Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Veiksmīgi no Rīgas uz laukiem

Apaļu jubileju atzīmējusi ilggadējā un vienīgā sporta skolas «Dartija» direktore Baiba Gāga. Viņa dzimusi Rīgā 1952. gada 29. maijā. Vēl meitas uzvārdā – Baiba Geinerte – kļuvusi par četrkārtēju Latvijas čempioni galda tenisā un jau piecdesmit gadus nodod savas zināšanas nākamajām paaudzēm.

Baiba Gāga ir četrkārtēja Latvijas čempione galda tenisā – panākumi izcīnīti 1971., 1972., 1976. un 1977. gadā. Savukārt Iecavā drīz būs pavadījusi jau gandrīz 50 gadus – gan kā aktīva sportiste, gan sporta skolotāja, gan trenere. B. Gāgu aicinājām uz sarunu – par padomju laika sportu, sporta klubu un sporta skolu «Dartija», un dzīvi.

Parasti no laukiem ierodas pilsētā, bet te sanāca otrādi?
– Rīgā dzimu, Rīgā augu, Iecavā ierados tikai pēc toreizējā Fizkultūras institūta.

Toreiz galda teniss bija populārs?
– Sāku trenēties no desmit gadu vecuma Kirova rajona sporta skolā, kas skaitījās 2. sporta skola. Uz klasi atnāca treneris Valdis Auza, aicināja spēlēt, un mēs visa klase aizgājām, bet beigās palikām divi. No 1967. gada sāku pārstāvēt Latvijas izlasi – vispirms jaunatnes, tad pieaugušo un pēdējo reizi Latvijas izlasē spēlēju 1983. gadā.

Kāda toreiz bija Latvijas izlase?
– Spēlējām pa visu Padomju Savienību. Visi PSRS čempionāti, Baltijas čempionāti. Ļoti daudz sacensību notika Ukrainā. Esmu bijusi visās tajās pilsētās, kas tagad daudzas ir iznīcinātas, – Nikolajeva, Luhanska, Harkiva, Ļviva, Hersona un Kijiva. Jau tad tās bija zaļas, skaistas pilsētas.

Uz ārzemēm nebraucu, lai arī biju PSRS izlases jaunatnes kandidātos pēc 1967. gada. Stipri vēlāk uzzināju, ka nevaru izbraukt, jo ārzemēs ir radinieki. Lai arī viņi aizbrauca, kad vēl nebiju dzimusi, bet ar to pietika. Par to uzzināju, kad Latvijas izlasei vajadzēja braukt uz Bulgāriju un mani pat tur nepalaida. Pirmo reizi aizbraucu uz ārzemēm padomju saimniecības «Progress» rīkotā ekskursijā 1983. gadā uz Vācijas Demokrātisko Republiku.

Cik profesionāli toreiz darbojāties?
– Treniņi bija septiņos no rīta pusotru stundu, tad uz skolu un no pieciem līdz desmitiem vakarā visas dienas. Arī sestdienas un svētdienas. Izņemot sacensības – tad nebija treniņu. Gājām ar milzīgu aizrautību – variants, ka varētu neaiziet uz treniņu, nepastāvēja.
Pēc būtības skolai cauri «izgāju», īsti nemācoties. Visu laiku braucu uz sacensībām, eksāmenus nekārtoju. Izlases dalībnieki bija atbrīvoti. Tikai tad, kad stājos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, uzzināju, kas ir eksāmens. Bet galva nebija slikta – izrādās, skolotāji manai mammai bija teikuši, ka jāiet uz Medicīnas institūtu mācīties.

Toreiz reizē ar fiziskajiem pārbaudījumiem bija arī eksāmens fizikā un latviešu valodā. Kāpēc fizika – to tā arī nesapratu, jo fiziku pēc tam nevienu dienu nemācījāmies, tikai tie, kas gatavojās iet uz zinātni. Ķīmiju gan mums iemācīja – bija vienreizējs pasniedzējs, kas varēja iemācīt pat ēzeli, – visi grupā zināja ķīmiju. Pēc tam ķīmijas eksāmenā bija pieci (red. – piecu atzīmju sistēmā), lai arī pirms tam skolā ķīmiju nemācījos.

Kā notika pārcelšanās uz Iecavu?
– Pirmajā gadā institūtā neiestājos – trauma traucēja nokārtot fiziskos pārbaudījumus. Strādāju tajā pašā sporta skolā par galda tenisa treneri un iestājos pēc gada. Sporta skolas direktors apsolīja, ka atdos atpakaļ manas grupas, kad beigšu, bet, kad pabeidzu, man piedāvāja gandrīz vai sētnieka vietu.

Nolēmu: «Vai tad man simts gadus to Rīgu vajag?» Tad jau biju pārnākusi uz sporta biedrību «Vārpa», uz Bausku, biju metodiķe kolhozā «Sarkanā zvaigzne». Uzaicināja Voldemārs Balodis, pārnācām no «Dinamo» uz «Vārpu» kopā ar Juri Siliņu – abi spēlējām galda tenisu. Prasīju padomu, un Voldemārs Balodis atklāja, ka Iecavas internātskolā sporta skolotājs Juris Garkalns iet prom. Viņš jau tajā laikā bija basketbola slavenība, pārgāja uz «TTT» komandu strādāt. Skolas direktore Marija Dumbre bija vienreizējs cilvēks, kas mūs, «jaunos gurķus», iemācīja strādāt. Domāju, ka pārcelšos vēlāk atpakaļ uz Rīgu, bet nu jau 47 gadi Iecavā. Vecāki ir rīdzinieki vairākās paaudzēs – tēvs nedēļām ar mani nerunāja, jo biju pārvākusies uz laukiem.

Tad Ilmārs Bents, padomju saimniecības «Progress» direktors Iecavā, pārvilināja mani uz lauku sporta klubu «Dartija».

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties BauskasDzive.lv abonementu:

"BauskasDzive.lv Plus" abonentiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur atspoguļosim notikumus un procesus vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs.

Abonē BauskasDzive.lv digitālo saturu par 0.99€ uz pirmajām 4 nedēļām*

*Pēc izmēģinājuma perioda beigām ik pēc četrām nedēļām tiks veikts automātiskais maksājums - 1.99€ par abonēšanas periodu. Abonēšanu vari pārtraukt jebkurā brīdī savā BauskasDzive.lv kontā.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.