Rundāles un Viesturu pagasta iedzīvotāju uzņēmību saturēt kopā draudzi un mēģinājumu glābt izpostīto baznīcu var tikai apbrīnot.
Rundāles un Viesturu pagasta iedzīvotāju uzņēmību saturēt kopā draudzi un mēģinājumu glābt izpostīto baznīcu var tikai apbrīnot.
Pagaidām nav nekādu cerību, ka dievnams varētu tikt atjaunots. Uz draudzes lūgumiem ziedot līdzekļus neatliekamu darbu veikšanai neviens nav atsaucies. Runa pat nav par celtnes restaurāciju, kam būtu nepieciešamas gluži “astronomiskas” summas.
Saglabāts tikai nosaukums
Mežotnes baznīca ir būvēta un 19. gadsimta sākumā rekonstruēta ar plašu vērienu, un tas ir saprotams. Firstu Līvenu laikā tā atradās viņu īpašumos un bija Lielupes kreisā krasta ainavas izteiksmīga dominante. Tagad mežotnieki pat gribēdami nevar piedalīties dievkalpojumos, jo 1997. gadā sabruka gājēju tiltiņš pāri upei, pilnīgi izolējot upes abu krastu iedzīvotājus. Iepriekšējos gadsimtos Lielupes šķērsošanu nodrošināja regulāra prāmju satiksme.
Lai Mežotnes pagasta iedzīvotāji varētu apmeklēt baznīcu, vispirms vajadzētu braukt uz Bausku un turpināt ceļu vēl 12 kilometru Viesturu virzienā. Tāpēc Mežotnes vārds ir palicis vienīgi baznīcas nosaukumā, secina draudzes vecākā Aija Biļeviča. Amatā viņa ir ievēlēta pagājušā gada rudenī. Aijas ģimenei Rundāles pagastā pieder zemnieku saimniecība “Saulītes”.
Draudzes darbu organizē un visus lēmumus pieņem padome. Tās sastāvā ir Arvīds un Silvija Pēkaļi, Rita Strazdiņa, Maija Ģēvele, Inta Kamola, Arvīds Kraņevskis, Zaiga Ārente un Inga Biļeviča. Mežotnes draudzes mācītājs ir baušķenieks Rolands Radziņš – Lutera akadēmijas absolvents.
Joprojām dvako amonjaks
Vasarā dievkalpojumi notiek Mežotnes baznīcas mūros, bet pārējos gadalaikos – bijušajā Viesturu sākumskolā. Labi, ka baznīcai vismaz ir jumts, pašu sameistarotas dēļu durvis, daži soli un improvizēts altāris. Karstās dienās no sienām un klona sāk dvakot amonjaka smaka, joprojām atgādinot par ēkas dramatisko likteni. Aija Biļeviča spriež: “Daudz gadu ir pagājis, kopš minerālmēsli ir izvākti, bet sekas joprojām liek sevi manīt. Pirmais draudzes vecākais, mežotnieks Kazimirs Žuks, tēlnieks Mārtiņš Zaurs un grupiņa citu entuziastu vēl 90. gadu sākumā rīkoja talkas, posa un spodrināja izpostītās telpas. Pēc tam iniciatīvu uzņēmās pensionārs Jānis Ģēvelis, kurš draudzes vecākā amatā palika līdz aiziešanai mūžībā. Viņš ļoti enerģiski sāka īstenot nodomus un pārliecināja draudzi, ka baznīcas atjaunošana nebūt nav utopija.”
Izjūt labvēlīgu attieksmi
Vienīgos ienākumus draudze gūst no baznīcas zemes iznomāšanas. Ziedojumi ir ļoti niecīgi, jo draudzē galvenokārt ir veci cilvēki. Aija Biļeviča ir reāli domājoša sieviete. Viņa labi apzinās, ka ievērojamas naudas summas baznīcai neziedos ne vietējie, ne ārzemnieki: “Naudas trūkst arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijai, jo lielākā daļa baznīcu valstī gaida glābiņu. Vienīgais, ko mēs varam lūgt, ir padoms un morāls atbalsts. Pozitīvs piemērs ir Viesturu pagasta padome, kas, neaizbildinoties ar pašvaldību administratīvajām robežām, par velti ļauj Mežotnes draudzei izmantot Viesturu sākumskolas telpas. Liela daļa draudzes locekļu ir šī pagasta iedzīvotāji. Mūs aizkustina pašvaldības attieksme, kurā nav ne miņas no birokrātiskas augstprātības.”
Arī mācītājs Rolands Radziņš nenoliedz vietējo pašvaldību ieinteresētību: “Ja būtu nepieciešams, telpas dievkalpojumiem piedāvātu arī Rundāles pagasta padome. Par to es nešaubos, tomēr cilvēkus vislabāk uzrunā baznīcas vide. Nevienā klubā vai tautas namā nav iespējams imitēt tikai sakrālai celtnei piemītošo gaisotni.”
Vienīgā cerība – tūrisma attīstība
Rolands Radziņš ir pārliecināts, ka draudzes pamats ir cilvēki, nevis ēka. Viņaprāt, pašreizējie draudzes locekļi – rundālieši un viesturieši – ir aktīvi un pilni apņēmības saliedēt luterāņu kopienu. Iztaujāts par ēkas atjaunošanas vīzijām, mācītājs atbild: “Mēs visu laiku šo domu paturam prātā. Viens no draudzes atjaunošanas motīviem bija arī Mežotnes vārda un baznīcas ēkas saglabāšana. Pašlaik vienīgā cerība ir tūrisma infrastruktūras attīstība rajonā. Gleznainās un vēsturiskās vietas Lielupes kreisajā krastā nākotnē varētu kļūt par ceļotāju iecienītu objektu. Varbūt tad līdzekļu piesaistīšana baznīcas atjaunošanai būtu vienkāršāka.”
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Bauskas rajonā Mārīte Putniņa domā, ka viss ir iespējams, ja vien ir skaidrs mērķis un precīzi noteikti uzdevumi: “Vispirms vajadzētu izstrādāt konkrētu plānu, aprēķināt iespējamās izmaksas, pasūtīt projektu un noteikt prioritātes. Ir vairāki starptautiski fondi, kas nemēdz sevi plaši reklamēt, atbalstot vēsturisku celtņu atjaunošanu. Vienkārši jāmeklē adreses, jānodibina kontakti. Mežotnes baznīca ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, tādēļ nav cerību gaidīt valsts atbalstu.
Ļoti labs paraugs ir Iecavas draudze, kas neatlaidīgi un pakāpeniski veic baznīcas atjaunošanu. Līdzekļi galvenokārt tika iegūti, izdevīgi pārdodot draudzes zemi. Svarīgs faktors ir arī darba prasmīga organizācija, spēja piesaistīt vietējos amatniekus. Starp citu, Mežotnes baznīcas atjaunošana ir Bauskas ilggadējā luterāņu prāvesta Paula Žibeika sens sapnis.”
***
Fakti
– Pirmā luterāņu baznīca Mežotnē celta 1567. gadā pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma.
– Jauns tornis uzbūvēts 1817. gadā par grāfienes Šarlotes Līvenas līdzekļiem.
– Ēkas rekonstrukcija veikta 1820. gadā.
– Pirmā un Otrā pasaules kara laikā dievnams tika sašauts, sagrauta arī torņa smaile.
– 20. gs. 60. gados baznīcā ierīkoja minerālmēslu noliktavu, kas tika izmantota līdz 80. gadu beigām.
– Mežotnes luterāņu draudze atjaunota 2002. gadā.
– Avārijas stāvoklī esošā baznīca atrodas Rundāles pagasta teritorijā. Draudzē ir iesaistījušies arī Viesturu pagasta luterāņi.
