Pūtēju orķestra fenomens Skaistkalnē

Lai gan tiekamies vakarpusē, no Skaistkalnes pagasta «Dangu» mājās piedāvātās kafijas neatsakos. Kamēr saimnieks to gatavo un neesam vēl iekarsuši sarunā, precizēju šķietami zināmu, bet gluži neticamu faktu. Vai tiešām pūtēju orķestris «Skaistkalne» ir vienīgais kolektīvs Latvijā, ko vada pašmācības ceļā mūzikas būšanu apguvis entuziasts un instrumentus pārvalda amatieri – mūzikā neskolojušies bērni un jaunieši. Orķestra vadītājs un diriģents Jānis Kalniņš šo fenomenu neminstinoties apstiprina: «Jā, esam absolūti diletanti, vienīgais tāds sastāvs Latvijā.» Tas gan dalībniekiem nav traucējis apgūt sarežģītus skaņdarbus, baudīt publikas mīlestību koncertos, lepni nest karogu Dziesmusvētkos un uzturēt šaipusē iedibinātās pūtēju orķestru tradīcijas garu.
Par Jāni ne viens vien teic – ja viņš uz kaut ko «pavelkas», rodas aizrautība uz palikšanu. Tā bijis gan ar muzicēšanu, gan velobraukšanu, iešanu, skriešanu un citām viņa patikšanām. Bet lielākā vērte ir viņa talantam ar savu mērķtiecību, misijas apziņu un apsēstību paraut līdzi citus. Vai citādi maz būtu pūtēju orķestra fenomens Skaistkalnē?!

Kā sākās tavs ceļš mūzikā?
– Padomju laikos katrā pionieru pulciņā bija karognesējs, komandieris, taurētājs un bundzinieks. Kad mācījos Taurupes vidusskolas 5. klasē, mūzikas skolotāja ievilka mani ģeogrāfijas kabineta karšu telpā, tā bija vienīgā vieta, kur varēja trokšņot, un divu nedēļu laikā iemācīja spēlēt pionieru signāltauri. Tas bija instruments bez taustiņiem, skaņas varēja paņemt tikai ar lūpām. Iemācījos, un iepatikās. Vasaru pēc 5. klases nostrādāju kolhozā, nopelnīju 60 rubļus un par 55 nopirku trompeti. Tā man kalpoja ilgi, instrumentu spēlēju vēl tad, kad pēc augstskolas beigšanas 1977. gadā atnācu dzīvot uz Skaistkalni.

Ja interesēja mūzika, kāpēc to neapguvi profesionāli?
– Gribēju iestāties Ogres mūzikas skolā, bet mani nepaņēma. Uzņemšanas komisijai nodziedāju «Aijā, žūžū, lāča bērni», un man pateica paldies par interesi. (Smejas.) Turpināju spēlēt skolēnu kapelā. Skolā bija arī puiku ansamblis, bet es, protams, tajā nedziedāju. Ruta Bērziņa bija fantastiski laba un laikmetīga skolotāja – jauna, enerģijas pilna; no viņas mācībstundām vēl šodien smeļos. Viņa iemācīja notis, ritmus, taktsmērus, visus mūzikas teorijas pamatus apguvām mūzikas stundā. Tagad atnāk bērns uz orķestri un nezina nevienu noti, lai gan mūziku skolā taču māca visiem.

Cik instrumentu pārvaldi un kuru pats spēlē vislabprātāk?
– Trompete ir visvairāk spēlēta, taču laika gaitā esmu apguvis dažādus instrumentus. Māku flautā iepūst un gammu nospēlēt. Arī ar klarneti gammu spēju «noļurkāt». (Smaida.) Puslīdz sakarīgi tieku galā ar saksofonu. Trīstaustiņu instrumentus pārvaldu visus. Bungas gan nav mans hobijs, es nespēju visas četras ekstremitātes katru savā ritmā nokustināt. Arī basģitāru biju spiests ņemt rokās. Kā citādi spēlēšanu varētu bērniem orķestrī iemācīt!

Mūzikas lietas esi apguvis pašmācības ceļā. Kas bija tavi skolotāji?
– Dziedāšanas grāmatas un Raimonda Paula dziesmas. 60. gados, kad gāju skolā, bija Paula ziedu laiki, un katrā žurnāla «Zvaigzne» vai «Liesma» numurā, vairs neatminos kurā, bija iespiestas vienas dziesmiņas notis. Ņem tik un spēlē!

Vai pašizglītošanās devusi īpašu skatījumu uz mūziku un tās mācīšanu citiem?
– Grūti izvērtēt. Mūzikas skolā māca visu no viena gala līdz otram, tur nepaliek baltie plankumi, bet mēs, amatieri, apgūstam to, kas tajā brīdī vajadzīgs. Pieeja un tehnika noteikti ir citādāka. Mūzikas skolā viss jāatspēlē līdz pēdējam, tur nedrīkst kļūdīties; ja gadās – sāc vēlreiz un atkal no jauna. Orķestrī mācāmies visi kopā, spēlējam un kļūdāmies, un laižam tālāk. Ja viena flauta vai klarnete kādā brīdī nopīkst kaut ko nepareizi, skanējumu neapturu. Pēc tam, protams, visu izrunājam.

Vai ir noteikts vecums, kad ieteicams piepulcēties orķestrim?
– Kā mēdzu teikt – vecumam nav nozīmes, nozīme ir zobiem, jo parasti 1. klasē bērniem zobi vēl mainās. Bet ir bijis, kad orķestrī iesaistījušies pirmklasnieki. Piemēram, Kaspars Valškevics spēlē no pirmās klases līdz pat šim brīdim, jau 22 gadus, un fantastiski spēlē. Tāpat arī Madara Romanovska (tagad – Poga). Ik gadu septembrī apstaigāju pirmās četras klases un piedāvāju darboties orķestrī. Atnāk daudzi, bet paliek maz, jo, izrādās, te vaiga sviedros jāstrādā, instruments pats no sevis neskan. Kolektīva pirmsākumos sastāvā spēlēja 6., 7. un 8. klašu audzēkņi. Bija laiks, kad darbojās 45 dalībnieki; pašlaik salasās ap 20. Skolā mācās Bārbeles, Kurmenes, Mežgaļu, Ozolaines un Skaistkalnes bērni, un ne visi tiek uz mēģinājumiem. Būtu vēl muzikanti, bet nelaime tā, ka, piemēram, mežgaliešus nav, kas izvadā uz nodarbībām. Uz Dziesmusvētkiem brauksim 28, jo orķestrim pievienosies arī daži pieaugušie dalībnieki.

Kas ir lielākais izaicinājums, darbojoties ar dažādu vecumu amatieriem vienā kolektīvā?
– Strādājot skolā, man vienmēr paticis darbs ar bērniem, jo – tu ņemies, paiet 40 minūtes un redzi rezultātu. Orķestrī ir tieši tas pats. Izdali mēģinājumā notis, un jau pēc stundas tīri foršs skaņdarbs veidojas. Protams, ir reizes, kad jāpadarbojas ar kādu individuāli, šis tas jāierāda vai jāpiepucē, jāpatrenējas skatei pa instrumentu grupām, taču mājās gan nelieku neko darīt, jo tad iemācās nepareizi. Pilnīgi pietiek, sanākot kopā divas trīs reizes nedēļā; pašlaik tiekamies divreiz – otrdienās un piektdienās. Tiesa gan, vasara ir grūts periods, nevaram savākties uz mēģinājumiem, jo, lūk, bērniem ir arī sava privātā dzīve. (Smaida.)

Kā motivē mazo muzikantu, kurš raudot pārdzīvo, ka spēlēšana nevedas?
– Tā arī saku – tas ir tavas dzīves pirmais patstāvīgais darbs un pie katra šķēršļa nevar mest plinti krūmos. Skaidroju, ka mūzika ļoti daudz dod personības attīstībā. Dejotāju un dziedātāju, kā redzams, ir pilna Latvija, bet muzikantu nav daudz – tikai nepilni 50 orķestri. Darboties šādā kolektīvā – tas ir ekskluzīvi un prestiži. To audzēkņi paši ne reizi vien uzsvēruši.

Vai ir kāds īpašs stāsts par audzēkni, kura mūziķa talants atklājies, spēlējot orķestrī?
– Spilgtākais piemērs viennozīmīgi ir Patriks Vencels, kurš šogad absolvēja 12. klasi. Talantīgs puisis ar absolūto dzirdi, momentā jūt, kā katrs instruments jātransponē, lai skanētu, kā vajag. Viņu interesē mūzika, aranžija, un es iedrošinu, ka apgūt šīs lietas profesionāli nekad nav par vēlu. Noteikti jāpiemin arī Kaspars Valškevics, tāpat arī Dita Siliņa (tagad – Tumsa), orķestra neformālais līderis Mareks Vodinskis. Daudzi varbūt nezinātu, ka ir patikšana muzicēt, bet bērni atnāk, apsilda degunus, un tā lieta aiziet. Reizēm kādu pierunāju palikt vidusskolā, lai izspēlētos pa īstam un no sirds, un neviens to nav nožēlojis.

Kā panāc disciplīnu orķestrī un audzini atbildību? Reiz esi teicis, ka «pūtēju orķestris – tas nav vienas dienas pasākums; ja esi atnācis, tad uz mūžu».
– Lieki nerunāju, pasaku tieši, un viss. Bērni klausa. Viņi zina prasības, no kā neatkāpjos, pieņem šo kārtību, un nav nekādas pretimrunāšanas. Mammas kolektīva lietās degunu iekšā nebāž. Viņas ir mūsu «WhatsApp» grupā, ir informētas par visām jubilejām, nedarbiem, koncertiem. (Smejas.) Un labi vien, ka tā; piepalīdz meitas un dēlus pabakstīt, kad kāds sataisījies bastot.
Tie, kuri sākuši muzicēt un aizrāvušies, arī pēc skolas beigšanas turpina darboties, lai gan jau savā dzīvē. Darbs, augstskola, ģimene, bērni. Piemēram, Sabīne Drevinska audzina meitiņu, strādā un cenšas to visu ar muzicēšanu apvienot, tāpat arī Dita Siliņa (Tumsa), taču visu nosaka mazo ķiparu ēšanas, gulēšanas un slimošanas ritms.

Kā nodrošināt pēctecību, ja audzēkņu skaits Skaistkalnes vidusskolā sarūk?
– Pirms 20 gadiem skolā mācījās vairāk nekā 200 audzēkņu, tagad ir krietni mazāk. Ja 12. klases absolventi aiziet, orķestra sastāvs paliek tīri jocīgs. To redzēsim rudenī, kad salasīsimies uz pirmo mēģinājumu. Jauniešiem ir doma turpināt, bet reizēm dzīve tā noliek pie vietas… Sastāvs kovidlaikā pamatīgi nobruka, domāju – viss apstāsies, bet tad atnāca mazie, un darbs turpinājās. Nu jau četri no viņiem beiguši 12., četri – 9. klasi.
Labs piemērs paaudžu pēctecībā ir Elvīra Dombrovska stāsts. Viņš savulaik vadīja ugunsdzēsēju kapelu Skaistkalnē, un nu pūtējos muzicē jau ceturtā paaudze. Spēlēja viņš, tad – dēls, pēc tam mazdēls un tagad – mazmazmeita.

Kāpēc bērni nāk un iesaistās orķestrī?
– Viņi muzicē intereses, patikšanas un kopābūšanas pēc. Slinkot gan te nevienam nav atļauts un orķestra labo vārdu noniecināt, tāpēc arī visi kopā strādājam. Es neuzvedos kā skolotājs, mēs esam kolēģi, pieauguši cilvēki; lietas saucam īstajos vārdos, visas dzīves problēmas, arī mīlas likstas izrunājam un kopā izraudam.
Šis sastāvs bija tiktāl meistarīgs, ka varēja nospēlēt visu to repertuāru, ko orķestris spēja sākuma gados, savos ziedu laikos. Vai tagad trešo reizi tā būs, es nezinu. Vai man pietiks spēka? Vai bērniem būs gribēšana nākt?

Kopā ar dzīvesbiedri Valdu esat izaudzinājuši trīs dēlus un divas meitas. Vai arī viņi spēlēja orķestrī?
– Vecākā meita Kristīne aizgāja mācīties uz tehnikumu, bija prom no Skaistkalnes un orķestrī neiesaistījās, bet pārējie četri ir spēlējuši. Iedevu instrumentu un – aiziet! Kārlis sāka ar trompeti, vēlāk aizrāvās ar saksofonu; gāja arī uz individuālām konsultācijām Jelgavas mūzikas ģimnāzijā pie Pētera Rudzīša. Vecākajam dēlam mūzikā jau 30 gadu stāžs, viņš jo-projām aktīvi muzicē pūtēju orķestros «Skaistkalne» un «Jūrmala». Jānis spēlēja altu, pēc tam – trompeti. Arī Mārtiņš sāka ar altu, bet vēlāk rībināja bungas, prasmes papildināja Bungu skolā pie Andžeja Grauda. Agnese spēlēja altu. Desmit gadu kopā ar dēliem esmu nospēlējis «Rūčos»; Agnese pievienojās vēlāk. Mūzikas skolā neviens nav gājis. Tolaik tāda bija tikai Bauskā. Strādājošiem vecākiem bērnus izvadāt ir sarežģīti, tāpēc pūtēju orķestris ir laba alternatīva. Līmenis jau nav neko sliktāks, tikai es diplomu neizsniedzu! (Smejas.)

Ko bērni iemācās, darbojoties kolektīvā? Neba nu vien tikai trompeti pūst! Kādā intervijā teici, ka puikas iemanās izgludināt kreklus un izbuktēt bikses, nopucēt apavus…
– Iemācās skatuves kultūru, prasmi sadarboties. Bijām Svētā Jēkaba baznīcā Rīgā sniegt labdarības koncertu. Tur arī Ilona Bagele, Igo, Kukuvass un citi zināmi mūziķi. Visi saspiedušies šaurā palīgtelpā, cits stūrītī ģērbjas, cits – trenē balsi. Sīkajiem saku – redziet, kāds ir Igo TV prožektoru gaismā un uz skatuves, un kāds te. Tāda nu ir lielo mākslinieku dzīve. Te esi iespiests mazā rūmītē, bet publikas priekšā tev jāiziet un jāspīd. Visi manējie paliek klusi un mierīgi. Tas ir darbs, turklāt kolektīvs, nevis individuāls, tā ir attieksme, un to viņiem mācu. Ja neatnāc uz mēģinājumu vai koncertu, tu iegriez visam kolektīvam.
Mūsu orķestris ir pamanāms, bet sākumā ar formu bija ļoti lielas problēmas. Kāpēc jāģērbjas tā un ne šitā? Kāpēc meitenes nevar koncertēt garajās biksēs? Tagad jau viņas zina, cik īsus bruncīšus vilkt un kas ir miesas-krāsas zeķbikses. (Smaida.) Ja apaviem jābūt melniem, tad lai ir melni, nevis ar baltu zoli. Kaut dubļos iekāp, bet lai ir melns!

Kā muzicēšana ietekmē bērnu attīstību?
– Viņi ļoti mainās. Orķestris ir kā vasaras nometne, no kuras atgriežoties mājās, bērns ir attīstījies un pieaudzis. Arī pēc Dziesmusvētkiem viņi kļūst patstāvīgāki, jo tur viss ir jādara pašiem, un tas nav viegls darbs. Pat izlutinātie un neaudzinātie bērni spēj savākties. (Smaida.) Ēd, neēd, guli vai neguli, bet agri no rīta visiem jābūt uz strīpas un jāspēlē. Es nevaru katram stāvēt klāt un atgādināt – Jānīt, iztīri zobus, Anniņ, nomazgā kājas, Pēterīt, pārvelc biksītes… Katram pašam ar sevi jātiek galā.

Kas tevī šo vairāk nekā 20 gadu laikā ir mainījies?
– Esmu kļuvis mērķtiecīgāks un pārliecinātāks par to, ko daru.

Ko iemācies no bērniem, ar kuriem strādā?
– Mainījusies mana dzīves filozofija, esmu pielāgojies un sekoju viņu uztverei, citādi var ātri vecs palikt. (Smejas.)

Kas ir tava iekšējā uguns, dzinulis?
– Orķestra būšana – tā ir lieta, kas man patīk. Tas ir mans aicinājums. Izbaudu mirkli, kā mūzika rodas, kā skaņdarbs top, kā veidojas kopskanējums. Kad dabū to visu gatavu un ķermenim pārskrien skudriņas, saproti – tas ir tas virzītājs un dzinējs. Aizbraucam nospēlēt koncertu lietuviešiem Biržos un publika kultūras centra zālē pieceļas kājās, aplaudē kā Brežņeva runas laikā un sauc – bravo, bravo… Tad gan tā jocīgi paliek, un apjaut – tomēr ir vērts. Daudz jau tādu brīžu nav, bet arī olimpiskais čempions vai pasaules rekordists, iespējams, vari būt tikai reizi mūžā, bet tas ir dzinulis ilgam laikam. Man patīk darīt, ja ir redzams rezultāts, ja bērni sāk apjēgt to štelli un rauj vaļā ar pilnu atdevi. Mēdzu salīdzināt, ka, reiz-rēķinu apgūstot vai iemācoties Pitagora teorēmu, iespēju variēt nav, šīs lietas mūžam ir nemainīgas. Mūzikā ir citādāk. Nospēlē skaņdarbu vienreiz, nākamreiz to var atskaņot citādāk, un ikreiz tas skanēs pavisam atšķirīgi, jo iespējas ir bezgalīgas.

Kā top orķestra repertuārs, koncertprogrammas? Vai skaņdarbus izvēlaties balsojot?
– Repertuārs dzimst pats no sevis. (Smaida.) Piemēram, tuvojas valsts svētki, atlasām kādus desmit skaņdarbus, izspēlējam tos un izvēlamies piecus. Daudz nefilozofēju, vai tie ies kopā ar cita kolektīva priekšnesumu, bet vienmēr koncertā viss tā saplūst un tematiski salīmējas, ka labāk pat nevarētu iedomāties. Kaut kā maģiski viss notiek. Nez vai Dziesmusvētku virsvadītājiem izdotos visu tik labi saplānot, kā mums spontāni saliekas. (Smaida.)
Bērni un jaunieši labprāt izpilda Raimonda Paula, Ulda Marhilēviča kompozīcijas, Laura Reinika un «Labvēlīgā tipa» dziesmas, bet mīļi ir visi darbi, ko esam apguvuši. Pamatā jau repertuārā ir skolēnu Dziesmusvētku un pūtēju orķestru salidojumu skaņdarbi. Šogad lielajos svētkos izskanēs trīs tautas dziesmu apdares; cita par citu popsīgākas, tāpat arī «Lietuviešu maršs», igauņu skaņdarbs, «Atmostas Baltija» un Aivara Krūmiņa popūrijs «Vienmēr kopā». Tie arī turpinās skanēt mūsu koncertos. Protams, būs tādi gabali, ko nospēlēsim un aizmirsīsim. Cepuri nost ilggadējā jauniešu pūtēju orķestru kūrētāja Egila Šķetra priekšā, jo repertuāru zinājām jau gada sākumā. Tas ir labs un nav pārāk sarežģīts.

Cik skaņdarbu šajos gados apgūts un ko bērni labprātāk spēlē?
– Nepateikšu precīzi, bet ap divsimt būs gan. Mape ir bieza, arvien apgūstam ko jaunu. Ienācējiem goda lieta ir vispirms iemācīties Raimonda Paula «Lācīti», ko reiz dziedāja Edgars Liepiņš. Šis skaņdarbs kļuvis par orķestra himnu, un to varam spēlēt atkal un atkal. Man ir šīs kompozīcijas aranžija, ko veidojis baušķenieks Ivars Žindulis. Sākumā, kad biju galīgs muļķis, viņš mani apgādāja ar viegli spēlējamām notīm.

Kāda ir orķestra lielākā uzvara vai panākums?
– Lielākais sasniegums kolektīva vēsturē ir 2012. gadā iegūtais pirmās pakāpes diploms Zemgales un Kurzemes skolēnu orķestru skatē. «Skaistkalne», startējot D grupā, spēja novinnēt pat B grupas spēlmaņus.
Protams, lepojamies ar to, ka kopš 2003. gada neiztrūkstoši esam piedalījušies visos Dziesmusvētkos – gan skolēnu, gan vispārējos. Vilkme šo notikumu izdzīvot ir liela, jo tādas emocijas, saviļņojumu un maģiskus brīžus citur nav iespējams izbaudīt. Domāju, katrs dalībnieks gūst milzīgu gandarījumu un lepnumu, kad, spēlējot maršu, vienā solī aiz kolektīva karoga soļojam pa Brīvības ielu Rīgā. Izjūtas ir neaprakstāmas!

Kas ir tava gadsimtus caurviju dziesma?
– Viennozīmīgi – Paula «Manai dzimtenei». Atminos kādu notikumu 2013. gada Dziesmu-svētkos, kad koncertējām Svētā Mārtiņa baznīcā kopā ar Ingrīdas Zemļinskas vadīto Vecsaules pagasta sieviešu kori «Skalve». Togad Māris Sirmais bija pateicis – kāda tur «Manai dzimtenei», cik ilgi var piesaukt to piekto gadu un vadmalas svārkos staigāt… Tomēr mēs to izvēlējāmies par savas programmas noslēguma skaņdarbu. Spēlējam un skatos – koristiem un muzikantiem mainās sejas izteiksme, bet es jau nemanu, kas notiek telpā, jo stāvu pret skatītājiem ar muguru. Palūkojos pār plecu – publika stāv kājās, tantuki raud… Tā bija pirmā reize, kad dzirdējām izsauksmes vārdu «bravo!». Ar savu priekšnesumu trāpījām naglai pa galvu!

Kāda loma orķestrim ir Skaistkalnes un apkaimes, Bauskas novada sabiedriskajā dzīvē?
– Orķestris ir Skaistkalnes un, gribu apgalvot, arī Bauskas novada zīmols. Ne katra pašvaldība var lepoties ar šādu kolektīvu.
Sabiedrības attieksme pret pūtēju muzicēšanu pēdējos gados ir ļoti mainījusies uz labo pusi. To veicinājušas pārmaiņas pūtēju orķestru virsvadībā un repertuārā. Bija laiks, kad skanēja tikai marši un umpapā-umpapā, bet tagad orķestri spēlē visu – garīgo, simfonisko un estrādes mūziku, tieši pūtējiem rakstītus skaņdarbus, tāpat arī pavada kori vai vokālu, deju kolektīvus. Šī ir nozare, kas Dziesmusvētku nepārtrauktībā visstraujāk augusi un attīstījusies. Piemēram, dejotāju sniegums brīžiem šķiet pārāk samākslots, ne visi spēj nolasīt laikmetīgās dejas stāstu, bet mūziķu vēstījums ir nepārprotams.

Kur orķestrim vislabāk patīk uzstāties?
– Visur, tikai ne mājās! (Smejas.) Skaistkalnē spēlējot, visi dikti uztraucas. Atbildības izjūta tad ir milzīga.

Kādu redzi savu kolektīvu pēc 10 – 15 gadiem?
– Nevaru iedomāties, tomēr ceru, ka orķestris būs; te pūtēji vienmēr pastāvējuši. 1914. gadā parādījās pirmās ziņas par orķestri Skaistkalnē. Kad šurp atnācu 70. gadu beigās, bija kādi 10 – 12 vīri, spēlēja gan vietējie, gan brauca no Bārbeles un Vecumniekiem. Tad nāca Rūdolfa Čipena un «Rūču» laiks. Pāris gadu bija klusums, līdz 2003. gadā mēs sākām muzicēt. Ir jābūt pēctecībai, tad būs arī orķestris; nevar tā – viens sasaukums aiziet, un čušs.

Vai esi domājis par to, ka reiz orķestra vadība būs jāuzņemas kādam citam un jāturpina tevis iesāktais?
– Domājis esmu, diemžēl pārņemt šo darbu neviens neraujas. Manējie saka – mēs būsim tikmēr, kamēr tu būsi. (Smaida.) Var jau kāds paņemt apmācītus muzikantus, sasaukt uz mēģinājumu un nodiriģēt, bet strādāt ar bērniem, kuri reizēm tādus brīnumus taisa… Tur jābūt ļoti lielam entuziastam, lai ņemtos, un gan tāds apmātais reiz atradīsies. Pūtējiem Skaistkalnē jābūt! ◆

Jānis Kalniņš

Dzimis, audzis un skolojies Taurupē, Ogres novadā.

Skaistkalnietis kopš 1977. gada.

Diplomēts ekonomists-grāmatvedis, ekonomikas pamatu skolotājs vidusskolā, sociālais pedagogs.

2003. gada 23. septembrī dibinātā pūtēju orķestra «Skaistkalne» vadītājs.

Aizrautīgs velobraucējs, pārgājienu un citu tautas sporta veidu cienītājs.