Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Mārtiņš Cimermanis: «Pārtika nedrīkst kļūt par ekskluzīvu produktu ar ierobežotu pieejamību»

Lauksaimniekiem šis gads iesācies trauksmaini. No vienas puses, strauji aug ražošanas izmaksas, no otras – neatpaliek arī iepirkuma cenas galvenajām lauksaimniecības precēm, pamatā graudiem un pienam. Tirgus svārstību izraisīto trauksmi pastiprina neskaidrība, ko vieš ES uzsāktā Zaļā kursa politika.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Par procesiem nozarē saruna ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētāju MĀRTIŅU CIMERMANI.

Mārtiņš Cimermanis: – Pērnā gada beigas un šis gads iesācies ar neizbēgamu pārmaiņu sajūtu. Kovidapstākļi, tam sekojošais cenu sprādziens liecina par briestošām pārmaiņām. Lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā redzam nepieredzēti augstas izejvielu, īpaši piena un graudu, cenas, tas rada sajūtu, ka pārtikas ražošana jau drīz nonāks jaunā lomā. Mēs zinām, ka graudi tiek kotēti biržā, visticamāk, ka tā notiks arī ar pienu. Pārtikas izejvielas kļūs par stratēģisku resursu ar izteiktām cenu svārstībām. Pārmaiņas notiek, jautājums – kam tas nāks par labu.

Šobrīd ir sajūta, ka būtiskas kļūs attiecības starp teritorijām un valstīm, kas spēj saražot savām vajadzībām un vēl eksportēt, un kur ir pārtikas deficīts. Mēs Latvijā ražojam graudus patērētājam, kurš mūsu zemniekiem ir anonīms. Pārtikas ražošana pasaulei, graudu uzkraušana kuģos un eksportēšana diemžēl rada piesārņojumu. Jā, tas rada naudu, bet naudas sniegtos labumus jūt šaurs loks. Tas tikai pastiprina spriedzi sabiedrībā, sākot jau ar to, ka graudu audzētājs tiek uztverts kā sliktais piesārņotājs – viņš tiek filmēts, kolīdz ar miglotāju sāk braukt pa lauku.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vienlaikus iekšējā tirgū notiek sabiedrības spiediens – tā pieprasa tīru, bez pesticīdiem un pat minerālmēsliem audzētu pārtiku, gaļu, pienu un olas no dzīvniekiem, kas turēti brīvos apstākļos.

Ir divi bloki – eksporta tirgi pasaulei, kur var pārdot visu, otrs – labi pārtikusi pasaules daļa, kas vairs īsti nezina, ko grib, un izvirza pārtikas ražotājiem visdažādākās prasības.

Tas kopumā veido milzīgu disbalansu – pasaules “nepaēdusī” daļa ir gatava par graudiem maksāt vienalga kādu cenu, bet “paēdusī” daļa prasa bioloģiski ražotu, izsekojamu pārtiku, nepasakot, vai ir gatava par to maksāt tās patieso cenu. Turklāt nav skaidrs, cik tieši šī pieprasītā bioloģiskā pārtika varētu maksāt. Ņemam vērā, ka konvencionālie graudi šajā sezonā pasaulē kļuva divas reizes dārgāki.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Te ir runa par pārtikas plūsmām un par to, kas kontrolē pārtikas ķēdes. Būtiski saprast, kurā pārtikas sagādes ķēdes posmā atrodamies. Ja spējam saražot graudus, uzkraut kuģi un pārdot kravu pasaulē tur, kur ir labākā cena, tad esi zirgā. Piena un gaļas nozares Latvijā to nespēj. Mēs zināms, ka Japānā ir piena trūkums un šajā valstī pienam ir augstākā cena, pagaidām mēs vēl nevaram aizvest pienu līdz Japānai un pārdot. Te var līdzēt kooperācija. Graudu sektorā, kur noieta ceļi ir skaidri, viss ir kārtībā. Piena nozarē situācija ir cita – lai aizvestu produktu pasaulē, ir jābūt lieljaudas efektīvai ražotnei.

Vienmēr būs kāds, kurš pārtikas plūsmā pelnīs labāk. To mēs tagad redzam cūkgaļas tirgū – kaut liemeņu cenas ir ārkārtīgi zemas, veikalos pircēji to nejūt, jo īpaši pārstrādātiem produktiem, kam cenas atsevišķās produktu kategorijās pat pieaug. Zemniekiem kooperējoties, viņi var būt tie, kas iegūst taisnīgu daļu šajā ķēdē. Latvijai ir būtiski pārdot produktus pasaules maksātspējīgākajos tirgos, tomēr stratēģiski svarīgi ir nodrošināt iekšejo tirgu ar kvalitatīvu pārtiku par pieņemamām cenām. Ir ļoti svarīgi saglabāt balansu starp eksportu un vietējā tirgus nodrošināšanu.

Patēriņa grupu ietekme uz kopējo gada patēriņa cenu indeksu gada laikā (procentpunktos)

Saturs turpināsies pēc reklāmas.


Avots: CSP

– Eiropas stratēģiskajos dokumentos lasām, ka lauksaimniecībā un pārtikā jāveido tā sauktās īsās ķēdes, tas ir, pēc iespējas vairāk jāražo un jāpatērē uz vietas augstas pievienotās vērtības produkti, kas saražoti pēc visaugstākajām vides un kvalitātes prasībām. No vienas puses, vēlamies ražot eksportam un pārdot pasaule tirgū, no otras puses – sabiedriskais un politiskais pieprasījums ir ražot videi draudzīgi pašu vajadzībām, nepiesārņojot vidi ar transportu un loģistiku. Vai ir vidusceļš, lai sabiedrība būtu paēdusi atbilstoši tās pieprasījumam un zemnieks – nopelnījis?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

 Te man nāk prātā Latvijas Bankas ekonomikas analītiķu minētais, ka 10 gadu laikā nonāksim pie sistēmas, kur piesārņotājs maksās. Par to, ka zemnieks ražo lielos apjomos un piesārņo, subsīdijas nemaksās.

Eiropas Zaļā kursa ietvarā maksājumi lauksaimniecībai jau no 2023. gada tiek pārvirzīti uz atbalstu tādām darbībām, kas saistītas ar vides un klimata pārmaiņu mazināšanu – mazāk minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu un antibiotiku dzīvniekiem , bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, bioloģiskās lauksaimniecības attīstību. Arī īsākām piegādes ķēdēm, kam atbalsts bija jau šajā periodā, tikai dalībvalstu ziņā bija, vai šis pasākums tiek vai netiek ieviests.

Latvijas sagatavotais Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskais plāns Briselē tiks nopietni vērtēts, un viegla un ātra apstiprināšana nav gaidāma. Spiediens no Briseles varētu būt tieši attiecībā uz subsīdiju naudas sadali. Tiesa, lielu daļu nākamā perioda naudas mēs iztērēsim pārejas periodā pēc pašreizējiem nosacījumiem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Brisele ir skaidri ieskicējusi virzienu: jāstrādā zaļāk, bioloģiskāk, jātiecas uz īsākām pārtikas piegādes ķēdēm. Jā, šādi strādājot ar šodienas metodēm, būs mazākas ražas, bet Brisele norāda, ka zinātnei jārada metodes, kas būtu videi un klimatam draudzīgas un vienlaikus nodrošinātu pietiekamas ražas.

Jāuzsver, ka tās nav Briseles prasības, tie ir Briseles naudas virzieni. Nauda virza kopējo politiku.

– Zinot šos tuvās nākotnes Briseles naudas virzienus, kur zemniekam šodien ieguldīt, ņemot vērā, ka saimniecību modernizācijai pieejamo ES atbalsta līdzekļu saņemšanas nosacījumi pagaidām vēl nav mainījušies?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

 Skatoties tendences, es ieguldītu klimatneitrālā ražošanā. Pagaidām gan mums vēl nav tāds padomdevēju un zinātnieku potenciāls, kas pateiktu, ko tas nozīmē individuāli katrā saimniecībā, un, pats galvenais – var precīzi sarēķināt emisijas, lai saprastu, kas nepieciešams to mazināšanā. Tas ir viens no šī gada uzdevumiem – identificēt klimatneitralitātes punktus. Par šo noteikti būs sarunas ar mūsu politikas veidotajiem.

Plānojot darbu, lopkopības sektorā strādājošajiem jārēķinās ar atsevišķu sabiedrības grupu spiedienu uz dzīvnieku labturību. Tiesa, ja mums ir rūpnīca, kur efektīvi saražo lielu siera apjomu pārdošanai tajās pasaules valstīs, kur ir piena produktu deficīts, tad to par labu cenu nopirks bez īpašām izsmalcinātām prasībām. Eiropas tirgus ir maksātspējīgs un paēdis, tomēr tam jārēķinās, ka par produktiem nāksies konkurēt ar valstīm, kur ir deficīts un, kas spēj maksāt jebkuru cenu.

Pārtika tomēr ir drošības jautājums, tā nav prece, ko gribu pērku, negribu – nepērku. Pārtika nedrīkst kļūt par ekskluzīvu produktu ar ierobežotu pieejamību. Tā, tāpat kā elektrība, ir nepieciešama mūsdienu cilvēka eksistencei. Tomēr paredzējumi, ka lauksaimniecības produktu ražošana kļūs par izdevīgu biznesa nozari, var piepildīties.

Tātad, vērts ieguldīt klimatneitralitāti veicinošās saimniekošanas metodēs un nākamais – veidot spēcīgus kooperatīvus, kas spēj saražoto pārdot pasaulē par labām cenām.

– Kā veicināt kooperāciju? Zemnieku skaits kooperatīvos pēdējos gados neko daudz neaug, neskatoties uz biežajām tirgus svārstībām. Kāpēc Latvijā piena, gaļas un dārzeņu nozarēs kooperācija attīstās tik lēni? Kas jādara, lai situāciju mainītu?

 Jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pēdējo 10 gadu laikā lauku saimniecību skaits ir samazinājies par 14 378, tātad saimniecības Latvijā izzūd ar ātrumu 1198 saimniecības gadā. Te ir atbilde uz jautājumu, kas notiek ar mazajiem – bez kooperācijas viņi no tirgus pazūd. Viņu ekonomiskajai pastāvēšanai nav pamata. Piepildījušās ekonomista Andra Miglava prognozes par to, kas notiks ar laukiem, ja procesi tiks palaisti pašplūsmā. Vienlaikus apsaimniekotās zemes apjoms pieaug, kas ir loģiski – lielās saimniecības kļūst lielākas un intensīvās saimniekošanas metodes atstāj iespaidu uz vidi.

Lauku saimniecību skaits un apsaimniekotā lauksaimniecības zeme

Avots: CSP

Kooperācijas veicināšana ir iespējama ar subsīdiju palīdzību – augstāks atbalsta procents tehnikas iegādei un citām vajadzībām, ja zemnieks ir kooperatīvā. Arī pašu kooperatīvu atbalstīšana. Iespēju ir daudz. Tomēr pats galvenais ir pašiem kooperatīviem izdomāt, kā uzrunāt zemnieku, lai tiem kooperēšanās būtu vajadzīga. Kooperatīviem jāstrādā arī pie līderu izveides.

Runājot par kooperēšanos piena nozarē, vajag paskatīties pāri sētai. Uz lielajiem saimniekiem, kuriem parasti tiek maksāta augstākā cena par pienu. Vērts paanalizēt, kas ir tie, kas pērk, kāpēc maksā tādu cenu un kur piens tiek vests. Gaļas ražošanas sektors ir piemērs tam, kas notiek, ja nav kooperācijas – nav kooperatīva, nav konkurences par produktu, nav cenas. Graudu nozarē visi zemnieki bauda to labumu, ko sniedz kooperatīvi, kas maksā pasaules cenu. Nebūtu kooperatīvu, nebūtu tik labas cenas graudiem. Piena nozarē tā nav. Eiropas vidējo cenu saņem tikai daži lielie saimnieki, bet tas iespējams tādēļ, ka ir liels skaits mazo saimnieku, kam tiek maksāts zem Latvijas vidējās cenas. Kas notiks, ja mazo saimnieku masa samazināsies vēl vairāk? Tad lielajiem katram atsevišķi tiks samaksāta cena, kādu sola pircējs, nevis vēlas saimnieks.

Lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības kooperatīvu skaits ES dalībvalstīs (2019. gada dati)

Tiesa, piena tirgū iestājusies kārtējā krīze. Atšķirībā no iepriekšējām, šī krīze ietekmē pārstrādes uzņēmumus, bet zemnieki ir ieguvēji. Jautājums tikai, cik ilgi. Svaigpiens kļuvis par deficītu, pieprasījums pēc industriālajiem produktiem starptautiskajos tirgos pārsniedz piedāvājumu, un cenas strauji pieaug. Mūsu iekšējā tirgū cenas piena produktiem tik strauji nevar palielināt, ņemot vērā mazumtirdzniecības spiedienu, kas rēķinās ar iedzīvotāju ierobežoto pirktspēju. Tas, saprotams, atstās negatīvu iespaidu uz tiem pārstrādes uzņēmumiem, kas strādā tikai vietējam tirgum. Ieguvēji būs eksportētāji. Piena nozarē Latvijā var notikt pārmaiņas – kāds no pārstrādes uzņēmumiem, kas strādā tikai iekšējam tirgum, var neizturēt spiedienu, ko rada augstās piena iepirkuma cenas un tirdzniecības ķēžu politika pieturēties pie lēnas un pakāpeniskas cenu palielināšanas.

– Šobrīd piena nozarē Baltijas reģionā veidojas tikai viens potenciāli globāli konkurētspējīgs kooperatīvs – “E-piim”. To veido 150 zemnieki Igaunijā un Latvijas kooperatīva “Piena ceļš” zemnieki. Kādas ir iespējas zemniekiem pievienoties “E-piim”, kura mērķis ir biedriem nodrošināt ES vidējo piena iepirkuma cenu?

 Jā, šāds mērķis ir. To, ka tas ir realizējams, nodrošina investors – uzņēmums “Inerfood” no Nīderlandes, kas nodarbojas ar industriālo produktu tirdzniecību globālajos tirgos. Tātad “E-piim” ir partneris, kas māk pārdot preci arī grūtos brīžos.

Nedomāju, ka “E-piim” ceļš būs ļoti viegls. Igaunijā šobrīd ir Baltijas reģionā zemākā piena cena, un tas liecina par kooperācijas spēka trūkumu. “E-piim” ir tikai 150 Igaunijas zemnieku, tas nav daudz, kaimiņzemes tirgu ietekmē citi lieli piena pircēji, kas tur jūtas pietiekami komfortabli, jo konkurence par pienu acīmredzot tur ir mazāka nekā Latvijā. Turklāt jaunā rūpnīca vēl tikai top, daļu no kooperatīva biedru saražotā piena pārstrādā esošajās nelielajās rūpnīcās.

Manuprāt, lielākie piena kari Baltijas reģionā vēl priekšā, turklāt būtiski, kāda būs pašreizējā piena cenu kāpuma ietekme uz kopējo tirgu.

Attiecībā uz “E-piim” zemniekiem nav tās ekstāzes un pacēluma, kāds bija, kad būvēja “Latvijas pienu”. Ir skaidrs, ka viegli nebūs, tādēļ gaidas ir piesardzīgas, ja runājam par rūpnīcas ietekmi uz piena cenu. Īstā cīņa sāksies, kad tiks palaista jaunā rūpnīca un būs nepieciešams uz pusi vairāk piena, nekā šobrīd kooperatīva biedri spēj nodrošināt. Šo zinot, ir vērts investēt ganāmpulkos, jaunās fermās un klimatneitrālā piena ražošanā. Katra jauna rūpnīca iedod dažus centus klāt piena cenai, ko saņem zemnieki. “E-piim” varētu būt tas “graudu kuģis”, ko var uzkraut ar produkciju lielos apjomos pārdošanai tajās pasaules valstīs, kur ir vislabākā cena.

Viens gan ir skaidrs – agrāk vai vēlāk piena cenai reģionā ir jāpieaug vismaz līdz ES vidējai, citādi nozarei nav nākotnes. Jau šobrīd piena ražošanas izmaksas atsevišķās pozīcijās ir pat augstākas nekā ES vidēji. Man gribētos, lai zemniekiem būtu motivācija ieguldīt ganāmpulku paplašināšanā un līdz ar to – zālāju apsaimniekošanā. Dažkārt, braucot cauri dažādiem Latvijas reģioniem, man sirds sāp par siena ruļļiem, kas pūst uz lauka, iedomājos, cik daudz dzīvnieku varētu tikt ganīti pļavās, cik daudz piena un gaļas varētu iegūt, pārvēršot sienu izmantotā lopbarībā. Zāles izmantošana rada pārtiku, cilvēks vēl nav iemācījies pārtikt tikai no zāles.

– Eiropas Komisijas veiktajā Kopējās lauksaimniecības politikas vērtējumā par sasniegtajiem rezultātiem 2013.–2020. gadā minēts, ka emisiju mazināšana šajā laikposmā vairāk notikusi augkopībā, savukārt lopkopībā, tā teikt, ir vieta izaugsmei. Emisijas šajā sektorā būtu mazināmas nevis ar represīvu dzīvnieku skaita mazināšanu, bet ar sabiedrības skološanu uztura paradumu maiņai – jāēd mazāk dzīvnieku izcelsmes produktu. Kā mums Latvijā, kur ir bagātas zālāju platības lopu ganīšanai, to vērtēt?

 Jāņem vērā, ka Eiropā lauksaimniecībā izmantojamās zemes ar katru gadu paliek mazāk, tā lauksaimniecībai tiek atņemta, līdz ar to arī emisijas no augkopības ir mazākas. Emisiju radīšanā lauksaimniecību nevar vērtēt atrauti no pārējām tautsaimniecības nozarēm.

Runājot par dzīvnieku audzēšanu, nāk prātā aizvadītajā gadā LLKC organizētajā ekonomikas konferencē runātais. Kāds no zemniekiem vaicāja – ja atteikšos no subsīdijām, vai drīkstēšu ražot lopkopības produkciju tā, kā es gribu? Atbildes uz šo jautājumu nav. Pašlaik bez subsīdijām produkcijas ražošana vēl nav izdevīga, bet, pieaugot pārtikas cenām pasaulē un arī pie mums, subsīdijas vairs var nebūt galvenais motivētājs ražošanai. Tirgus cena būs noteicošā. Būs interesanti, ko ES iesāks ar emisiju mazināšanas plāniem lauksaimniecībā. Kā minēju, var pienākt brīdis, kad zemnieki ražos pienu un gaļu tiem tirgiem, kas maksā labu cenu un kam nav svarīgi, cik daudz emisiju to ražošanai radīts. Kas notiks Eiropā? Patērētāji no zāles taču nepārtiks. Nepieciešams kvalitatīvs dialogs starp politikas veidotājiem un ražotājiem, lai neveidojas disbalanss un nerodas neapmierinātība gan no patērētāju, gan zemnieku puses.

– EK dati rāda, ka pēdējos septiņos gados lauksaimnieku novecošanās temps piebremzējies. Vai augošās pārtikas izejvielu cenas var veicināt lauku videi un lauksaimniecībai tik nepieciešamo paaudžu nomaiņu?

 Viennozīmīgi. Pārtikas ražotāju loma nākotnē pieaugs, un lielveikalu cenu diktāts pamazām tiek drupināts. Īsās piegādes ķēdes, tajā skaitā iepirkšanās tiešsaistē un iedzīvotāju individuālo pārtikas pakomātu uzstādīšana, attīstās. Tas nozīmē, ka jebkurš mazais ražotājs, kam ir labs produkts, veiksmīgs internetveikals un gudri sastādīti loģistikas līgumi, varēs ļoti labi tirgoties. Virziens – mazāka platība, lielāka nauda – attīstās. Turklāt attīstās tehnoloģijas, kas ļauj audzēt dažādus kultūraugus, samazinot darbaspēka ieguldījumu.

Man ir milzīgs prieks arī par piensaimniekiem, kuri ievieš jaunās tehnoloģijas, robotus, kas šo nodarbi padara pievilcīgu jaunajai paaudzei. Robotizācija paver ceļu jaunajai paaudzei, kam vairs nav jāiegulda milzīgs darbs fermā. Galvenais, lai robotu izmaksas mazinātos un tie atmaksātos īsākā laikā.

Pēdējos gados mazām saimniecībām ir aizvien lielākas iespējas ražot un pārdot. Esmu optimists – mēs jau tagad redzam, ka Austrijā un citur Eiropā mazās saimniecības ar dažiem hektāriem spēj nodrošināt pietiekami labu iztiku ģimenēm, audzējot apkārtējiem cilvēkiem vajadzīgu un veselīgu pārtiku. Jaunās ģimenes aizvien vairāk pievērš uzmanību pārtikas izcelsmei, izsekojamībai un kvalitātei, un uztver pārtiku kā zāles. Tas ir pareizi. Zemniekiem jāspēj parādīt, kur un kā produkts ir izaudzēts un radīts. Šādi radītas pārtikas cenas ir pietiekami augstas, turklāt pircēji, zinot, kā pārtika ir radīta, nekaulējas. Viņi zina, cik maksā darbs. Tādēļ mūsu radītais www.novadagarsa.lv katalogs ir būtisks gan mazajiem ražotājiem, gan pircējiem.

– Paaudžu nomaiņa un pilsētas cilvēku atgriešanās laukos nozīmē to, ka viņiem vajag zināšanas, kā saimniekot. Kur viņiem mācīties? Vai vispār viņi to vēlas? EK dati gan rāda, ka pamatapmācību ieguvušo lauksaimnieku īpatsvars pēdējos septiņos gados audzis no 12 % līdz 23 %.

 Latvijā ir divas nesakārtotas nozares – veselības aprūpe un izglītība, kur nav notikušas kvalitatīvas reformas satura ziņā. Mēs LLKC nodrošinām pieaugušo tālākizglītību, bet dažkārt no mums prasa gan zināšanas, kas bija jāapgūst pamatizglītībā, gan pašas jaunākās zināšanas, kādas ir pasaulē. Konsultanti ir nākuši no augstskolām un profesionālajām skolām ar to zināšanu bagāžu, ko tās var iedot. Prasīt, lai konsultants iedod pasaules jaunākās zināšanas var, bet tad mums jāuzbūvē pārapmācības sistēma, lai konsultantus apmācītu no jauna. ZM izsludinātajā iepirkumā par konsultantu apmācību neviena augstskola nepieteicās. Jā, bija ļoti augstas prasības, tajā skaitā attiecībā uz vides lietām, kas nepieciešamas zemniekiem, bet neviena augstskola nesadūšojās. Tas ir indikators, ka mums jābrauc mācīties uz ārzemēm.

Tas, ka izglītoto zemnieku skaits ir pieaudzis, ir loģiski, jo nauda, kas Lauku attīstības plāna ietvaros bija pieejama, dod rezultātu. Izglītība būs izšķiroša veiksmīgai saimniekošanai, tāpat arī spējai elastīgi piemēroties jauniem apstākļiem. Mums noteikti vajag atbalstu vidējā līmeņa profesionālajai izglītībai, un man ir prieks, ka Zemkopības ministrija pārņēmusi dažas profesionālās lauksaimniecības skolas savā pārziņā. Atliek cerēt, ka mācību saturs no tā iegūs. Jaunie speciālisti jau nerodas ne no kurienes, viņi nāk no profesionālajām skolām un augstskolām, mēs, LLKC neaizlāpīsim šos caurumus. Mēs varam mācīt savus konsultantus, braukt kopā ar zemniekiem uz ārzemēm un apgūt jaunumus. Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties.

Intervija pārpublicēta no LLKC izdevuma “Lauku Lapa.”

FOTO:LLKC

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.