Mēmeles un Putnu pārsteigumi; Par dzīvi divos Skaistkalnes pagasta ciemos Mēmeles upes pašā krastā

Šoreiz ciemu stāsts būs par Mēmeli un Putniem. Abus vieno piederība Skaistkalnes pagastam, atrašanās Mēmeles upes krastā un, kā izrādās, arī autoveikals, kas tur piestāj pirmdienās. Divas lietas, ar ko ciemi pārsteidza – Putnos pēdējos gados atgriežas dzīvība, bet Mēmelē iedzīvotāji pašu spēkiem spējuši apkārtni iekopt pat labāk nekā tur, kur to dara speciāli nolīgts apsaimniekotājs.

Mazā ciema pārsteigums
Mēroto ceļu no Bauskas līdz šī stāsta galamērķiem var raksturot gandrīz vai ar labi zināmo latviešu tautas mīklu, tik nomainot īpašības vārdus: uzmini nu, kas tas ir – abi gali melni, viducis bedrains un putekļains? Kaut asfalts abos galos nav gluži spogulis, tas tomēr jūtami patīkamāks nekā nedaudz vairāk kā desmit kilometri veļas dēļa ar lāmu šķēršļiem posmā no Jaunsaules līdz Putniem. Mēmeles ciemam nepaveicies – tas palicis šim posmam apmēram pa vidu, tā, ka ar tīru autiņu nevar tikt nedz līdz Bauskai, nedz Skaistkalnei.
Todien beidzot arī maijā sagaidījām sauli un vismaz uz dažām dienām bija mitējušies slīcinošie nokrišņi. Mēmeles ciems sagaidīja ar ceriņu smaržu un pamatīgu putnu balsu kņadu. Ciemā ir privātmāju daļa, zemnieku saimniecības un arī pāris divstāvu dzīvojamās ēkas. Pie pēdējām uz dzīvi iekārtojušās arī divas stārķu ģimenes.
No maziem ciemiem, un Mēmele tāds ir, jo tur dzīvo vien ap 70 iedzīvotāju, negaidi lielus pārsteigumus. Šoreiz gan ciemnieki tādu bija sarūpējuši. Jau iegriežot no ceļa ciemā, nevarēja nepamanīt, cik akurāti tur appļauts, cik daudz un daudzveidīgi apstādījumi.
Pie vienas no divstāvu mājām ņirb atraitnītes, bet tām līdzās mana daudz pavasara puķu, piemēram, sniega rozes, silpurenes, kuras savu ziedēšanas stafetes kociņu tūliņ nodos peonijām, rozēm un citiem vasaras ziediem. Taču te apstādījumos redz ne tikai dobju klasiku, bet arī tādus eksotiskākus augus kā magnoliju, juku. Kārtīga ir arī vietējiem piederošo šķūnīšu apkārtne, kas parasti stipri bojā ciemu vaibstus. Vienam ticis pat meža zvēru nomesto ragu dekors. Aprūpēti ir arī mazdārziņi ar siltumnīcām un ābelēm kā jau pienākas.
Vietējais iedzīvotājs Guntis atklāj, ka apkārtnes labiekārtošanu māju iemītnieki paveic pašu spēkiem. Nav tiem ne vagara, ne pašvaldības palīdzības. Sākoties pļaušanas sezonai, no šķūnīšiem tiek vilkta ārā stumjama vai braucama pļaujamtehnika, un katrs savalda zāli savā teritorijā. Pļaujamā platība esot liela, bet katrs zinot, kas jānopļauj, un to arī dara. Arī dobju ierīkošana un stādmateriāla sarūpēšana ir iedzīvotāju pašu ierosme un izpildījums. Piemēram, Gunta ģimene aprūpē pat vairākas dobes. Šobrīd tajās vēl nozied pavasara puķes, bet siltumnīcā jau aug stādi vasaras cēlienam.

Laimējies ar labiem kaimiņiem
Vietējā dārzniecība «Dobītes» un saimniecība «Baltiņi» bez dekoriem neatstāj arī autobusu pieturvietu. Arī šajās Lieldienās tur gozējušies zaķi. Garaušus vairs neredzējām, bet lielu puķupodu ar augu kompozīciju – gan.
Jautājam Guntim, kā ir ar ēku uzturēšanu, vai neprasās kāds nopietnāks remonts. Viņš atbild, ka pagaidām nami vēl esot pieņemamā stāvoklī. Izņemot pāris dzīvokļus, abas divstāvu mājas esot apdzīvotas. Dzīvokļi nodrošināti ar centralizēto ūdensapgādi, bet par kurināšanu gan katram jādomā pašam.
Mēģinām izdibināt, vai mājām ir vecākais, kas seko līdzi, lai iedzīvotāji apkārtni tur pienācīgā kārtībā. Nē, agrāk Guntis veica šos pienākumus, bet nu jau labu laiku vairs ne. Un tad viņš atklāj lielo noslēpumu, kāpēc pie viņiem tik glīti: nolaimējies, ka labi kaimiņi. Guntis vēl piebilst, ka Mēmelē dzīvo strādīgi cilvēki. Dzīve te ir klusa, un vietējie, vismaz sezonas laikā, rušinās pa saviem dārziem un siltumnīcām.
Vēlāk sarunā ar citiem ciemniekiem dzirdam, ka kaimiņu rosība ir labs stimuls neatpalikt – vienam tik vajag iekustēties, tad arī otrs negulēs.

Uz asfaltētu ceļu cerības vairs nav
Vaira Šēfere Mēmelē dzīvo jau piecdesmit gadu. Viņai jautājam par tādām sadzīviskām lietām kā pārtikas iegādi, ģimenes ārstu, darba iespējām. Vietējie pārtiku galvenokārt iegādājas Skaistkalnē, veikals gan ir arī Jaunsaulē. Tie paši maršruti jāmēro, lai tiktu pie ģimenes ārsta. Taču ciemnieki, neskatoties uz ceļu, dodas arī uz novada centru. Tā kā daudzdzīvokļu mājās pārsvarā dzīvojot vecākā gada gājuma cilvēki, par izbraukāšanu uz darba vietām un darba atrašanu vairs tik daudz raižu nav. Lielākās galvassāpes sagādā ceļš vai tie desmit kilometri, kuriem nepietika līdzekļu melnā seguma izveidošanai. Cerību, ka nauda tam atradīsies, arī vairs neesot. Arī cits ciemnieks piemetina – kā tik mitrs laiks, tā ceļš brūk kopā.
Tā kā mēmelnieki paši te visu apkopj un uztur, interesanti, kāda ir viņu sadarbība ar pašvaldību? Uz to saņemam ironisku piezīmi – mēs viņus liekam mierā, un viņi – mūs.
Raimonds Šēfers Mēmelē nodzīvojis visu mūžu. Agrāk bijis traktorists Skaistkalnē. Viņu dzīve ciemā apmierina, pašiem esot savs dārziņš un pushektārs apstrādājamas zemes. Agrāk gājis makšķerēt, bet nu gan acu gaisma vairs to neļauj darīt. Siltajā laikā viņš ik dienu iznākot ārā nojumē pasēdēt, paklausīties radio un, Raimonda vārdiem, paļurkstēt ar kaimiņiem. Viņš pastāsta, ka ciemā pirmdienās piestāj autoveikals. Tajā esot «viskautkas», turklāt labi, ka pieved klāt. Gadās arī, ka kāds no kaimiņiem, ar kuriem kopumā esot laba satikšana, brauc uz Bausku, tad paņem līdzi.

Ar skatu uz plūstošo Mēmeli
Guntis rosina aiziet līdz upei, kur jau pirms vairākiem gadiem labiekārtota atpūtas zona. Sacīts – darīts! Ēnaina taciņa aizved uz saules apspīdētu un jau rīta cēlienā pamatīgi piesildītu Mēmeles upes krasta daļu. Tur, spriežot pēc izvietotās informācijas plāksnes, 2018. gadā ierīkota skatu platforma ar pāris soliņiem, ķemertiņš, kāpnes, pa kurām var noiet līdz upei, nojume ar galdiņu un krēsliem priežu pakājē un ceriņu ielenkumā.
Parkā ir arī dažas aktīvās atpūtas iespējas, ugunskura vieta, soliņi. Reiz izvietotie fotostendi saulē krietni pabalējuši, taču arī tādi izskatās pietiekami mākslinieciski. Atšķirībā no iedzīvotājiem, šejienes saimnie-ki – pašvaldība, ar pļaušanu nesteidzās. Zāle pēc lietavām ieslēgusi augšanas paātrinājumu un vietām jau bija pāri celim. Vietējie smīkņā, ka varbūt ap Jāņiem nopļaus. Tas gan aprīkotai atpūtas vietai šķiet stipri novēloti. Ānes-Mēmeles parka ainava un upes tuvums šo vietu padara ļoti pievilcīgu, tāpēc rūpes par reiz ieguldītajiem pašvaldības sešiem un valsts 14 tūkstošiem vajadzētu izrādīt pietiekami regulāri. Priecēja, ka parka labiekārtojums joprojām izskatās sveiks un vesels. Varētu skatu platformu rekomendēt arī ciema viesiem, taču bail, ka tas nepievilina cūkotājus.

Muižas liktenis bēdīgs
Izejot cauri parkam, nonākam līdz Ānes-Mēmeles muižai. Neticami, bet 19. gadsimta vidū celtajā ēkā, neskatoties uz tās bēdīgo stāvokli, sastopam arī vienu iemītnieku. Pavisam drīz, 1. jūnijā, arī viņa pēc 45 tur nodzīvotiem gadiem dosies prom. Pie šādas dzīves vietas esot pierasts, taču pašvaldība jau pirms kāda laika pateikusi, ka remontdarbus vairs mājā neveiks. Kā pastāstīja Skaistkalnes pagasta nodaļas krājumu glabātāja Laima Indriķe, ēkai ir sarežģīts īpašuma statuss ar vairākiem īpašniekiem. Vēl 2000. gadu sākumā bijušas ieceres muižu kaut kā uzturēt pie dzīvības, tagad diemžēl tā, visdrīzākais, lēni ies bojā.
Bet bildes no kādreizējās muižas dzīves ar palmām pagalmā liecina, ka reiz te bijis grezni un skaisti. Muižas apkārtnē nekāda rosība nenotiek. Arī pati ēka jau nosacīti atgādina vēsturisku muižu. Par to no ārpuses liecina vien daži dekoratīvie elementi, citādāk tā apmesta ar neglītu padomjlaika apmetumu. Nama iemītniece zina stāstīt, ka ēkā bijis veiklas, kantoris un dzīvokļi. Līdz pat brīvvalsts laikiem tur čumējis no cilvēkiem. Tagad viņa muižā palikusi kā pēdējais mohikānis, liekot brīnīties, cik gan pieticīgi Latvijas lauku ļaudis mēdz būt.

Katram savs pļaujamais
Sešus kilometrus tālāk uz Skaistkalnes pusi ir vēl viens ciems pašā Mēmeles krastā – Putni. Par neparasto nosaukumu tam jāpateicas Skaistkalnes putnu fermai, kura tur darbojās pagājušā gadsimta 70., 80. gados. Kā jau tajos laikos pieklājās, turpat katrai fermai komplektā nāca arī dzīvojamais fonds un dažādi infrastruktūras labumi. Putnos pēc pēdējās skaitīšanas dzīvo aptuveni 100 iedzīvotāju, ir privātmāju puduris un četras daudzdzīvokļu ēkas. Ir arī fermas laika sporta laukums, kur ir gan pievilkšanās stieņi, gan basketbola laukums. Vienā daļā bumba šķiet tiek mētāta arī šobrīd, bet lielākoties aprīkojums ieaudzis zālē. Turpat redzama lauku ciemos ierastā rinda ar kūtīm, bet izskatās, ka arī tās lopiņus jau kādu laiku nav redzējušas.
Putni darba dienas vidū ir paklusi, ļaudis devušies darba gaitās, taču nav tā, ka uz ielas nevar satikt ne dvēseli. Vienai no daudzdzīvokļu mājām brigāde maina jumtu. Savukārt Ilona Bergsone, kura visu mūžu pavadījusi šajā pusē, cītīgi pļauj zāles pleķīti. Katram mājas iedzīvotajam esot savs gabaliņš jānopļauj, ziemā – jāattīra no sniega. Ilona Bergsonei šis darbs nešķiet pārāk grūts.
Viņa pastāsta, ka arī Putnos pirmdienās piestāj autoveikals. Cenas tajā, protams, ir augstākas, taču Ilona saprot, ka šoferim arī jānopelna. Esot ļoti lādzīgs jauns cilvēks, kuram jāpabaro trīs bērnu ģimene. Ja nepieciešamība nopirkt ko īpašu, Putnu ļaudis dodas uz Skaistkalni vai uz Bausku. Ilona ļoti vēlētos apmeklēt kultūras pasākumus Skaistkalnē, taču ar sabiedrisko transportu izbraukāt neesot vienkārši. Var sanākt, ka pēc pasākuma uz mājām jāmēro trīs kilometri kājām. Uz vietas kā jau lielākajā daļā mazo ciemu darba nav, tāpēc vietējie, kuriem vēl jāstrādā, dodas vai nu uz Ķekavu, Rīgu vai vēl kur citur.
Sigita Siliņa, kura tobrīd rosās pa dārziņu, īpaši atzīmē, ka pēdējos gadus ciemā sāk atgriezties dzīvība – jaunas ģimenes te pārceļoties no pilsētām. Bijis brīdis, kad ciems jau bija praktiski tukšs. Viņa domā, ka iemesls tam pilsētas dzīvokļu dārdzība. Jaunie iedzīvotāji ļaujot cerēt, ka būs labāk.
Ciema teritorijas uzturēšana lielākoties gulstas uz iedzīvotāju pleciem. Paši rakstījuši arī projektu, lai ciema centrā uzstādītu divas lapenes, kurās baudīt vasaras pievakares.

Pašvaldība atbrauc reizi gadā appļaut teritoriju ap karoga mastu un ūdens māju. Tomēr Sigita uzsver, ka nevar pašvaldību dēvēt par neatsaucīgu – ja iet runāt, tad jau var sarunāt.

No Rīgas uz Putniem
Smaidīga uz balkona rosās Santa Pauloviča. Viņa ir rīdziniece, kura pirms četriem gadiem kopā ar ģimeni no galvaspilsētas pārcēlusies uz Putniem.
Šeit savā laikā dzīvoja viņas vecāmāte, pie kuras Santa braukusi ciemos. Vecāmāte nomira, atstājot mazbērniem savas mājas. Lēmumu par pārcelšanos paātrināja kovids. Jau pirms tam, braukājot uz laukiem, bija skaidrs, ka 80 kilometri no Rīgas ir izbraukājami. Turklāt Santa var strādāt arī attālināti. Abi bērni, nu jau tīņi, mācās Skaistkalnes vidusskolā.
Putnos esot klusi un mierīgi – tieši to arī bija vēlējušies. Blakus ir upe; beidzot varēja paņemt suni. Taču, kā jau visur, arī šeit ir savi izaicinājumi. Pietrūkst sabiedriskās dzīves. Pusaudžiem gribētos plašāku pulciņu piedāvājumu, jauniešu centru, kur pavadīt brīvo laiku. Laukos daudz grūtāk pieejami dažādi pakalpojumi, piemēram, ja Rīgā vajadzētu noalgot zāles pļāvēju, problēmas nebūtu. Labāka varētu būt ceļa kvalitāte līdz Bauskai, jo tur ir pieejams plašs dažādu pakalpojumu klāsts, tajā skaitā, ārsti. Citādāk Santa daudz nokārto digitāli, iepērkas Rīgā, kad turp dodas, vai aizbrauc uz Biržiem Lietuvā, kur cenas degvielai un pārtikai daudz labākas nekā vietējos veikalos.
Santa smejas – ja citi brīvdienās dodas uz laukiem, viņi – uz Rīgu. Tur aiziet uz kino, restorānu, satiekas ar draugiem. Kopumā, Santasprāt, Skaistkalnes puse ir ļoti pateicīga tādiem rīdziniekiem, kuri vēlas pārvākties uz laukiem, jo tas nav tālu. Tikai stundu ilgs ceļš līdz galvaspilsētai, kur pieejams viss nepieciešamais. Kaut pēc pandēmijas pilsēta atkal nedaudz vilina, Santa nolēmusi Putnos palikt vismaz līdz laikam, kad bērni pabeigs skolu. ◆

Iz vēstures
Skaistkalnes pagasta nodaļas krājumu glabātāja un lauku tūrisma speciāliste Laima Indriķe pastāsta, ka Mēmeles ciems veidojies ap bijušās Ānes-Mēmeles muižas centru. Muiža celta 1840. gadā, pārbūvēta 20 gadus vēlāk.

19. gadsimtā ierīkots arī muižai blakus esošais ainavu parks. Par pēdējo muižnieku tiek uzskatīts Francis Ādams fon Hāns. No viņa uzvārda arī cēlusies muižas nosaukuma pirmā daļa.
    Padomju laikos šajā vietā bija kolhoza «Skaistkalne» iecirknis ar kompaktu individuālo un vairāku daudzdzīvokļu māju apbūvi. Šajā teritorijā darbojas vienas no pagasta spēcīgākajām zemnieku saimniecībām, piemēram, «Baltiņi», «Bieziņi», stādaudzētava  «Dobītes».
    Putni, atšķirībā no citām apdzīvotajām vietām Skaistkalnes pagastā, veidojušies vien 1970.–80. gados saistībā ar ražošanas uzņēmuma – putnu fermas – izveidošanu. Tā gan sen jau kā nedarbojas, taču individuālo un daudzdzīvokļu dzīvojamo māju apbūve Mēmeles krastā no tiem laikiem palikusi.

Projektu «Pār-vērtības novadā III» līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».