Dažviet uz ēku sienām Bauskā parādījušies nelieli uzraksti. Tajos izteiktas frāzes, aicinājumi, apgalvojumi. Daudziem tas noteikti šķitīs kārtējais vandalisms, sienu apķēpāšana.
Dažviet uz ēku sienām Bauskā parādījušies nelieli uzraksti. Tajos izteiktas frāzes, aicinājumi, apgalvojumi. Daudziem tas noteikti šķitīs kārtējais vandalisms, sienu apķēpāšana. Tomēr izrādās – ir arī tāda mākslas nozare – trafaretu māksla.
Trafaretu krāsošanas tehnika daudziem pazīstama jau ļoti sen. Tās pirmsākumi meklējami rūpniecībā, kad tika krāsoti uzraksti valsts dienesta mašīnām, svaru atzīmes labības maisiem u. tml. Tādā veidā tika apvienota gan kvantitāte, gan kvalitāte. Laikam ejot, trafaretus ieviesa arī mākslā.
Var brīvi izteikt domas
Trafaretu māksla ir sava veida atvasinājums no cita mūsdienu mākslas veida – grafīti. Tie ir uzraksti un zīmējumi, kas uzkrāsoti uz dažādām virsmām galvenokārt ar aerosola krāsām. Māksliniekus grafīti visvairāk piesaista tajā valdošā patiesā demokrātija – iespēja pilnībā brīvi izteikt domas. Savukārt šī mākslas veida straujās popularitātes pamatā ir fakts, ka radītos darbus var viegli un ātri uzkrāsot uz jebkuras sienas, tādējādi izvietojot tos sabiedrības vērtējumam.
Lai uzzinātu ko vairāk par trafaretu rašanās iemesliem un par šablonu mākslu, tikos ar kādu darbu autoru. Viņš gan vēlējās būt anonīms, dēvējot sevi par Dogtail.
Kā sākāt darboties šajā mākslas novirzienā?
– Mācos Rīgā. Diendienā uz ielām redzami trafaretu krāsojumi. Mani tie piesaistīja, tāpēc vēlējos ko līdzīgu radīt dzimtajā pilsētā.
Kas šajā nodarbē šķiet visvilinošākais?
– Visvairāk patīk pats veidošanas process, kad, iedvesmas vadīts, izpaužu savas emocijas. Tā ir pacilājoša sajūta.
Pēc kādiem kritērijiem vērtējat citus trafaretus?
– Izdoma un izpildījums! Man patīk, ja ilustrācija un sauklis papildina viens otru. Taču nespēju novērtēt darbus, kuros tiek pausta tikai kāda pliekana frāze vai popularizēts savs vārds. Manuprāt, tas ir nedaudz klišejiski. Kaut ko tādu labāk radīt uz savas istabas sienas.
Kur smeļaties iedvesmu?
– Idejas – tā ir mana ikdiena, emocijas, kuras izjūtu un vēlos izteikt. Piemēram, ir kāds manis veidots trafarets, kurā ietverts sauklis “Darba vara lielu dara”. To radīju kādas padomju laika dzejas grāmatas iespaidā. Trafaretu ar saukli “Nejūties kā ēdiens” radīju paša izjūtu dēļ.
Ko ar šiem darbiem vēlējies pavēstīt?
– Trafareta “Darba vara lielu dara” mērķis ir ar nelielu ironijas pieskārienu uzmundrināt un pacilāt Bauskas iedzīvotāju garastāvokli. Taču sauklis “Nejūties kā ēdiens” nes daļu manu depresīvo noskaņu, kuras esmu guvis, jo nepārtraukti kādam no manis ko vajag. Tieku raustīts kā marionete. Šis sauklis ir kā uzmundrinājums man un citiem, kuri jūtas līdzīgi.
Kā izvēlaties, kur izvietot mākslas darbu?
– Galvenokārt domāju par to, lai darbs tiktu pamanīts. Tas arī jāapvieno ar krāsas uzklāšanas iespējām – nav jēgas zīmēt uz sienas, kur ir nolupusi krāsa vai virsma tādā pašā krāsā kā aerosols. Šāds trafarets netiks pamanīts. Cenšos izvietot savu mākslu uz neitrālākām virsmām, privātīpašumos ne, jo strādājot nevēlos nevienu aizskart.
Vai citus šī mākslas veida pārstāvjus uztverat kā konkurentus?
– Nē! Mani netraucē, ja citi grib izteikties. Ir labi, ja pastāv viedokļu daudzveidība. Konkurence tiek izjusta tikai par to, kurš ar saviem darbiem pirmais aizņems labākās sienas (smejas).
Kāds ir bijis interesantākais notikums jūsu – trafaretu mākslinieka – pieredzē?
– Par laimi, nekas īpaši interesants nav gadījies, piemēram, mukšana no policijas vai kas tamlīdzīgs. Pirmā trafareta izvietošana notika diezgan savdabīgi, jo tajā piedalījās apmēram septiņi cilvēki. Ņemot vērā to, ka šī nodarbe nav gluži legāla, tas sāka kļūt par daudz uzkrītoši. Tagad gan šos procesus veicu viens pats.
Jāatvēl īpaša siena
Trafaretu māksla – tas ir dzīvesveids, tie ir mirkļi, kad var izrauties no ikdienas važām un būt tieši tāds, kāds esi. Tomēr katrai liesmai ir sava ēna. Jau pašā sākumā, parādoties šim mākslas novirzienam, sabiedrības viedokļi par šādas “daiļrades” lietderīgumu dalījās. Iebildumi galvenokārt bija par to, ka mākslas darbi izvietoti publiskās vietās – tiek apkrāsotas sienas, bojāts personu īpašums. Nav tālu arī līdz likumpārkāpumam, par ko pienākas attiecīgs sods.
Bieži vien tiek aizturēti jaunieši, kuri ar šī mākslas veida palīdzību rada patiesi apbrīnojamus darbus. Ir skaidri redzams, ka viņiem ir lielas mākslinieciskas perspektīvas. Taču, šādā veidā saskaroties ar likuma zobu, tās tiek izskaustas. Varbūt nevajadzētu apspiest jaunatnes radošo enerģiju, bet censties izprast to, radīt tās izpausmei atbilstošus apstākļus. Piemēram, Bauskas pilsētas Dome topošajā skeitparkā varētu izveidot sienu, kas paredzēta tieši šādiem nolūkiem. Ieguvēji būtu visi.
