Foto – Ivars Bogdanovs
Energobūvniecības uzņēmumu «Kvēle» labi zina enerģētiķi – lielie elektrības ražotāji un pārvades tīklu turētāji Bauskas puses speciālistiem bieži uztic infrastruktūras uzstādīšanas, paplašināšanas un atjaunošanas darbus.
Firmas līdzīpašnieks Ģirts Karpovičs ilgi krājis pieredzi par atjaunīgās enerģijas ražošanu, tagad to mērķtiecīgi izveidojot par atsevišķu biznesa virzienu. Vadītājs «Bauskas Dzīvei» rāda pie «Kvēles» saules paneļu parka Rītausmās marta beigās uzstādīto bateriju enerģijas uzkrāšanas sistēmu (battery energy saving system – BESS) ar 125 kW/254 kWh jaudu, ko izmanto jaudas stabilizēšanai. Tomēr vairāk par enerģijas zaļumu pieredzējušais uzņēmējs uzsver rezervju plānošanu, kas ļautu saglabāt stabilitāti arī X stundā.
Vai «Kvēle» ir zaļš uzņēmums?
– «Kvēle» ir balts uzņēmums. Uzņēmumus vērtē pēc attiek-smes pret valsti, un tur mēs esam balti un pūkaini. (smejas)
Uz kā balstās jūsu bizness?
– Bizness balstās uz maniem darbiniekiem. Bez saviem darbiniekiem es neko neizdarītu.
Firma pastāv no 1992. gada. Esam būvējuši visu, kas saistīts ar elektrību – no kontakta mājā līdz lielām transformatoru apakšstacijām. Izaugsme bijusi liela un ilga. Mūsu galvenais virziens līdz pēdējiem diviem gadiem bija «Sadales tīkla» darbi – transformatoru apakšstacijas, kabeļi, lielās apakšstacijas, gaisvadu līnijas – apmēram 80%. Pārējais bija pašvaldību pasūtījumi – ielu gaismas un līdzīgi.
Agrāk bija arī ēkas, iekšējie elektrotīkli. Latvijas Bankas jaunajā ēkā visi vadiņi ir mūsu likti, Ķirsona lielais centrs Krasta ielā ir mūsējais. Tie bija forši objekti. Tagad mēs vairāk nodarbojamies ar ārējiem tīkliem.
Ārējie tīkli prasa lielāku tehnisko bāzi…
– Tā mums ir nopietna – 150-200 tehnikas vienības. Visu laiku tehniku pērkam klāt. Pēdējos 2-3 gadus nāk modē saules elektrostacijas, esam cītīgi tajā biznesā iekšā. Bauskas novadā esam uzbūvējuši kādas 4-5 apakšstacijas virs megavata. Valmierā nodevām 54 MW saules staciju, nopietns objekts. Pie Jēkabpils sākam būvēt vienu no lielākajiem akumulatoru parkiem. Tur būs ap 40 BESS konteineru. Tur lietuvieši ierīkojuši vienu no lielākajiem saules parkiem Latvijā un tagad liek klāt bateriju sistēmas.
Jums pašam ir personiska pieredze ar saules enerģiju…
– Mana pieredze ir ļoti sena – 2004. vai 2005. gadā, kad Latvijā tika ieviestas pirmās zaļās enerģijas kvotas. Toreiz daudz runāja par biogāzi un apkuri, bet mani ieinteresēja saules enerģija. Iesniedzu pieteikumu kvotas saņemšanai. Visai Latvijai toreiz bija pieejami tikai 1000 kW – tas šodien šķiet niecīgi. Prasīju kvotu savai mājai, bet tur bija sīka kļūdiņa ar vienu cipariņu, tāpēc to noraidīja. Tomēr pēc tam dabūjām kvotu 630 kW saules elektrostacijas būvei. Bauskā pie apakšstacijas nopirkām 4 ha zemes, uztaisījām projektu, bet tajā laikā tas maksāja baigo naudu – 3 miljoni. Man tādas naudas nebija, bet man ir kvota, tātad valsts apsolījusi maksāt 25 santīmus jeb 40 eirocentus par 1 kW. Šodien par tādu tarifu var tikai pasmaidīt. Eju uz banku – iedodiet trešdaļu naudas, garantēts bizness! Nedod. Kāds bankas vadītājs man toreiz pateica: «Viss izskatās labi, bet tev ir ļoti riskants klients – valsts.» Pro-blēma bija tā, ka līgumu slēgtu nevis valsts, bet «Latvenergo», turklāt nebija garantēts, ka šis tarifs būs spēkā 20 gadus. Pēc pāris gadiem sākās dabas resursu nodoklis, tad vēl kaut kas. Es vēl dažus gadus mēģināju projektu palaist, bet tad nokrita cenas. Tad projektu pārdevu vācietim, bet arī viņš to nepabeidza. Lielākais bums sākās tagad, kad cenas pacēlās. Vismaz savai mājai es uzliku toreiz saules paneļus.
Vai tas bija labs lēmums?
– Kad Bauskā pazuda elektrība, es biju priecīgs! Tolaik savu elektrību tīklā nevarēja dot, tas bija aizliegts. Es netīšām nedaudz ieģenerēju, un uzreiz bija «Latvenergo» inspektors klāt – ko tu dari! Viņiem ir smalka uzskaite, uzreiz redz. Pašiem tas noderēja. Paneļi vēl strādā, bet tagad nedaudz automātika nojukusi. Es uzliku papildu iekārtu un esmu sasniedzis atļauto jaudu. Paneļi darbojas padsmit gadus, mājai enerģiju nodrošina. Tos likām ar domu saprast, «kas lācītim vēderā», jo grasījāmies saules parku taisīt. Ieguldījums bija 20-25 tūkstoši. Šaubos, vai atvinnēju tos naudas ziņā, bet tā bija laba pieredze.
Grūtākais atjaunojamās enerģijas ražošanā ir jaudas balansēšana, ko pašlaik nodrošina ar fosilo resursu elektrību. Bateriju sistēmas ir zināms risinājums, bet ko lai dara, ja līgumi noslēgti ar gāzes termoelektrocentrāli? Sistēmu nav tik vienkārši sakārtot.
Vai «Kvēle» strādā ārzemēs?
– Lielākoties Latvijā. Esam mēģinājuši arī Lietuvas projektos, tostarp «Latvenergo» saules parkos, taču tur cenas ir ļoti zemas. Arī Latvijas lielajos saules parkos notiek līdzīgi. Pie Tukuma parku taisa «Ignitis», viņi paņēmuši poļu firmu, tie savākušies daudzas latviešu brigādes – katrā 5-10 cilvēki. Problēma ir tā, ka šādiem starpniekiem bieži vien pašiem trūkst apgrozāmo līdzekļu. Mēs paņēmām vietējo brigādi Dagdā, viņi stāsta par agrāko pieredzi – darbus izpilda par 90 tūkstošiem, samaksā 10 tūkstošus. Žēl, ka visas investīcijas, ar kurām mūsu firmas varētu strādāt, aiziet šādā ceļā. Izskatās skaisti, bet apakšā ekspluatācija.
Likums paredz – ja apakšuzņēmējam neesi samaksājis, pasūtītājs var ģenerāluzņēmējam nemaksāt. Te tas nestrādā. Mums ir uzkrājumi, varam to amortizēt, bet mēs to tāpat izjūtam. Spiež, spiež, piespiež, sities kā nabadziņš pa lēto! Ja apakšuzņēmējs grib rentabli strādāt saules parkos un maksāt normāli oficiālas algas – sanāk no rokas mutē. Darba uzskaiti no valsts neviens īsti nekontrolē. Lielāka kontrole ir no ārzemnieku puses, jo viņiem visiem dokumentiem jābūt kārtībā.
Man to mazo darbinieku, kas tieši būvē, ir drusku žēl, jo viņus šmauc. Ja būtu arodbiedrība kā ārzemēs, tā noteiktu minimālo maksu, bet pie mums tādas nav. Žēl, ka parki saskrēja vienā laikā, darba bija tik daudz, ka nācās daļu atstāt ārzemniekiem. Mēs paši arī saprotam, ka par normālu nolīgto cenu tur nevar nopelnīt. Var izdzīvot, bet ne nopelnīt. Ja pērc materiālus un nāc ar saviem, tad ar uzcenojumu vēl var dzīvot. Mēs vismaz Valmierā bijām ģenerāluzņēmēji, centāmies noturēt līmeni. Tomēr darbs ir – darām!
Vai «Kvēle» arī apsaimnieko gatavos saules parkus?
– Pie Bauskas trīs parkus pa 6 MW mēs pieskatām. Tie ir Jaundrieģeri, Skanuļi un Pauči. Ir visādas problēmas – kaut kas pats no sevis atslēdzas. Tur ir daudz regulētāji, kas kaut ko maina. Es nesaprotu to gudro padarīšanu, kā tas viss strādā. Mums ir, kas to saprot, bet tagad ņemsim darbā vienu speciālistu, kas vēl vairāk saprot. Televadības speciālistu, kas māk programmēt un saprot, ko dara, Latvijā ir maz, un viņi visi ir nodarbināti. Tā pašlaik ir pieprasīta specialitāte, te strādā arī igauņi un lietuvieši.
Vai mums līdz ar atjaunojamajiem energoresursiem ir kāda cita alternatīva fosilo resursu aizvietošanai?
– Teikšu – ūdeņradis. Taču es par to tikai avīzē esmu lasījis. Zaļums arī ir nosacīts. Ko mēs darīsim ar saules paneļiem pēc 20-30 gadiem? Lielās firmas, kas tos ved no Ķīnas, noslēgušas līgumu ar valsti un apsolījušas, ka tos paņems atpakaļ. Tam, ko mēs vedam iekšā, valsts noteikusi dabas resursu nodokli par katru paneli, pieņemsim, 30 centi. Ja noslēdz līgumu ar apsaimniekotāju, piemēram, «Zaļo punktu», maksā tikai organizācijai 5 centus par katru paneli. Noslēdz ar to līgumu, prasām – tātad pēc 30 gadiem mēs jums nododam paneļus? Nē, nekādā gadījumā! (plāta rokas) Kam tas viss vajadzīgs? Viņiem taču katrs maksā milzīgu naudu! Loģiski, ka es labāk maksāšu viņiem 5 centus, nevis valstij 30! Valsts to ir noteikusi. Kas man no viņiem nāk atpakaļ? Labi, viņi noformē papīrus. Kas tālāk? Runāju ar organizācijas vadītāju – neņemsim paneļus, tas nav mūsu darbs! Kāpēc tad jāmaksā? Labs jautājums! (smejas) Kaut kas tur nav skaidrs. Labāk maksāju tam, kas apņemas paneļus savākt pēc 30 gadiem.
Mums stāv grēda ar brāķētiem saules paneļiem no objekta. Lietuvā ir pārstrādes rūpnīca, bet tā pašlaik nedarbojas. Tie paneļi gaida, kad tā atsāks strādāt.
Kāds bijis nozīmīgākais notikums vai pagrieziens uzņēmuma un nozares praksē?
– Pirmais ļoti nozīmīgais pagrieziens bija 1996. gadā, kad privatizējām bijušo Bauskas PMK. Tur paldies pašvaldībai, kas mums, jauniem gurķiem, uzticējās. Izaugsme visu laiku gājusi uz priekšu. 2000. gadā pabeidzām Ķirsona centru un banku. Paralēli bija «Latvenergo» projekti. Pagrieziens uz saules parkiem bija diezgan nozīmīgs. Pagājušajā gadā parādījās milzīgs apjoms atjaunīgās enerģijas projektu. Mans dēls cītīgi sāka strādāt ar ārzemniekiem, ārzemju izstādēm, dodas uz konferencēm, uzzina par perspektīvām tehnoloģijām. Esam integrējušies tirgū, strādājam ar ārzemju pasūtītājiem. Turam roku uz pulsa, zinām – te būs kaut kas, te atliek tikai darīt.
Vai «Kvēle» ir ģimenes uzņēmums?
– Jā. Mēs ar dēlu esam līdzīpašnieki. Veikalu Bauskā vada mana sieva.
Biznesa diversifikācija vairāk sanāk ar «Kvēles» objektiem, ar ražošanu. Līdz ar «Sadales tīklu» paņemam plašāku darba jomu. Galvenā daļa ir enerģētikā.
Ar darbiniekiem ir grūti. Labu darbinieku trūkst visu laiku. Kodols ir ļoti labs, darbu vadītāji, tehniķi, montieri, bet daudzi atnāk un aiziet. Zēni izlaidušies, negrib braukt komandējumos. Saka – man draudzene mājās, nebraukšu! Saku, lai ņem līdzi meiteni. (smejas) Mēs tagad Smiltenē strādājam, Dagdā, jābrauc uz nedēļu. Bauskā 150 cilvēkiem nav, ko darīt. Ja cilvēkam ir māja un ģimene, viņš negrib braukāt, var jau saprast. Taču – cik daudz ir mazo firmu, kur zēni strādā ārzemēs? Cilvēkus vajag visu laiku. Viņi jāmāca, daudzi kursi jāiziet, lai tiktu par augstas klases montieri, «Sadales tīkla» pielaides saņemtu. 3-4 gadi jāmācās, cilvēkā jāiegulda, jāiegūst pieredze.
Mums ir filiāle Ludzā, tur strādā 50 cilvēki. Savulaik atpirkām vietējo bāzi, bijām otrie lielākie ar «Sadales tīkla» pasūtījumiem. Tagad tur saradušās daudzas firmas, cenas ir lejā, diezgan grūti iet. Visi skrien uz zemajām cenām, bet es to vienu gadu esmu izbaudījis, tiku lielos zaudējumos, vairs mēs tā nedarām. Tad labāk nedarīt nemaz. Nevar līdzvērtīgi darbu darīt firma, kam ir pieci cilvēki un vairāk nekā, un mēs. Mums cilvēku izmaksu daļa ir krietni augstāka. Man vēl jāuztur bāze. Jāmeklē ietilpīgāks, sarežģītāks darbs, kur mazās firmas nav konkurenti.
Pagājušais gads bija labs. «Sadales tīklā» bija vairāki objekti, saules parki. Šogad strādājam Jēkabpilī, esam pabeiguši Valmieras apakšstaciju, par to «Sadales tīkla» tehniskais direktors uzsita uz pleca, ka labi uztaisīts. Piedalāmies konkursos par vēja parkiem, BESS stacijām. Cenšamies visu laiku kaut ko piedāvāt. Pašlaik darba pietiek. Darbu vadītāji saka – šausmas, nav, kas strādā! Es saku – baigi labi! (smejas) Ja viņi saka – nav, ko darīt, es saku – štruntīgi!
Ja satiekat saules un vēja parku pretinieku, ko viņam sakāt uz pārmetumiem par atjaunīgās enerģijas projektiem?
– Mans saules parks nevienam netraucē. Drīzāk palīdz, jo elektrība ir lētāka. Paskatīsimies, cik pašlaik ir tarifs. (rāda nulli mobilā telefona aplikācijā) Ja mēs pārdodam pircējam elektrību, mums viņam jāmaksā starpniecības maksa 1,3 centi. Ja cena nokrīt zem tās, mēs viņam piemaksājam. Pašlaik cena ir nulle tieši tāpēc, ka strādā saules parki. Ziemā saules maz, tad ir dārgāk. Es gan neesmu priecīgs par to nulli, jo cilvēki ir investējuši parkos, tas jāatpelna. Kad taisījām «Kvēles» parku, rēķināju, ka ar cenu
10 centi tas 5-6 gados atmaksātos. Patiesā iepirkuma cena ir 3,5-4 centi. Īsti lielas jēgas no tā nav, godīgi sakot. Ja man tur būtu jāieliek pēdējā nauda vai pēdējās bikses jāieķīlā, to nedarītu. (smaida)
Tagad visi iegulda BESS jeb bateriju uzkrāšanas sistēmās, bet es pēc savas pieredzes uz to skatos piesardzīgi. Šobrīd viss izskatās labi, bet neviens nezina, kas būs pēc diviem vai trim gadiem – cik ļoti kritīs cenas, vai šādas sistēmas vēl būs pieprasītas un kādi būs noteikumi. Šī joma vēl nav līdz galam sakārtota un diez vai drīz būs. Visi grib divos, trijos gados atpelnīt. Es to piedzīvoju, kad gribēju pārdot pirmo saules projektu. Ar vāciešiem tikos, neviens nepērk. Kāpēc? Sešos gados atpelnītu. Viņi saka – nē, mēs ņemam biogāzi, tur trijos gados var atpelnīt. Mēs ņemam vērā jūsu valsts risku – trijos gados varbūt noteikumus nemainīs. Seši gadi ir par ilgu.
Atjaunojamo resursu normatīvi joprojām nav sakārtoti…
– Visi salika uz privātmājām saules baterijas. Tas pašlaik ir izdevīgi, bet pēc pāris gadiem nosacījumi mainīsies, un ko tad jūs darīsiet? Liks akumulatorus. Lielākajai daļai inventori derīgi saules baterijām, ne akumulatoriem. Vajadzēs tos mainīt pret kombinētajiem. Mums klienti vaicā – kāpēc neliec kombinēto? Parastais maksā tik un tik, kombinētais – tik. Tu pats izvēlējies lētāko! Visu laiku esam pārmaiņu procesā, un nezini, vinnēsi vai zaudēsi.
Manā vasarnīcā ir akumulatori ar saules baterijām, neliela jauda, 5-6 kW. Vasarā 50-60 eiro tas dod, bet maksāja tūkstošus! (smejas) Tagad uzlika vienu gudrāku iekārtu, kas sadalīs – cik uzkrāj, cik atdod, darbojas aprēķinu programma, kurā brīdī uzkrāj, kurā – atdod.
Kur ir riski?
– Ir lieta, par ko ne mūsu novadā, ne valstī neviens nedomā – kas notiks X stundā? Nevajag armiju ievest. Viena podziņa – mums nav interneta! Otra podziņa – mums nav elektrības! Novadā pašlaik maina āra apgaismojumu – visas lampas uz stabiem būs jaunas. Ap 600 000 investē. Jaunās lampas ieslēdzas un izslēdzas ar interneta signālu. Katrā ir SIM karte. Līdz šim apgaismojums bija pieslēgts pie apakšstacijas, kur arī liela daļa pieslēgšanās iet caur internetu, bet tas ir viens punkts apakšstacijā – ieslēdz un izslēdz. Bija tādas vietas, kur ar mehānisko pulksteni ieslēdz un izslēdz. Tagad katra lampa ieslēgsies vai izslēgsies no interneta signāla. Kas notiek, kad pazūd tīkla pārklājums? Vai kāds šo risku vērtējis? Kā mēs darīsim? Kā ieslēgt lampu, kam komanda jāsaņem «smadzenēs»? Ja to var pārslēgt citā režīmā, kā to izdarīs bez interneta? Brīžiem smīnu – zaļais iepirkums visam apgaismojumam! Lampas tāpat no viena materiāla taisītas!
Tas ir tikai viens piemērs, bet mums vajadzētu visās lietās, kur ieguldām naudu, domāt par rezervi. Es vasarnīcā akumulatorus uzliku nevis peļņai, bet lai ir rezerve. Ja kas notiek, lai es varu izdzīvot – darbināt ūdens sūkni, kādu brīdi izvilkt. Otrs – degviela. Mēs nopirkām kaut kādu krājumu degvielas rezervei. Ja investē objektos, ir jābūt rezervei. Cik daudz rezerves degvielas ir slimnīcas ģeneratoram? Kas notiek, ja Bauska paliek bez elektrības? Cik punkti paredzēti, kur telefonu uzlādēt? Vai ir ģeneratoru degvielas rezerves? Šie jautājumi ir daudz svarīgāki par zaļumu, bet liekas, ka par to neviens nedomā.
Kad jautā par X stundu pašvaldībai, skan atbilde, ka civilās aizsardzības plāns ir publicēts mājaslapā…
– Kā var būt novadā civilās aizsardzības plāns, ja tāds uzņēmums kā mēs, kam ir ļoti lielas rezerves, par to neko nezinām? Pirms vairākiem gadiem pie mums atbrauca Zemessardzes priekšnieks, interesējās, kā varētu tikt pie tehnikas, ja vajag. Teicām, ka var, tikai atrisiniet vienu lietu – ja tehnika ir līzingā, kā mēs to jums varam atdot, lai banka mūs nebar?! Tā visi pazuda, vairs nekādu jautājumu nav bijis.
Kas notiek, ja pazūd internets – tas jāpārdomā. Tagad zaļums ir modē, bet par rezervēm nedomā. Mēs arī paši tikai sākam par to domāt, tagad mums ir divi ģeneratori. Degviela aiziet mēnesī 50 tonnas, daudz jau neiekrāsi. Katra objekta projektēšanā tas tagad ir obligāti jāparedz. ◆
