Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Ukrainas prezidenta biroja padomnieks: Latvijas iedzīvotājiem jāsāk dzīvot ar domu, ka karš noteikti būs

Latvijas iedzīvotājiem ir jāsāk dzīvot ar domu, ka karš noteikti būs, un, tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, norādījis Ukrainas prezidenta biroja padomnieks Oleksijs Arestovičs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Attēls no “Bauskas Dzīves” arhīva.

Latvijas Aizsardzības ministrijas (AM) izveidotajā portālā “sargs.lv” publicētajā sarunā ar Latvijas AM parlamentāro sekretāri Baibu Bļodnieci (AP) Arestovičs augsti vērtējis Latvijas sniegto militāro palīdzību Ukrainai, kas tai ļāvusi sekmīgi cīnīties pret iebrucējiem. 

Tagad gan viņš, gan Ukrainas valdība un bruņotie spēki ir gatavi dalīties savā pieredzē un padomos, ko darīt Latvijai un kā tai pretoties krievu agresoriem, lai iespējamo uzbrukumu atvairītu ar mazākiem zaudējumiem un radot maksimālas sāpes un upurus pretiniekam.

“Latvijā beidzot ir jāsaprot – karš noteikti būs!” norādījis Orestovičs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pašas rupjākās kļūdas gan politikā, gan valsts pārvaldē, gan arī militārajā komponentē tiek pieļautas, izejot no domas, ka “kara noteikti nebūs”. Tā vietā vajadzēja vadīties pēc uzstādījuma, ka “karš noteikti būs”, un tas ir pats labākais veids, kā nodrošināt to, ka karš pie jums neatnāks,” atzinis Arestovičs.

Šajā ziņā Ukraina noteikti nav izņēmums. Līdzīgas kļūdas, piemēram, 1973.gadā pirms “Yom-Kipur” kara pieļāva Izraēla, nepareizi novērtējot savu arābu pretinieku militāros nodomus un iespējas. 

“Es allaž esmu teicis, ka virsnieks, kurš netic, ka sāksies karš, vairs nevar dienēt tālāk, viņam ir jāatvaļinās. Visa valsts pārvaldes būvēšana ir jāveic, vadoties no domas, ka “karš noteikti būs”. Ar šādu domu ir jādzīvo visiem Krievijas kaimiņiem. Ir jāsaglabā visi demokrātiskās valsts institūti un cilvēku tiesības, taču vienlaikus jāvēršas pret tiem, kuri pauž klaji naidīgu attieksmi pret valsti un var kļūt par pretinieka kolaborantiem. Tomēr demokrātijai un cilvēktiesībām ir jābūt par galveno saturošo elementu mūsu valstīs,” norādījis padomnieks.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kopš Krievijas visaptverošā iebrukuma sākuma Ukrainā ik pa laikam militāro ekspertu vidū izskan doma, ka Krievijas iebrucēju virzību Ukrainā ļāvusi apturēt ne tikai Ukrainas aizstāvju varonīgā pretestība, bet arī tā sauktais “operatīvais dziļums”, proti, Ukrainas valsts lielais izmērs, kas ļauj tai uz laiku pretiniekam atļaut okupēt daļu teritoriju, pārgrupējot spēkus un pēcāk tās atkarojot.

Atšķirībā no Ukrainas, Latvijā tik lielas teritorijas nav. Vaicāts, kā rīkoties šādā gadījumā, Arestovičs atzinis, ka ar atsevišķu teritoriju īslaicīgu okupāciju var nākties rēķināties. Viņaprāt, tās varētu būt Krievijas pierobežas pilsētas.

Vienlaikus eksperts atzinis, ka Krievijas armija vēl aizvien karo pēc tās pašas sistēmas, kā to darīja PSRS karaspēks, cenšoties panākt uzvaru kaujas laukā ar brutālu skaitlisku pārspēku. Taču, kā pierādīja daudzu kauju iznākums, iebrucēju bruņoto spēku vadība izrādījusies vāja, savukārt komandieru prasmes – neatbilstošas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tomēr lielākais Ahileja papēdis Krievijas armijā aizvien ir loģistika. Kā atzinis Arestovičs, agresorvalsts armijas aizmugures vienības ir ļoti neaizsargātas, tāpēc jau kopš pirmajām kara dienām Ukrainas aizstāvji savus uzbrukumus primāri vērsa pret apgādes vienībām.

“Ar to arī lieliski tika galā partizānu, speciālo uzdevumu vienības un teritoriālā aizsardzība. Tādējādi arī Latvijas gadījumā ieteikums būtu šāds – jūs pilnībā teritoriju nenosargāsiet, turklāt būtu bezjēdzīgi sēdēt ierakumos, sevi pakļaujot masīviem artilērijas un aviācijas uzbrukumiem. Taču, līdzko jūs sāksiet iznīcināt Krievijas armijas apgādes līnijas, tas uzreiz ietekmēs visu pārējā kontingenta kaujas spēju. Viņiem beigsies munīcija, degviela, nebūs, ko ēst. Tas nozīmē, ka šādā veidā pret Krievijas iebrucējiem iespējams efektīvi cīnīties pat ar skaitliski ļoti maziem bruņotajiem spēkiem,” norādījis Arestovičs.

Arestovičs uzskata, ka Krievijas armija pat pēc vairāk nekā 100 gadiem turpina izmantot Sarkanarmijas kara vešanas veidu, kas balstās uz principu “šoks un apjukums”. Šādi PSRS 1968.gadā iebruka Čehoslovākijā, bet vēlāk, 1979.gadā, arī Afganistānā. Deviņdesmitajos gados šī prakse tika atkārtota arī abos Čečenijas karos.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Kā rīkosies krievi? Pirmkārt, tie visiem pieejamajiem līdzekļiem – ar raķetēm, aviācijas uzlidojumiem vai diversantu grupām mēģinās uzbrukt galvenajiem lēmumu pieņemšanas punktiem. Īsi pēc tam sekos masīvs sauszemes iebrukums,” uzsvēris Arestovičs, norādot, ka, pirms Rīgu sasniegs pretinieka galvenie spēki, lietā tiks likts ne mazāk svarīgs militāri psiholoģiskais iedarbības līdzeklis – visai atklāts un masīvs helikopteru desants, kas mēģinās izsēsties Rīgas centrālajos laukumos, veicot dažādas diversijas un mēģinot ieņemt valdības ēkas. Šādu taktiku krievu iebrucēji izmantoja arī Kijivas apkārtnē.

Tomēr šādai taktikai ir pretlīdzekļi. Ukrainas kara pieredze liecinot, ka šādos gadījumos nepieciešamas ātrās reaģēšanas vienības, kas pretinieku tūdaļ ierautu kaujās, līdz palīgā piesteidzas mehanizētās vienības, kas ar ievērojamu uguns pārspēku iznīcina ienaidnieku.

“To var darīt speciālo operāciju spēki, to var darīt arī vienkāršas teritoriālās aizsardzības spēku vienības vai jebkuri citi apmācīti kaujinieki, kuri pamatā prot šaut pretinieka virzienā. Galvenais šādās situācijās ir vienkārši šaut pa viņu tā, lai to noturētu uz vietas un neļautu kustēties. Turklāt, apšaudes jāturpina visu laiku, lai desantnieki nespētu nostiprināties ieņemtajās pozīcijās un nesāktu lidlaukā sēdināt savas lidmašīnas ar papildspēkiem,” skaidrojis Arestovičs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Viņaprāt, arī gadījumā, ja Krievija iebruktu Latvijā, tās primārie uzbrukumi būtu vērsti pret lidlaukiem, jūras ostām un dzelzceļa mezgliem, jo, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, Krievijas armijā apgāde ir attīstīta ļoti vāji, turklāt, ja apgāde tiek veikta ar automašīnām, tā kļūst vēl vājāka.

Tāpat viņš atklājis veidu, kā lētiem, bet efektīviem līdzekļiem padarīt pretinieka spēkiem neizmantojamu lidlauku smago kravas lidmašīnu nosēdināšanai. Lai liegtu pieeju skrejceļam, uz tā atliek izbērt smiltis, lai lidmašīna sāktu slīdēt. Šādi lidlaukam tiktu liegta piekļuve, turklāt nebūtu jāiznīcina nedz lidlauka aprīkojums, nedz skrejceļš.

Savukārt masīvo krievu okupantu tehnikas kolonnu apturēšanai jāizmanto dabīgie šķēršļi – īpaši upes, kas arī iepriekš sagādājušas lielākās galvassāpes krievu armijai. Te atslēga slēpjoties efektīvā tiltu iznīcināšanā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Lai cīnītos ar šo spēku kustību, pēc Arestoviča vērtējuma pilnībā pietiek ar atsevišķu speciālo uzdevumu vienību karavīriem un ar prettanku ieročiem un mīnām apgādātiem teritoriālās aizsardzības spēku karotājiem, kuri ātri sagrautu tiltus, pēcāk tehnikas kolonnu virzienā vadot smagās artilērijas uzbrukumu.

Vienlaikus Latvijai jāattīsta spēcīgas mehanizētās karaspēka vienības. Tās varētu darboties kā sava veida ugunsdzēsēji, piemēram, ātri iesaistoties kaujās par pretinieka desantnieku ieņemtām lidostām, kurās tie nostiprinājušies, vai arī veicot triecienus pret pretinieku kolonnu flangiem, tādējādi ar kaujām aizturot pretinieka vienību virzīšanos un novājinot to spēkus.

“Atcerieties, ka jums nav tiešā veidā jāuzvar Krievijas armija. Jums vajag efektīvi apturēt tās virzību, lai iegūtu laiku tālākai NATO spēku izvietošanai un tai sekojošajām NATO operācijām. Pat tam kontingentam, kas jau šobrīd ir Baltijas valstīs, būs vajadzīgas vismaz trīs dienas, lai izvērstos. Savukārt, pareizi rīkojoties, pa šīm trim dienām ienaidnieka aizmugures vienības tiks itin pamatīgi noplicinātas,” atzīst eksperts.

Atšķirībā no Latvijas, Ukrainai jau bija astoņu gadu ilga kaujas pieredze pret Krievijas agresoriem, kas Ukrainas sabiedrībā mazināja sākotnējo šoku par šādu Krievijas rīcību. Latvijā šādas pieredzes nav, tādēļ sabiedrības psiholoģiskā reakcija uz agresiju varētu būt grūtāk pārvarama, norādījis padomnieks.

“Jums šādas pieredzes nav, tāpēc šis faktors var radīt šoku. Kas būtu jādara? Jānoturas pirmās trīs dienas! Kad tas ir izdarīts, uzreiz kļūst vieglāk. Kas ir jāpierāda šajās trīs dienās? Pirmkārt, ka Krievijas armija nevar sasniegt jūsu Rietumu robežas. Otrkārt, ka jūs varat iebrucējus sist un nogalināt. Tas paceļ karavīru morāli. Kad viņi ieraudzīs pirmos degošās tehnikas dūmu mutuļus vai krievu kara gūstekņus, kuri padodas gūstā, karavīri sapratīs, ka pretinieks ir uzvarams. Trešais – vajag parādīt krievus, kas karo par Latviju,” teicis Ukrainas prezidenta biroja ārštata padomnieks.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Komentāri (7)

  1. Visiem padomniekiem un pārējiem jāsaprot, ka arī pienāks Jūsu laiks atbildēt par biedēšanu un saviem vārdiem 😇

    7
    1
  2. Pusdebilie biedētāji ir kremlī, kas iebrukuši neatkarīgā valstī un draud pārējai pasaulei! Un, kā redzams te komentāros, ir tādi, kas izliekas to neredzam!

    3
    1
  3. Ukraiņi jau arī domāja, ka nekā nebūs. Tas jau nenozīmē, ka tagad koferi jākravā un jābaidās 24/7. Vienkārši valstiskā nozīmē ir jābūt gatavībai X stundai cik nu tas ir iespējams. Bumbu patversmes, rīcības plāns avārijas dienestiem, sagatavoti pilsoņi aizsardzības dienestam (kas nenozīmē būt lielgabalgaļai, bet palielināt savas iespējas izdzīvot)

  4. Neaizmirsīsim , ka karš zināmā mērā ir bizness , brutāls , bet ienesīgs bizness , un tie , kas pareģo karus paši iesaistās to izraisīšanā .

    7
    2
  5. Veiksmes stāsta aculiecinieks redzēja, ka Ukraina iebruka Krievijā un izraisīja karu, kā arī dzird visu to, ko kremlis ar saviem propagandistiem stāsta tieši tāpat kā to darīja visu PSRS laiku, stāstot, piemēram, par sociālistisko revolūciju Latvijā un brīvprātīgu Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā!

    2
    1
Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.