Liec zobenu zem galvas un dziļi neiemiedz!

Militārās jomas uzņēmējdarbību Bauskas novadā dibinājis un attīsta SIA «Vairog EU» valdes priekšsēdētājs Juris Viktors Ozols: «Šo uzskatu par savas dzīves misiju, jo Latvijai jāspēj sevi aizstāvēt»

Pirmoreiz plašākai sabiedrībai uzņēmēja vārds un nodarbošanās specifiskā joma izskanēja 5. aprīlī Bauskas kultūras centrā semināru cikla diskusijā par jauno Valsts aizsardzības koncepciju «Tautsaimniecība drošai Latvijas nākotnei». Lai iepazītu mūsu novada uzņēmēju un nozīmīgu darba devēju laukos, «Bauskas Dzīve» J. V. Ozolu aicināja uz sarunu. Pēc tās «Bauskas Dzīve» apskatīja arī ražotni.

Pastāstiet nedaudz par sevi! Jūsu dzimtā vieta ir…
– Esmu dzimis Kanādā, mani vecāki un vecvecāki pasaulē nākuši Latvijā. 1950. gadā mana ģimene bēgļu gaitās devās uz Kanādu. Es tiku audzināts latviskā vidē, mums bija samērā liela latviešu kopiena, bija vasarnīca latviešu ciemā, mācījos Minsteres latviešu ģimnāzijā, vēlāk studēju par mehānisko inženieri Kanādā. Darbojos ar valsts pasūtījumiem militārajā jomā, biju inženieris, projektu vadītājs, atbildīgs par projektiem Ēģiptē, kur tika būvētas militārās ražotnes. Tur iemācījos militāro ražošanu. 2007. gadā es pārvācos uz Latviju. Savukārt vecāki un māsa palika Kanādā. Daļa ģimenes arī atnāca atpakaļ uz dzīvi Latvijā, mans onkulis un biznesa partneris – 1992. gadā. Tētis un mamma katru gadu uz sešiem mēnešiem vasarā brauc uz Latviju. Mums ir mājas Alūksnē, kur pagātnē bija ģimenes brūzis – «Jēkaba Kreiļa alus darītava», ko mēs dabūjām atpakaļ, tur tagad mums ir vasaras māja. Savukārt es pastāvīgi dzīvoju Rīgas rajonā, esmu precējies ar vietējo latvieti, mums ir divi bērni – dēls un meita.

Atbraucu uz Latviju, vectēvs vienmēr man stāstīja par Latviju, ka te allaž ir smuki, saulaini un gaiši. Iepriekš uz Latviju braucu atvaļinājumos, pirmoreiz te biju, kad Latvija atguva neatkarību, uz Dziesmu svētkiem. Man ļoti iepatikās šeit. Vēlāk jau gan man bija grūtāk ziemās, arī pašlaik, ir arī sarežģīti pieņemt, ka tumsa jau ap trijiem pēcpusdienā ziemā.

Kā sacījāt diskusijā, «Vairog EU» ir pirmais sertificētais ražotājs militārajā nozarē Latvijā, kas izgatavo strēlnieku munīciju, kas ir mazā kalibra munīcija, patronas. Kā nonācāt Bauskas novadā?
– Pirmais darbs Latvijā man bija būvēt jauno Amerikas Savienoto Valstu vēstniecību. Starp citu, gandrīz desmit gadus esmu dzīvojis arī ASV. Kad pārvācos uz dzīvi Latvijā, allaž domāju, ka Latvijai jābūt patstāvīgai, redzēju, ka nenotiek militārā ražošana. Gribēju sākt šo jomu šeit, bet likumdošana to neatļāva. Vērsāmies pie Aizsardzības ministrijas ar vēlmi ražot militāru produkciju, daudz jautājumu uzdevām. 2009. gadā sākām šos jautājumus tirzāt, bet 2014. gadā nodibinājām «Vairog EU», ražošanu gan sākām tikai 2019. gadā. Vairāku gadu gaitā likumdošana tika pielāgota militārajai ražošanai, darbs šajā jomā vēl turpinās.

Kāpēc «Vairog»?! Latvijas neatkarības laikos, 20. gadsimta – 30. gados «Vairogs» Latvijā ražoja automašīnas, un sakarā ar to domājām saglabāt vēsturisko nosaukumu kādā modernākā formā. Galotni norāvām, lai ārpus Latvijas vieglāk uztvert šo vārdu, savukārt EU ir Eiropas Savienība, kurā esam.

Vienkāršākā lieta man bija ražot militārās iekārtas, kas ražo munīciju, jo mana specialitāte ir ātrgaitas ražošana un man ir pieredze tieši militārā jomā. Izlēmām būvēt šīs iekārtas, atradām partneri Amerikā. Mēs «pacēlām» Latvijā divas komponentu ražošanas līnijas, bijām uzbūvējuši čaulīšu ražotni Mārupē, kas izgatavoja 7,62 un 5,56 mm čaulas pēc NATO standarta. Bija noruna ar Amerikas partneriem, ka ražošana paliks Latvijā, diemžēl vēlāk viņi tam nepiekrita, un mūsu ceļi šķīrās, mēs viņiem tās līnijas pārdevām, un ražošanas līnijas partneri aizvāca uz ASV.

Darbojoties sapratām, ka nomātas telpas mūsu industrijā ir ļoti nevēlamas, jo tipiski nomas līgumi paredz, ka īpašnieks jebkurā laikā var iekļūt telpās, bet šajā nozarē to nevar pieļaut. Redzējām, ka Latvijā nav infrastruktūras militārai ražošanai, un nolēmām to izbūvēt, pēc sludinājuma «ss.com» nopērkot ēku Bauskas novadā. Telpas, kuras atrodas nomalē, kur varam attīstīties, neietekmējot kaimiņus, mums bija vajadzīgais variants. Arī darbaspēks tuvumā bija pieejams.

Gailīšu pagasta Pamūšā – galvenā ražotne, bet vēl bija vajadzīgas vietas, kur testēt munīciju un glabāt izejvielas – noliktavas. Aptuveni divus gadus meklējām vietu, kur to darīt, tad atradām vecu padomju laika raķešu bāzi Iecavā, arī tagad Bauskas novadā, un to iegādājāmies. Tur gan bija vajadzīga zvērīga tīrīšana, jo tur bija jaukuši zagtus auto… Nu ir glabātavas, kas atbilst valsts likumdošanai. Ir arī ballistikas laboratorija Iecavā, kura tuvākajā laikā tiks akreditēta Latvijas Nacionālajā akreditācijas birojā un sāks sniegt ballistikas pakalpojumus ārpus «Vairog EU». Gribētu to nodot valstij, lai tā kļūtu par neatkarīgu laboratoriju. Un viss tas bija jāpanāk, lai vispār spētu ražot kvalitatīvu munīciju Latvijā.

Kāpēc munīciju?
– Pamats aizsardzībai ir patronas. Ja kā valsts gribam būt patstāvīgi, tad pašiem arī kaut kas jādara. Esam panākuši trīs lietas – radījuši iespēju ražot Latvijas pamataizsardzībai, esam ieguvuši arī zināšanas un apmācījuši cilvēkus, kā arī ir izbūvēta infrastruktūra. 2014. gadā bija «papīru» kārtošana, munīciju sākām ražot 2019. gadā. Ir vajadzīgas speciālās licences, mums ir tas gods, ka mēs esam pirmie, ar sertifikātu Nr. 1 šajā jomā Latvijā. Nepieciešamas divas licences – stratēģisko preču speciālā licence, ko izsniedz Aizsardzības ministrija, un militārā ražotāja sertifikāts. Un mēs gribam būt ražotāji, nevis starpnieki, tirgoņi. Starpnieki militārajā jomā ir «asinssūcēji», kas nenes nekādu labumu Latvijai, ne tās iedzīvotājiem. Maksājam nodokļus, algas, un nauda paliek Latvijā, un tas ceļ ekonomiku. Ražošana Latvijā ir ļoti patriotiska lieta, starpniecība ir tieši pretēja.

Sagatavošanās militārajai ražošanai, proti, infrastruktūras izveidei, ir ļoti grūta. Visu paveicām ar savu darbu, bez kredīta, no pašu iekrājumiem. Tas ir nežēlīgi liels risks, jo «spēlē» ir ģimenes nākotne, vairs nav personiskā iekrājuma, tomēr ir cerība, ka nākotnē tas nesīs augļus. Tālab stresa līmenis ir milzīgs, jo viss te ielikts iekšā. Nelabvēļu no vietējiem starpniekiem un no visām malām netrūkst, cīņa dažbrīd ir neaptverama. Visas šīs ražošanas telpas mēs paši ar savām rokām esam pārbūvējuši, paši vēlos vakaros krāsojām sienas un lējām betonu, tāpēc esam ārkārtīgi lepni par šeit paveikto.

Ar kādām problēmām saskaraties? Runājāt par grūtībām ar bankām – kā ar to tiekat galā?
– Bankas negrib strādāt ar militārās nozares ražotājiem, jo tām tā šķiet nevēlama industrija. Tās ir krasas problēmas, jo nākas saskarties ar kontu slēgšanu, kā arī nesniedz kredītus. Lai atvērtu kontu bankā, tā mums bija gada cīņa, nācās vērsties pat bankas centrālajā birojā Zviedrijā; vēlāk gribēja aizvērt kontu. Pēdējā laikā situācija šajā ziņā mazliet uzlabojas, un tas ir Aizsardzības ministrijas nopelns. Pašlaik mums ir viens konts. Valsts kapitālsabiedrības būtu labs variants, kas varētu palīdzēt militārajiem ražotājiem tikt pie finanšu resursiem, daudzās valstīs Eiropā tā tas ir. Un tieši valsts nosaka, ko vajadzētu ražot.

Militārajā ražošanā lielākais risks ir bankas – slēdzot kontu, tev nav biznesa Latvijā. Labi, ka esam pakļauti vienai ministrijai – Aizsardzības, tā ir gan drošība, gan kontrole. Viss bizness ir bāzēts uz licenci. Savukārt tā tiek piesaistīta pie firmas, kurai savukārt «apakšā» ir cilvēks. Ja es, Ozols, pārkāpju kādas likuma normas, tad uzņēmumam var atņemt licenci, jābūt kristālskaidram attiecībās ar valsti. Ja noķertu, piemēram, braucot dzērumā, licence nost! Un tas ietekmē ne tikai mani, bet vēl 36 ģimenes.

Nodarbināt 36 cilvēkus, bet ir vajadzīgi vairāk. Kādus strādājošos meklējat?
– Puse darbinieku mums ir no Bauskas, puse sieviešu, puse vīriešu. Vēl trūkst CNC iekārtu operatoru, uzņēmumā vajadzīgi arī pakotāji, iekārtu operatori, mehāniķi. Šo darbu nevar apgūt skolā, jo iekārtas ir mūsu pašu būvētas, personāls apmāca darbiniekus. Tādējādi notiek arī paaugstināšana amatā, ir karjeras izaugsmes iespējas.

Katru potenciālo darbinieku Aizsardzības ministrija izvērtē, pēc tam dod apstiprinājumu, jo šis ir darbs ar stratēģiskas nozīmes precēm. Tas padara ikvienu darbinieku vērtīgu, arī atalgojam Rīgas līmenī. Cilvēkiem jābūt ne tikai kompetentiem, ārkārtīgi godīgiem, bet arī uzticamiem Latvijas pilsoņiem. Darbinieku mainība mums ir tuvu nullei, pa visu šo laiku tikai kādi trīs četri aizgājuši. Cilvēki cits citu pazīst, dažkārt iesaka kādu pazīstamu, ko pieņemt darbā, var galvot par viņu. Darbs ir sadalīts etapos, ir arī tādi pienākumi, kuros tik smalka pārbaude nav vajadzīga.

Cik sarežģīts ir izejvielu ceļš uz Latviju? Viens sadarbības partneris jums ir Rēzeknē, ko tas piedāvā?
– Mums Latvijā nav vara raktuvju, nav metāla velvēšanas fabrikas un tā tālāk, tāpēc arī materiālu jomā nepieciešama plānošana. Ja kādus materiālus vajag arī citām zemēm, tad tu to nedabūsi, tāpēc veidot uzkrājumus ir īpaši svarīgi. Rēzeknē ir firma, kas nodarbojas ar virpošanu, no viņiem esam pasūtījuši lodes. Esam runājuši ar vēl vienu uzņēmumu no Rīgas, kas arī mums piegādās lodes. Ir arī firma Ogrē, kas mums ražos munīcijas kastes. Savukārt iepakojums top Bauskas novadā, daļa nāk arī no Ukrainas. Tādējādi ne tikai mēs uzņemamies risku, bet arī šie ražotāji to dara.

Varētu izmantot arī materiālus, piemēram, no metāllūžņu pārstrādes. Lielu daļu izejvielu nākas ievest no Šveices, Turcijas, ASV, Izraēlas, teju no visas pasaules. Mūsu mērķis ir pacelt vietējo ražoto īpatsvaru pēc iespējas vairāk, ir vajadzīgi citi ražotāji, kas vēlas izgatavot militāro preci.

Kādas vēl ieceres?
– Kā firma turpināsim paplašināt ražojumu klāstu. Ir plāni tuvākajiem diviem, pieciem un tālākiem gadiem. Pašlaik neko konkrētu neizpaudīšu, jo visu nosaka finansējums.

Kā atpūšaties?
– Šo savu darbu un uzņēmumu uzskatu par savas dzīves misiju, jo Latvijai jāspēj sevi aizstāvēt. Kad vienu dienu aiziešu pensijā, tad vēlāk pie Dieva un kad man prasīs, vai darīju, ko ticu, es ar skaidru sirdi varēšu atbildēt, ka darīju visu, ko ticu un varēju. Ticu, ka tieši man tas ir jādara, jo neviens 30 gados to nebija sācis. Esmu lepns, arī par tiem cilvēkiem, kas nāk pie manis strādāt, jo šis uzņēmums man ir kā trešais bērns. Ģimene, bērni, vecāki mani atbalsta. Bez sievas es tā nevarētu strādāt, jo viņa ļauj manu enerģiju virzīt šeit. Kā atpūšos? Man ļoti patīk pļaut zāli, mājās tas ir divu trīs dienu darbs, bet tā var «atslēgt» smadzenes. Nevaru ciest biroja darbu, labāk man patīk darbināt iekārtas. ◆

Uzņēmuma ražotnē – pašu izgatavotas iekārtas
Ražotnes apskati «Bauskas Dzīve» sāka ar 9 mm čaulīšu ražošanas līniju, kur no misiņa top «krūzīte», kuru pēc tam dažādās iekārtās divas reizes stiepj, tad izdzen caur griezni, pēc tam citā iekārtā ieliek kapsulas bedrīti. Pēc tam izborē caurumiņu, uzliek gropi, numuru. Var saražot 60 – 90 detaļas minūtē. Tiek gatavoti 30 dažāda lieluma patronu veidi.

Divas dāmas baušķeniece Dace un ceraukstiete Iveta šķiroja patronas, meklējot iespējamo brāķi. Uzejot problēmu, tomēr iespējams no bojātās lietot čaulu vai lodi, lai būtu mazāki zaudējumi. Patronas šādi tiekot šķirotas katru reizi. Abas sievietes te strādājot divas nedēļas, «patīk darba ritms un kolektīvs». Iveta atklāj, ka bērnībā gribējusi kļūt par policisti, dēls un znots esot armijnieki, bet meita strādā šajā pašā ražotnē, sākusi pērn, jau paaugstināta amatā. Viens cilvēks parasti strādājot ar visu līniju; tā automātiski apstājas. Ir operators, ir operators mehāniķis, kas spēj uzturēt iekārtas.

Pakošanas zonā patronas pa 50 tiek ieliktas kartona kastītē ar uzņēmuma uzrakstu un logo, tad ietītas plēvē un pēc tam munīcijas kastē. Katra patrona tiek ievietota ar rokām, pārbaudīta.

No ražošanas apjoma esot atkarīga iekārtu izvēle – vai nu manuālā, vai pusautomātiskā, vai pilnīgi automātiskā. Manuālais darbs, kur katrai patronai ieliek pulveri, paredzēts mazai tirāžai, speciālai munīcijai. Telpā dzirdama metāliska skaņa, top 12,7 mm salūta patronas. Pie pusautomātiskās iekārtas – 7,62 mm patronas. Notiek kapsulēšana, pulvera dozēšana, ložu ielikšana. Tā ir lādēšanas telpa. Iekārtas ir pašu izgudrotas, pašu būvētas, tās atbilst NATO standartiem. Munīcija tiek arī hermetizēta ar «Vairog EU» uzbūvēto iekārtu.

Smalka kontrole
Laboratorijā pusotru gadu strādā baušķeniece Rudīte, vispirms darbu uzņēmumā sācis dzīvesbiedrs. «Man bija izaicinājums apgūt ko jaunu. Pašlaik ļoti patīk gan kolektīvs, gan vide, par darbu te varu teikt tikai to labāko,» stāsta darbiniece.

Laboratorijā tiek pārbaudīta ložu cietība; var pārliecināties, ka viss trīsdimensiāli ir pareizi. «Esam saņēmuši divus kvalitātes kontroles sertifikātus ISO 9001:2015 un AQ AP 2110-2016. Jāpārliecinās, vai čaulas ir derīgas, jo tās ne tikai paši ražojam, bet arī saņemam no citiem. Ņemam čaulu un pārbaudām kristālu struktūru, meklējam mikroplaisas, kontrolējam cietību. Izmantojot mikroskopu, varam izmeklēt visas čaulas būtību. Čaulā ir milzīga cietības starpība; ja, piemēram, gals, kur lode iet iekšā, ir par cietu, tad tas var pārsprāgt. Izraušanas testus un citas lietas, kas vajadzīgas NATO standartiem, mēs varam noskaidrot te, izņemot ballistiku, ko pārbaudām Iecavā. Kontrolējam kādas partijas, piemēram, izšāvām desmit tūkstošus patronu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā,» skaidro J. V. Ozols.

Viņš rāda arī īpašas bruņusitējas un aizdedzinošas virpotas lodes bruņumašīnām. Viss tiek ražots, ievērojot militārus standartus, turklāt process tiek iegrāmatots, un var izsekot līdz pat strādniekam, kas, piemēram, kļūdījies, «mums ir svarīgi «izķert» kļūdas, kamēr tās nekļūst masīvas».

Trīs miljoni ieguldīti īpašumos Bauskas un Iecavas pusē
Uzņēmumā ražo patronas ložmetējiem, triecienšautenēm, karabīnēm, mašīnpistolēm un pistolēm. Citā telpā iekārta patronas salentē.

Testēšanas laboratorijas šautuve ierīkota agrākajā katlumājā. Ražošanas procesā ir jāpārliecinās, ka patronās tiek ielikts pareizs daudzums pulvera. Skaņas paneļi pirkti no ražotnes Alūksnes rajonā, uz sienām ir skaidu plāksnes ar betona maisījumu, savukārt grīdas segums nācis no Ādažiem. Ir siena ar bruņuplāksni. Arī savos iepirkumos uzņēmums ļoti cenšoties pirkt Latvijā ražotas lietas, izejvielas, ja vien tādas ir pieejamas, arī tad, ja tas ir dārgāk.

«Dividendes nemaksājam, un iegūtā nauda tiek investēta attīstībā. Labāku vietu kā Bauskas novadu mēs nevarējām atrast, un mēs vairāk nekā trīs miljonus eiro esam ieguldījuši mūsu Bauskas un Iecavas īpašumos attīstībai,» uzsver J. V. Ozols.

«Vidēji 80% munīcijas izmaksu ir tieši materiāls, darbs ir salīdzinoši 10 – 15%. Ja viss iet gludi, maksimāli ap 5 – 10% ir peļņa,» vērtē īpašnieks.

Uzņēmumā, Bauskā strādā ap 80% vietējo iedzīvotāju, tās ir darba vietas, bet ir tomēr arī sāpe – «pavasaros, rudeņos divi grantētie apkaimes ceļi ir briesmīgi».