturība. Mums jāspēj pretoties šiem uzbrukumiem, jo tos pilnībā novērst nav iespējams. No otras puses, mūsu valdībām un iestādēm ir jābūt saviem naratīviem, saviem vēstījumiem. Mēs nevaram vienkārši reaģēt uz to, ko saka otra puse. Mums ir jābūt nākotnes redzējumam, izpratnei par to, kas mēs esam kā sabiedrība. Mums ir jāvada cilvēki pareizajā virzienā un viņi jāpārliecina, ka par šīm lietām nav pārlieku jāuztraucas. Jūs vienmēr dzirdēsiet baumas, melus, baiļu uzkurināšanu. Tā vietā koncentrējieties uz šo pamata ideju, par kuru mēs cīnāmies. Ja mums tas izdosies, mēs būsim diezgan labā formā.
Kas NATO jādara vairāk vai citādāk?
Ja kaut kas pie mums notiek pārāk lēni, tad tie ir ieguldījumi cilvēkos un spējās, kas var reāli palīdzēt valstij vai organizācijai gūt panākumus komunikāciju jomā un kognitīvajā telpā. Mēs ļoti ātri iegādājamies pretgaisa aizsardzības iekārtas un tankus. Bet esam diezgan lēni, lai pateiktu, ka mums varbūt vajag vairāk stratēģiskās komunikācijas speciālistu. Ka viņiem būtu vajadzīgi papildu datu vai mākslīgā intelekta rīki. Ka atsevišķas sistēmas varbūt būtu jāsavieno ar valdību institūcijām. Varbūt mums vajadzētu šos cilvēkus labāk apmācīt. Joprojām domājam, ka varam pieņemt darbā cilvēkus, kas nav eksperti, kādu nedēļu viņus apmācīt, piešķirt pavisam mazu naudas summu un tad gaidīt, ka viņi mainīs pasauli. Tas nav reālistiski. Ja vēlamies gūt panākumus šajā jomā, mums tajā ir jāiegulda tikpat daudz līdzekļu, cik ieguldām citās jomās.
Vai esam efektīvi, arī darbojoties ārpus NATO robežām, jo īpaši Krievijā un Baltkrievijā? Vai spējam aizsniegties līdz šo valstu iedzīvotājiem?
NATO tradicionāli nav iesaistījusies tādās aktivitātēs kā komunikācijas kampaņu vadīšana tādās vietās kā Krievija. Jo īpaši miera laikā. Tagad arvien vairāk kļūst skaidrs, ka zināmā mērā mums tomēr ir jāiesaistās. Bet mēs ievērosim starptautiskās tiesības. Mēs nedarbosimies tāpat kā Krievija. Mēs nemēģināsim mainīt valdības vai radīt šķelšanos viņu sabiedrībā. Tās ir ļoti kaitīgas, neētiskas lietas. Tā vietā mums ir plašas iespējas strādāt, lai stiprinātu mūsu atturēšanas mehānismu. Piemēram, panākt, lai krievi saprastu, ka ir veltīgi domāt par uzbrukumu mums. Ka visi viņu centieni destabilizēt sabiedroto valstis nevienam nenes labumu. Darboties krievu informācijas vidē, lai viņus pārliecinātu apstāties, būtu pavisam ētiski un racionāli.
Otrs ieguvums būtu tas, ka šis mērķis nav pārāk ambiciozs. Tā ir diezgan maza lieta, par ko kādu pārliecināt. Mums tas ir jāpatur prātā, jo daži cilvēki mudina, ka mums vajadzētu pilnībā mainīt krievu cilvēku uzskatus, izmantojot dažādas metodes. Tas nav reālistiski. Vecākiem ir grūti ietekmēt savus bērnus. Nemaz nerunājot par kādu cilvēku no citas sabiedrības, kas tiek bombardēts ar iekšējo propagandu jau no piecu gadu vecuma. Tās ir neiespējamas lietas. Tāpēc mums būtu jākoncentrējas uz ētiskām lietām, kas ir sasniedzamas ar reālistiska apjoma darbībām.
Krievija ir valsts, kas var likt saviem pilsoņiem ticēt, ka viņiem agrāk vai vēlāk uzbruks.
Nav brīnums, ka Kremlis ir pilnībā mainījis mācību programmu Krievijas skolās. Tādējādi tiek indoktrinēti mazi bērni. To ir grūti nosaukt citādāk. Valsts viņus ļoti skarbā veidā indoktrinē. Kad šie bērni kļūst par vidusskolēniem, valsts sāk viņus pārvērst par karavīriem. Tās nav militārās skolas. Parastas skolas. Bērni apgūst ieroču lietošanu, un viņiem tiek stāstīts, ka viņu pienākums ir aizstāvēt dzimteni par katru cenu. Bērni tiek sagatavoti, lai kādā brīdī viņus mobilizētu. Tā ir bērnu indoktrinācija jau no piecu gadu vecuma.
Tātad tā viennozīmīgi ir ilgtermiņa programma. Varbūt tas ir tas plāns B?
Jā, nestabilitāte ilgs daudzus, daudzus gadus. Tāpēc mums vajadzētu pavadīt mazāk laika, uztraucoties par to, ko dara otra puse. Mums tas būtu jāapzinās, taču mūsu enerģija jātērē tam, lai pārliecinātos, ka esam pēc iespējas noturīgāki, ka esam pēc iespējas labāk sagatavoti, bet vienlaikus nedrīkst pazaudēt no redzesloka to, kādu mēs kā indivīdi un sabiedrība vēlamies redzēt nākotni. Domāju, ka mums ir kopīgs priekšstats par to, kādu NATO nākotni mēs vēlētos redzēt. Un par to ir vērts cīnīties. Es nedomāju tikai kaujas laukā. Šī cīņa sākas jau šodien. Runa ir par noturību. Tā ir par to, lai mūsu demokrātijas būtu veselīgas. Lai mūsu pilsoņi būtu informēti un iesaistīti.
Tas var ietvert dažus patiešām sarežģītus lēmumus. Piemēram, vai vēlamies, lai mūsu bērni augtu, skatoties tikai ekrānos? Vai vēlamies, lai mūsu bērni visu savu lēmumu izsvēršanu nodotu mākslīgajam intelektam? Vai tomēr mācīsim viņus būt domājošiem, plaukstošiem, aktīviem cilvēkiem? Tas maksās dārgi. Tas prasīs sarežģītus politiskus lēmumus. Lai nonāktu līdz tādiem lēmumiem, kādus nesen attiecībā uz bērniem un sociālajiem medijiem pieņēma Austrālija, ir nepieciešamas patiešām dziļas valsts mēroga debates. Domāju, ka ir pienācis laiks rīkot šādas debates.
Kā vērtējat Kanādas un Latvijas partnerību?
Man kā kanādietim ir ļoti stipras simpātijas pret Latviju, kas aizsākās, kad pirmo reizi Latvijā ieradās Kanādas kaujas grupa. Tagad Latvijā esmu bijis, šķiet, jau 15 reizes. Jūtos kā savās otrajās mājās. Mēs kopā noteikti esam stiprāki. Esmu pateicīgs par Latvijas un Kanādas partnerību. Un esmu pateicīgs par mūsu kopīgo NATO aliansi.
