Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Šodien – 1991. gada barikāžu aizstāvju diena

Šodien, 20. janvārī, tiek atzīmēta 1991. gada barikāžu aizstāvju diena – pagājis 31 gads, kopš viena no Atmodas laika izšķirīgajiem brīžiem, kad 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas iesāktais ceļš uz valstisko neatkarību un tautas griba to īstenot tika pārbaudīta ar padomju militāro spiedienu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

1991. gada janvārī gan pēc pašu iniciatīvas, gan organizēti ar Bauskas rajona izpildkomitejas gādību daudzi toreizējā Bauskas rajona iedzīvotāji devās uz Rīgu, lai sargātu stratēģiski nozīmīgus objektus.

Rīkotas arī provokācijas
Gandrīz divas nedēļas ik rītu pulksten 8 ar norīkotiem autobusiem no rajona izpildkomitejas laukuma uz Rīgu devās gan baušķenieki, gan citu pagastu iedzīvotāji, lai nomainītu tur jau esošos, kas stāvēja sardzē pie svarīgākajiem objektiem. Aizstāvēt Rīgu tika aicināti visi, kas to spēja. Organizēti uz galvaspilsētu bija jānosūta 50 cilvēku no Iecavas un Bauskas, no rajona laukiem – ap 100 iedzīvotāju. Uz Rīgu bija vēlams braukt tikai vīriešiem. Cilvēki tika aicināti būt prātīgi, neradīt apstākļus neapdomīgām situācijām.

Daži notikumi rajonā radīja vietējo iedzīvotāju uztraukumu. Piemēram, valsts saimniecībā «Progress» tika notverti pusaudži, kas bija uzvilkuši melnus kombinezonus, apjozuši baltas jostas, uzlikuši beretes un bruņojušies ar imitētiem koka ieročiem. Viņi tēloja OMON jeb Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienību kaujiniekus. Bija arī nopietnas provokācijas – autotransporta uzņēmuma autobusiem kāds pārgrieza ventilatoru siksnas un zem transporta līdzekļu riteņiem novietoja «ežus».

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai
Barikādes sāka veidot jau 13. janvārī, taču 1991. gada barikāžu un to aizstāvju atceres dienu atzīmējam 20. janvārī. Tās dienas vakars vēsturē iezīmēts ar drūmu krāsu. 1991. gadā Rīgas OMON veica vairākus desmitus bruņotu uzbrukumu dažādām Baltijas valstu iestādēm. Izņēmums nebija arī minētais vakars, kad OMON spēki uzbruka Latvijas Iekšlietu ministrijai. Šajā vakarā apsardze bija pastiprināta ar astoņiem Bauskas rajona milicijas darbiniekiem, kas brīvprātīgi bija devušies sargāt ēku. Tie bija Gundars Bergs (Iecava), Jānis Jasevičs, Māris Kļaviņš, Agris Kociņš (Iecava), Valērijs Markūns, Aļģis Simanavičs, Didzis Traumanis un Renārs Zaļais. Uzbrukumā tika nogalināti Rīgas miliči Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko un ievainoti Bauskas rajona miliči Jānis Jasevičs, Aļģis Simanavičs, Renārs Zaļais un Valērijs Markūns.

Katrs Bauskas milicis, kas atradās Iekšlietu ministrijā tās ieņemšanas vakarā, pārdzīvoja šo notikumu citādāk. Neliels ieskats vēsturiskajās atmiņās no tā laika dažādiem preses materiāliem.

Atceras Valērijs Markūns
Pēc Valērija Markūna atmiņām, ar ko tas dalījies gadu pēc barikādēm, 1991. gada 20. janvāris  bijis auksts un vējains. Visi astoņi baušķenieki uz maiņām sargājuši Iekšlietu ministriju, divas stundas atrodoties postenī, divas – atpūšoties. Bijis ļoti neomulīgi, jo visu dienu garām braukājušas omoniešu mašīnas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kad omoniešu vizināšanās kļuva uzkrītošāka, miliči ziņoja Iekšlietu ministrijas galvenajam dežurantam. Visu dienu manīti ārzemnieki filmējam. Pievakarē atnākuši divi Latvijas Televīzijas operatori. Juris Bindars un Aleksandrs Laizāns iemūžināja unikālu materiālu – cilvēkus gan divas stundas, gan piecas minūtes pirms uzbrukuma. Pulksten 20.55 V. Markūns ar Aļģi Simanaviču kopā ar operatoriem izgājuši ārā nomainīt postenī iepriekšējos sardzes vīrus.

Ap pulksten 21.10 kaut kur aiz stūra, no Basteja puses, sākusies apšaude. Lodes lidojušas arī no pēkšņi parādījušās smagās mašīnas ar restotiem logiem. Šāvuši pat no viesnīcas «Rīdzene» puses.

«Mēs atšaudījāmies, līdz pamanīju, ka Aļģis sāk klibot, ka viņa bikšu stara jau ir asinīs. Sapratu, ka jāmēģina viņu vēl ievest atpakaļ ministrijā un jāaizslēdz aiz sevis durvis. Paguvām, kaut gan lodes jau kapāja ēkas ieeju. No kāda trieciena pakritu un jutu kājā sāpes, kuras tajā pašā brīdī aizmirsu. Virsū nāca nenormāls tvaiks, arī radiatori bija pāršauti. Aļģi novietojām atpūtas telpā. Tajā brīdī dežurants mūs sāka izklīdināt, šķiet, ar vārdiem. Sacīja, lai mēs izklīstot, jo mūsu tik un tā esot pārāk maz, lai pretotos, un tik daudz asiņu vienuviet neesot nepieciešams.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Šajā vakarā maiņas priekšnieks bija Vladimirs Gomonovičs no valdības apsardzes dienesta. Viņš teica, ka jādodas augšā. Pēc brīža mēs ar kādu seržantu sekojām. Un tad dzirdējām, ka balsis un šāvieni skan gan augšā, gan lejā. Mēs bijām pa vidu – «peklē», kur šķind stikli, kūp dūmi un tvaiki, kur sērs un asaru gāze. Jā, un tad mūs atrada, pielika pie sienas, atņēma ieročus un veda augšā. Kāpņu telpā starp ceturto un piekto stāvu ieraudzījām guļošo Vladimiru Gomonoviču, kura bruņuveste bija asinīs. Uz viņu acīmredzot bija šauts no augšas,» tāds ir  V. Markūna atmiņu stāsts.

Agra Kociņa un Māra Kļaviņa atmiņas
Agris Kociņš un Māris Kļaviņš četras dienas pēc notikušā stāstīja, ka 20. janvāra vakarā ap pulksten 21 A. Kociņš nomainījis kolēģi M. Kļaviņu postenī pie tā saucamajām caurlaides durvīm, kas ir uz Raiņa bulvāri. Piebraukusi dzeltena milicijas mašīna, un no tās izmetušies trīs četri omonieši, kuru ieroči bijuši notēmēti uz durvīm. Momentā atskanējuši šāvieni un kliedzieni: «Nomest ieročus!» Nekas cits nav atlicis kā mesties zemē. Kļaviņš mēģinājis šaut pretim, taču nav varējis. Omonieši pieskrējuši pie abiem miličiem, nostādījuši pie sašautajām durvīm, un viens no omoniešiem ar šautenes laidi sitis A. Kociņam pa seju. Miliči atbruņoti un nosēdināti malā, un aptuveni desmit minūtes ārpus ēkas bijis dzirdams ložu spiets.

Saklausot vaidus, omonieši ļāvuši abiem miličiem parūpēties par augstāk kāpnēs esošo ievainoto, kas izrādījies smagi ievainotais Jānis Jasevičs. M. Kļaviņš atminas: «Izsaucām ātro palīdzību. Pēc tam mūs atlaida, drēbes neatļāva paņemt. Aizgājām pa sētas pusi žaketēs. Ar mani kopā izgāja Traumanis. Tobrīd nezināju, kas noticis ar pārējiem mūsējiem.» Agris Kociņš minējis, ka omonieši tomēr izrādījušies cilvēcīgi – ļāvuši ievainoto iznest uz ātrās palīdzības mašīnu. «Sākām sarunāties ar dažām «beretēm», man likās, ka viņi nav zvēri. Nešāva, kad nesām ievainoto, atļāva apskatīties, vai vēl kādam nav vajadzīga palīdzība,» stāsta A. Kociņš.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Iekšlietu ministrijā viss pamazām norima. Miliči ar ievainotajiem varēja pamest ēku. Paši omonieši palika paskatīties televīziju, kurā jau rādīja Iekšlietu ministrijas ieņemšanu. Ārā viss vēl turpinājās – omonieši maskās raidīja automātu kārtas. Tikai ierodoties ātrajai palīdzībai, tika dota komanda atbrīvot ceļu.

Gan varoņi, gan apsūdzētie
Pēc šī incidenta Bauskas miliči tiek uzskatīti gan kā varoņi, gan apsūdzētie, kas rīkojušies pārgalvīgi. Kā spilgts piemērs minams 1991. gada 15. novembris, kad iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs selektora sanāksmē visas Latvijas policijas darbinieku klātbūtnē paziņoja, ka viņš 1991. gada 20. janvārī neesot devis komandu Bauskas miličiem lietot ieročus, aizstāvot Iekšlietu ministriju. Viņš piebilda, ka jāveic dienesta pārbaude un nepieciešamības gadījumā vainīgie jāsauc pie atbildības. Taču Bauskas miličiem bija Latvijas Republikas pirmā iekšlietu ministra Aloiza Važņa parakstītā pavēle Nr. 18, izdota 1991. gada 17. janvārī. Tajā bija sacīts, ka ir tiesības lietot ieročus un bez brīdinājuma šaut, ja uzbrūk apsargātajam objektam vai ir apdraudēta miliču dzīvība.

Nav šaubu, ka Bauskas milicijas darbinieki šajā vēsturiskajā uzbrukuma naktī, neraugoties uz savu skaitlisko mazākumu, apliecināja lielu varonību, parādot savu profesionalitāti reālā darbībā, pastāvot par apkārtējo drošību, ko daži iemainīja pret savu veselību.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienā, 20. janvārī, Latvijas Televīzijas 1. kanālā pulksten 19 tiks pārraidīta LTV dokumentālā filma “Tautas cietoksnis. Barikādes 1991”, bet koncerts “1991” no Rīgas Doma – pulksten 22.10.

1991. gada barikāžu muzeja ekspozīcija un foto izstādes virtuāli apskatāma mājas lapā www.barikades.lv.

Foto:  Arņa Indrika foto no «Bauskas Dzīves» arhīva

Teksts: Bauskas muzejs

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.