Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Tribīnēs valda klusums


Voldemārs Bariss: «Balsot aizies arī tie, kas sevi uzskatīja par zudušajiem»

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Voldemārs Bariss. Foto no «Zemgales Ziņu» arhīva.

Teksts – Gaitis Grūtups

Docents Voldemārs Bariss pārstāv Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (agrāk – Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultāti. Uz 13. Saeimas vēlēšanām nav gājis, taču šoreiz apņēmies iet.

Demokrātija ir sabiedrības vairākuma vara pār mazākumu. Taču kopš atmodas vēlētāju aktivitāte Saeimas, pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās ir slīdējusi lejup. To uzskata par draudu demokrātijai, proti, mēs vairs īsti nezinām, ko politiski domā gandrīz vairākums. Vai gandrīz vairākumam ir vienalga, kas valda valstī?
– Mana prognoze par aktivitāti šajās Saeimas vēlēšanās ir piesardzīgi optimistiska. Domāju, tā šoreiz būs augstāka. Mums tagad nav tik daudz jāskatās, ko priekšvēlēšanu laikā dara politiskās partijas, bet gan – ko jūt, domā un pārdzīvo vēlētājs. Manuprāt, tagadējo situāciju tēlaini var raksturot šādi – agrāk vēlēšanas izskatījās kā futbola turnīrs, kurās vairākas komandas centās cita citu apspēlēt. Tribīnēs bija līdzjutēji, kas skaļi juta līdzi. Malā sēdēja eksperti, kas vērtēja, kā kurš spēlē. Šoreiz svarīgākais ir tas, kas notiek tribīnēs, un tās izskatās klusas.

Sabiedrībā valda apjukums un piesardzība, un tas ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā tika izmesta no komforta zonas Covid-19 pandēmijas dēļ. Nāca klāt Krievijas agresija Ukrainā. Mēs vairs nejūtamies pietiekami droši. Vai jūs esat gatavi karot? Ko jūs darīsit kara gadījumā? – tādi jautājumi parādās sociālajos tīklos. Inflācija 21% ar tendenci pieaugt. Enerģētiskā krīze, kas draud pāraugt plašākā ekonomiskā krīzē. No vienas puses, psiholoģiski no komforta zonas izkāpt negribas. No otras – nav variantu. Tādā situācijā ir ļoti svarīgi, kas pārvalda valsti. Mani draugi un paziņas nekad agrāk pirms vēlēšanām nav tik daudz jautājuši – par ko balsot?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vai tas ir jautājums par to, kam krīzes situācijā uzticēties?
– Jā. Pagaidām es neredzu īpašu uzticēšanos nevienam. Tomēr esmu izšķīries un iešu balsot. Daži eksperti vērtē: jā, valdība ir strādājusi, bet uz trīs jeb apmierinoši piecu ballu sistēmā. Vai tie, kas darbu darījuši apmierinoši, spēs mūs izvest no problēmām? Par to var bažīties. Savukārt bļāvēju partijas, kas saka, ka viss ir slikti, un sola visu izlabot… Es neticu viņu profesionalitātei, lai to izdarītu. Situācija ir problemātiska, un var gadīties, ka vēlēšanās liela nozīme būs impulsīvai pēdējā brīža izvēlei.

Kādas problēmas redzat varas partijās, kas ir pārstāvētas 13. Saeimā?
– Domāju, ka to problēma ir aizņemtība ar savu dienaskārtību un atrautība no sabiedrības – dzīvošana savā pasaulē. Politiķi nodarbojas ar savu lietu kārtošanu, un tos vairs neinteresē, ko par viņu lēmumprojektiem domā nozares speciālisti, iedzīvotāji, uz ko vēlāk pieņemtais lēmums attieksies. Lūk, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā radusies un jau cauri Saeimas komisijai izvadīta ideja, ka visas augstskolas pāriet uz daļējas maksas studijām. Budžeta vietu augstskolā vairs nebūs. Kas tad būs studētgribētāji? Vai tiešām mums pirmskrīzes vai pat krīzes situācijā ir jānāk ar šādiem jauniem «prožektiem»? Vēl tagad daudz diskutē, caur kuru termināli valstij piegādās dabasgāzi. Spriešanā noteikti atklājas kaut kādu uzņēmēju grupu intereses. Vai vispār tās dabasgāzes mums pietiks? Sola, ka pietiks, bet izskan dažādi viedokļi.

Kādas redzat jaunpienācēju partiju izredzes?
– Atbildi sākšu ar kādu fenomenu, kas sākās Covid-19 laikā. Sabiedrībā parādījās protesta sauk-ļi «Nekāda kovida nav! Nekādas maskas nevajag!» un tamlīdzīgi. Es ilgi domāju, no kurienes tas nāk. Tad man ienāca prātā doma, kas saistās ar Jāņa Joņeva «Jelgava 94». Esmu redzējis gan tikai filmu, nevis lasījis romānu, taču tur varēja manīt, manuprāt, svarīgu sižeta līniju – režisors to neiznesa pirmajā plānā, un tomēr tā bija. Tas ir «zaudētās paaudzes» motīvs. Ļoti labi atceros to laiku, mani bērni tad beidza vidusskolu. Dēls un viņa draugi runāja par sevi kā par zaudēto paaudzi, par kuriem valsts ir aizmirsusi. Daudzi no viņiem aizbrauca uz ārzemēm, daļa kaut kā iekārtojās. Bet šī atsvešinātība no valsts varas, no politikas ir palikusi dziļi iek-šā. Tagad šie četrdesmitgadnieki nāk ārā, un ir veikli politiķi, kas to izmanto. Domāju, ka vismaz viena no jaunajām opozīcijas partijām tiks Saeimā. Tā nebūs galvenā straume, bet politikā ienāks plašāki slāņi, kuri agrāk nebija aktīvi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vai Rīgas pieminekļa atbrīvotājiem no nacistiskajiem iebrucējiem jeb «okupekļa» demontāža var ietekmēt vēlēšanas?
– Var. Domāju, ka ar to parādās izredzes iekļūt Saeimā radikāli prokrieviskajiem politiskajiem spēkiem. Nav šaubu, ka «okupeklis» bija jānovāc. Ja to nevarēja izdarīt 90. gadu sākumā, to vajadzēja izdarīt šogad aprīlī vai maijā, nevis īsi pirms Saeimas vēlēšanām. Tagad tas var radikalizēt vēlētāju, un vēlēšanās protesta noskaņojums nāks gaismā.

Esmu domājis, ar ko krievi var lepoties un sevi identificēt. Uzskaitīt var daudz ko. Vēl aizvien izskan apgalvojumi «Krievija, Padomju Savienība bija liela un varena valsts», «Krievijai ir lielas dabas bagātības». Nezin kāpēc ienākumi no dabas bagātībām tiek tikai nelielai cilvēku grupai. Taču šie apgalvojumi vēl strādā: «Mēs bijām pirmie kosmosā», «Mums bija lieli panākumi sportā». Kas pirmo var noliegt? Taču Krievijai ar dopinga skandāliem sportā, sankcijām par karu Ukrainā vairs nav, ar ko lepoties. Paliek vēl Eiropas atbrīvošana no nacisma, Padomju Savienības uzvara Otrajā pasaules karā. Lepnums par Krievijas armiju. Ja tagad arī tā nozīme tiek mazināta, impēriski noskaņotais var aiziet uz vēlēšanām. Diemžēl.

Kā jūs pats izraugāties politiskās simpātijas? Vai tās laika gaitā ir mainījušās?
– Jā, tās ir mainījušās. Varu godīgi atzīties, ka uz 13. Saeimas vēlēšanām es neaizgāju. Ne tāpēc, ka būtu slinks. Es vienkārši negribēju balsot par viduvējībām. Viena no mūsu politikas problēmām – balsojot pēc izslēgšanas principa par «mazāko ļaunumu», mēs beigu beigās izdarām negatīvo atlasi. Proti, tiek ievēlēti nevis labākie, bet tādi, kas prot par saviem labajiem darbiem pastāstīt un tajā pašā laikā slepus bīdīt kādas grupu intereses. Tādēļ cilvēki, kuri domā par valsti nesavtīgi, paliek aiz borta. Šķiet, uz vienas rokas pirkstiem varam saskaitīt Latvijas politikā personības. Lielākoties redzami menedžeri, kas prot kārtot lietas partiju iekšienē un partiju starpā, bet trūkst sabiedrības līderu ar harismu. Tie, kam bija harisma atmodas laikā, ir aizgājuši, bet jauni vēl nav radušies. Citās valstīs tādi parādās. Šķiet, ka britiem jaunā premjerministre Liza Trasa būs līdzīga Margaretai Tečerei. Tiesa, britiem arī Boriss Džonsons bija līderis. Mums trūkst priekšvēlēšanu cīņas, kurās atklātos personības, nevis tikai sacenstos partijas.

Jūs 13. Saeimas vēlēšanās nepiedalījāties, bet šajās piedalīsities?
– Jā, tas ir izlemts.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.