Kad visiem būs cienīgas vecumdienas? Aprūpes sistēmai trūkst resursu

Sarūgtināti, ka sociālā aprūpe pašlaik nav valsts politisko prioritāšu sarakstā

Autore: Līga Aija Lagzdiņa, «Latvijas Avīze»

Pieprasījums pēc pansionātiem aug straujāk, nekā iespējams nodrošināt piedāvājumu. No visām pusēm uzsver – aprūpes sistēma Latvijā steidzami jāuzlabo, taču tam trūkst būtisku resursu. Pašlaik valstī darbojas 227 iestādes, kas sniedz ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumus. Kas, viņuprāt, jārisina vispirms? Ko grib mainīt valsts, un ko domā aprūpes centros dzīvojošie ļaudis?

Svarīgi – vieta pansionātā un aprūpētāju pieejamība
Rīgā pieprasījums pēc ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma ir augstākais Latvijā. Pērn šo pakalpojumu saņēma 2905 personas – no tiem 769 cilvēki uzturējās pašvaldības sociālās aprūpes centros (SAC) un 2136 – līgumorganizācijās. 20. martā rindā uz SAC gaidīja 545 personas.
Latvijas Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš uzskata, ka valstī būtu vajadzīgi 18 tūkstoši vietu (par četriem tūkstošiem vairāk nekā šobrīd pieejams), lai nodrošinātu aprūpi visiem, kuriem tā nepieciešama. Viņaprāt, svarīgākais šobrīd ir sabalansēt pieaugošo pieprasījumu ar ierobežoto piedāvājumu un finansējumu. Pašlaik Rīgā nav plānots celt vēl vienu pašvaldības SAC, taču Čiekurkalnā un Imantā top ģimenes tipa aprūpes centri ar 96 vietām. Samariešu aprūpes namā «Bišumuiža» nākamgad izbūvēs vēl 40 jaunas vietas.
A. Bērziņš pozitīvi vērtē finansējuma pieejamību Rīgā, situācija esot krietni uzlabojusies, un pašvaldība atbalstu nodrošina aptuveni mēneša laikā. Tāpēc gaidīšanas rindas vairs praktiski neesot. Taču plānotie likuma grozījumi mainīs kārtību – lai saņemtu Rīgas pašvaldības līdzfinansējumu, personai pēdējā gada laikā jābūt deklarētai Rīgā. Paredzams, ka tas samazinās rindā reģistrēto skaitu par vismaz 10%. Jaunie noteikumi stāsies spēkā 1. aprīlī. Jau šobrīd rindā reģistrētajām personām jāizvēlas viens aprūpes centrs, kurā vēlas saņemt pakalpojumu. Rīgas sociālais dienests informēs, kad pienāks rindas kārta. Ja klients tad izlems neievākties pansionātā, vieta saglabāsies sešus mēnešus, taču atteikties varēs ne vairāk kā divas reizes. Šādas izmaiņas pieņemtas, jo šobrīd trešdaļa gaidītāju vairākkārt atliekot iestāšanos.
Svarīga ir ne tikai vieta pansionātā, bet arī aprūpētāju pieejamība. A. Bērziņš uzskata – vairāk jāstāsta par aprūpētāja darba nozīmi, aktīvāk aicinot jauniešus strādāt nozarē. Piemēram, arī Austrijā secināts, ka jauniešu interese par šo profesiju ir nepietiekama, tāpēc to definēja kā valsts prioritāti. Notikušas dažādas kampaņas sabiedrības izglītošanai un profesijas popularizēšanai. Nozarē strādājošie gan arī apzinās – lai piesaistītu kvalificētus speciālistus, būtu jāpaaugstina atalgojums, taču, ceļot algas, sadārdzinās arī uzturēšanās izmaksas, kas, protams, neapmierina klientus.

Uz ģimeniskas vides ieviešanu
Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas vecākā eksperte Līva Ševčuna min, ka Latvijā pašlaik kampaņas sociālās aprūpes popularizēšanai nav paredzētas. Šobrīd prioritāte ir sociālo pakalpojumu sniedzēju un aprūpētāju kapacitātes stiprināšana, neformālo aprūpētāju (tuvinieks, kaimiņš, draugs, brīvprātīgais, kurš uzņēmies rūpes par personu ar funkcionālajiem traucējumiem) darba popularizēšana, kā arī ētiskas un efektīvas komunikācijas izkopšana ar klientiem, kas veicinās vispārēju attieksmes maiņu starp aprūpētāju, klientu un viņa apgādnieku.
Pašlaik ministrija izstrādā regulējumu ģimeniskas vides ieviešanai aprūpes namos. Tādā veidā plāno samazināt darbinieku rotāciju, lai saglabātu regularitāti, un veicināt klientu patstāvību, ļaujot viņiem veikt vienkāršus darbus patstāvīgi, piemēram, uzvārīt tēju. Tas nozīmē arī mazāk iemītnieku – līdz diviem cilvēkiem vienā istabā. Kā šo nodrošināt lielos pansionātos, kur istabās ir pat seši cilvēki? Nodaļas un gaiteņus varētu sadalīt mazākās atdalītās vienībās. «Protams, ir vairāk izaicinājumu, jo daudzi klienti nav kustīgi, tāpēc vairāk jādomā par istabu un gaiteņu noformējumu, lai nerastos tāds slimnīcas iespaids,» saka LM sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas vecākā eksperte Elvīra Kursīte. Finansēšanas modelis gan nemainīsies. Bet, ņemot vērā, ka aprūpes centriem jau tā trūkst naudas, nav skaidrs, kā šādas izmaiņas realizēs. E. Kursīte gan uzskata, ka ģimeniskas vides ieviešana aprūpes namos izmaksās tikai nedaudz vairāk.
Labklājības ministrija šobrīd gan veic dažādu finansēšanas modeļu izpēti, ko plāno pabeigt aprīlī. «Balstoties uz starptautisko pieredzi, analizējam, piemēram, Vācijas, Igaunijas, Slovēnijas modeļus aprūpes centros,» informē LM pārstāve E. Kursīte. Dažviet sistēma balstās uz ģimeņu līdzmaksājumu, citur pakalpojumu pilnībā sedz valsts, bet dažos gadījumos atbildība gulstas uz pašu klientu. Latvijā valsts līdzfinansē noteiktas mērķa grupas, tostarp personas ar smagiem garīga rakstura traucējumiem un neredzīgas personas. Šīs personas valsts finansētā aprūpē maksā 85% no saviem ienākumiem, apgādniekiem līdzmaksājums nav jāveic. E. Kursīte uzsver, ka pašvaldības ir tās, kas nodrošina sociālos pakalpojumus, un tām ir visas iespējas noteikt izdevīgākus nosacījumus, piemēram, neprasot apgādnieku līdzmaksājumu. Šo sistēmu ir ieviesusi Rīga. Tomēr labi zināms, ka vairumam pašvaldību šādu finansiālo iespēju nav.
Tiesībsarga birojs norāda, ka LM uzdevums ir uzraudzīt sociālo pakalpojumu kvalitāti un sociālo pakalpojumu atbilstību normatīvajām prasībām, kā arī administratīvi sodīt sociālo pakalpojumu sniedzējus par pārkāpumiem. Taču, pēc tiesībsarga rīcībā esošās informācijas, pēdējo piecu gadu laikā LM nav uzsākusi administratīvo lietvedību vai piemērojusi administratīvos sodus nevienam SAC par pārkāpumiem. Tiesībsargs secina – tātad aprūpes namu vadītāji apzinās, ka neatbilstošas kvalitātes pakalpojumu sniegšana, visticamāk, neizraisīs nekādas sekas.
Tomēr E. Kursīte iebilst: «Kas skaitās pārkāpums? Tiesībsarga uzsvērtie pārkāpumi sociālās aprūpes centros bieži vien ietver klientu privātuma neievērošanu, piemēram, higiēnas procedūru veikšana citu klātbūtnē bez aizslietņa. Rodas jautājums – vai par šādiem pārkāpumiem var piemērot administratīvo sodu? Prioritāte ir trūkumu novēršana, nevis sodīšana. Turklāt pašvaldības ir atbildīgas par pakalpojuma pasūtīšanu, līgumu slēgšanu, tātad arī labbūtības uzraudzību. Ministrijas resursi ir ierobežoti, tādēļ veicam tikai smagāku pārkāpumu kontroli.»

Blaktis un krievu valoda…
Saziņas platformā «X» bija parādījusies ziņa par Rīgas sociālo dienestu SAC «Liepa» Imantā. Ieraksta autore asi kritizē aprūpes namu un raksta: «Zināju, ka ar vecu cilvēku aprūpi Latvijā ir galīgi švaki. Bet ko tādu nevarēju pat iedomāties.» Tāpat viņa min, ka lielākā daļa darbinieku ir krievvalodīgi un saziņa notiekot tikai krieviski. «Latvijas Avīze» devās uz «Liepu», lai noskaidrotu, vai sacītais atbilst patiesībai.
Izrādās, ka šajā aprūpes centrā arī liela daļa iemītnieku runā krievu valodā, te uzturas arī ukraiņi un migranti, piemēram, no Gambijas, kurus kritiskā stāvoklī atvedot no robežas – atkopties. Ar viņiem aprūpētāji cenšas sazināties angliski, tomēr vadītāja nesaprot, kādēļ tas tad ir pieņemami, bet krievu valodā sazināties liegts. «Pieļāvu kļūdu, darba sludinājumā norādot, ka nepieciešamas arī krievu valodas zināšanas, par ko saņēmu administratīvo sodu. Uzskatu, ka iemītniekiem jābūt tiesībām saņemt aprūpi sev saprotamā valodā,» teic «Liepas» dibinātāja un valdes priekšsēdētāja Marika Žuravļova. Viņa apgalvo: «Vairāk vai mazāk visi runā latviski. Tie, kas nerunā brīvi, saprot teikto.» Viņasprāt, krievvalodīgie aprūpētāji vienkārši kautrējoties no sava akcenta. M. Žuravļova domā, ka iemītniekiem valodas barjera ikdienā būtiskas problēmas neradot. Klienti brīvi izvēloties sev piemērotu informācijas avotu – TV kanālus, grāmatas. Turklāt namā ir vairāki televizori, ja nepatīkot pārraide vienā valodā, tad varot doties televīziju skatīties pie otra ekrāna.
Aprunājos ar Ināru, kura «Liepā» dzīvo jau trešo gadu. «Daudzas grāmatas ir krievu valodā, bet man tas netraucē – lasu arī tās. Arī krievu valodas izmantošana ikdienā mani nesatrauc, esmu padomju laiku produkts,» viņa teic. Iemītnieku starpā mēdzot izcelties strīdi, taču ne valodas dēļ.
Pieminētajā «X» publikācijā lietotājs arī raksta: «Visur blaktis – pilnas gultas un matrači. Sēdi pie galda, un pa roku sāk rāpot blakts. Palagi visi esot pleķaini no asinīm. Pansionātā valda tāda nabadzība, ka pamperus neliek, jo to nav. Plēš lupatas un vecos asiņainos palagus.» SAC «Liepa» vadītāja M. Žuravļova atzīst, ka problēma ar kaitēkļiem pastāvot, bet viņi neesot vienīgie – blaktis esot izplatītas un neizskaužamas visos sociālās aprūpes centros. Darbinieki veicot dezinfekciju katru dienu, bet speciāla firma veic dezinfekciju vienreiz nedēļā. Kamēr istabu tīra, gulošos klientus pārvietojot uz staigājošo iemītnieku istabām.
Pakalpojuma cena «Liepā» vienai dienai ir 40 eiro. Šobrīd visas vietas ir aizpildītas. Tie, kuri saņem pašvaldības līdzfinansējumu, gaida aptuveni divus mēnešus, bet uz pilnībā apmaksātām vietām var nākties gaidīt gadiem. «Neliela daļa klientu aprūpi apmaksā paši, citi saņem pašvaldības atbalstu. Tādā gadījumā 85% apmaksā no klienta pensijas,
500 eiro pieliek pašvaldība, bet atlikušais jāsedz tuviniekiem. Reizēm bērni nemaz nevēlas uzturēt vecākus, ja, piemēram, viņi tos nekad nav audzinājuši,» uzsver M. Žuravļova. Labklājības ministrija atgādina – apgādnieks juridiski ir atbrīvots no līdzmaksājuma, ja tiesa konstatē, ka vecāks nav rūpējies par bērnu.
Alga aprūpētājiem ir nedaudz virs minimālās, bet par nakts maiņu var nopelnīt vairāk – ap 100 eiro diennaktī. Pati vadītāja apbrīno aprūpētājus: «Viņiem vienlaikus jārūpējas par 10 cilvēkiem, tas nozīmē, ka jānomaina aptuveni 30 autiņi dienā.» «Liepai» esot savs pastāvīgo darbinieku kodols, kurš te strādā no paša sākuma vai ilgus gadus. Kas notur? Viņasprāt, vēlme palīdzēt citiem, pieradums un pieķeršanās klientiem.

Mazajiem centriem draud likvidācija?
Talsu novada pašvaldībai piederošajā SIA «Dundagas veselības centrs» pašlaik dzīvo 24 iemītnieki, pašvaldības iestādē pansionātā «Lauciene» – 204. Abu pakalpojumu sniedzēju vadītājs Kārlis Volanskis dalās pieredzē par ieguvumiem un izaicinājumiem, pārvaldot gan nelielu, gan lielu iestādi. Mazāki pansionāti iemītniekiem nodrošina individuālāku pieeju, taču to uzturēšanas izmaksas ir ievērojami augstākas, kamēr finanšu resursi – ierobežotāki. Faktiski – jo lielāks pansionāts, jo vieglāk nodrošināt tā darbību. Vai tas nozīmē, ka mazie pansionāti ir lemti iznīcībai? «Noteikti nē! Galvenais ir atrast pareizo veidu pakalpojuma organizēšanai. Pašvaldībai ir jāpieņem gudri lēmumi, lai sniegtu pakalpojumu efektīvi. Saimniekojot prātīgi, var izdarīt ļoti daudz,» spriež K. Volanskis.
Pašreizējās uzturēšanās izmaksas «Laucienē» ir 36,74 eiro dienā vienam klientam, taču šī summa sedz tikai ikdienas izdevumus, bet kapitālieguldījumiem līdzekļi jāmeklē atsevišķi. Pateicoties Eiropas finansējumam, pansionātā izbūvēta moderna katlumāja, un šobrīd ar Centrālās finanšu un līgumu aģentūras atbalstu ir uzsākts projekts viena ēku korpusa renovēšanai.
Gan lielos, gan mazos pansionātos būtiska problēma ir kvalificētu darbinieku trūkums. Atsevišķas vakances ilgstoši paliek neaizpildītas, īpaši fizioterapeitu, sociālo aprūpētāju, rehabilitētāju, aprūpētāju un pavāru amatos. Pašvaldības noteiktā alga sociālajam aprūpētājam un rehabilitētājam sākas no 780 eiro pirms nodokļiem, kas ir nedaudz virs minimālās algas. Bet šīm profesijām nepieciešama augstākā izglītība. «Atalgojums, ko varam piedāvāt jaunajiem darbiniekiem, neatbilst faktiskajai tirgus situācijai,» skaidro K. Volanskis.
Iepirkumu sistēma esot vēl viens būtisks šķērslis efektīvai saimniekošanai. Viņš skaidro: «Šajā jomā ļoti zaudējam privātajiem komersantiem, kuri sniedz līdzīgus pakalpojumus. Likumi iepirkumu jomā ir smagnēji un neelastīgi. Turklāt produkti nereti jāpērk par augstākām cenām, nekā tie pieejami tirgū. Piemēram, kartupeļus publiskajā iepirkumā jāiegādājas par 75 centiem kilogramā, kamēr veikalā tos var nopirkt arī par
30 centiem. Dilles ved no Itālijas, lai gan tās varētu būt vietējās. Iepirkumu procedūra ir sarežģīta un laikietilpīga, tāpēc tie jāveic vismaz uz vienu gadu. Komersants, veidojot piedāvājumu, cenā iekļauj arī sava riska procentu, lai nebūtu zaudētājs, ja preces cena gada laikā mainās. Un rezultātā visu gadu par preci maksājam dārgāk.»
Kā vēl vienu problēmu K. Volanskis min iedzīvotāju zemo maksātspēju. Pansionātā uzturēšanās izmaksas mēnesī sasniedz 1102 eiro. Ja seniora pensija ir 400–500 eiro, starpību sedz tuvinieki, un daudziem tas ir liels finansiālais slogs. Arī pašvaldības nespēj atbalstīt visus seniorus, lielākoties tās finansē uzturēšanos vientuļiem senioriem un klientiem, kuru tuviniekiem ir trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss.

Kā dzīvo lielākajā pansionātā Latvijā
Tukuma novada pašvaldības aprūpes centrā «Rauda» ir ap 320 iemītnieku. Atpūtas telpā notiek liela rosība. Kad ierodas «Latvijas Avīze», pašlaik ir brīvais laiks starp brokastīm un pusdienām – ik pa brīdim izskan pa kādam «bingo»; vieni skatās televizoru, bet daži vēro notiekošo. «Socializēšanās atkarīga no paša cilvēka, citi labprātāk izvēlas palikt istabās. Tomēr ļoti strādājam pie socializācijas, piemēram, uz koncertiem ierodas trešdaļa iemītnieku. Cenšamies nodrošināt, lai arī klienti ratiņkrēslos varētu piedalīties. Šogad esam ieviesuši kanisterapiju – ar suņiem apmeklējam istabiņas, lai katram būtu iespēja samīļot suņus un gūt emocionālu atbalstu,» stāsta sociālā aprūpētāja Inese Pētersone. Dienā izmaksas par klientu ir 40,77 eiro. Par šo summu nodrošina četras ēdienreizes, aprūpi, medikamentus, diennakts uzraudzību, inkontinences līdzekļus un medicīnisko personālu.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem uz vienu aprūpētāju jābūt desmit klientiem, taču praksē bieži jāparūpējas par 20 cilvēkiem. Par maiņu svētku dienā maksā dubultā, tāpēc visizdevīgāk esot strādāt decembrī, kad mēneša alga var sasniegt 1100 eiro uz rokas. Par diennakts maiņu aprūpētājs saņem aptuveni 150 eiro bruto, naktīs piemaksa ir 50%. Vairāk nekā gadu «Raudā» nodrošina arī asistenta pakalpojumu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Pirms vairākiem gadiem Tiesībsarga birojs norādīja uz nopietniem cilvēktiesību, pakalpojuma kvalitātes un higiēnas pārkāpumiem «Raudā». Tiesībsargs uzskatīja, ka tika pārkāpti ne tikai nacionālo tiesību aktu, bet arī Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas rekomendācijas. Vai situācija ir uzlabojusies? I. Pētersone atzīst, ka sūdzības joprojām tiek saņemtas: «Tiesībsargam patīk ierasties un veikt pārbaudes, strikti interpretējot likumu attiecībā uz brīvības tiesībām, taču to nav viegli īstenot. Dažkārt nevaram izpildīt visas prasības, īpaši pacientiem ar smagu demenci, kuri atrodas slēgtā tipa nodaļā. Likums nosaka, ka durvis nedrīkst būt slēgtas, bet to nodrošinām nodaļās, kāpņutelpā drīkst uzturēties tikai ar pavadoni. Tiesībsargs uzskata, ka ikvienam jābūt tiesībām iziet ārā, bet šāda pieeja ir piemērota tikai cilvēkiem ar saglabātām prāta spējām. Dažiem iemītniekiem ir vēlme apmeklēt kaimiņu istabas, paņemt svešas mantas – viņiem tas ir kā izpētes process, jo viņi vairs īsti neapzinās savu rīcību.»
Mūsdienās pansionāts vairs nav tikai veco ļaužu nams. Lai gan «Raudas» galvenais mērķis ir aprūpēt seniorus, Latvijā pansionātos nonāk arī gados jauni cilvēki ar fizisku invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem. «Šīs ir pilnīgi dažādas cilvēku grupas, katra ar savām vajadzībām. Ideālā gadījumā mēs aprūpētu tikai seniorus, lai varētu nodrošināt piemērotu aprūpi vienai mērķa grupai,» piebilst I. Pētersone.

Izaicinājumi nemazināsies
Tiesībsargs novērojis, ka situācija SAC pēdējo gadu laikā neuzlabojoties. Kopējā dārdzība valstī, tostarp rēķinu un pārtikas cenu pieaugums, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu sadārdzinājums negatīvi ietekmē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāti. Rezultātā SAC ir spiesti strādāt taupības režīmā. Tomēr visos aprūpes namos, kurus «Latvijas Avīze» apmeklēja, atzīst – ietaupīt praktiski nav iespējams un aprūpes pakalpojumu cenas pēdējos gados ir krietni pieaugušas.
Vienlaikus SAC vadītāji un pašvaldības vilcinās paaugstināt darbinieku atalgojumu, kas rada nopietnas sekas – zemu motivāciju, biežu kadru mainību un kvalificētu speciālistu trūkumu. Īpaši trūkst sociālo darbinieku, sociālo rehabilitētāju, fizioterapeitu un medicīnas māsu, kas būtiski ietekmē sniegtās aprūpes kvalitāti. Problēma ir arī SAC ēku tehniskais stāvoklis – tās bieži vien ir novecojušas un neatbilst mūsdienu vides pieejamības prasībām. Kā uzsver Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš: «Sociālā aprūpe šobrīd nav valsts politisko prioritāšu sarakstā, tāpēc izaicinājumi šajā nozarē nemazināsies.» ◆

Sociālās aprūpes centri Latvijā
Valstī darbojas šādi sociālās aprūpes centri:
– 29 valsts pārvaldes iestāžu filiāles un valsts SIA,
– 104 pašvaldību SAC,
– 94 nevalstisko organizāciju un privātie SAC.
Kopējais vietu skaits – 14 901.