Daudzu pārgalvīgu šoferu dēļ uz ceļa autobraucēji nevar būt droši. «Bauskas Dzīve» uz sarunu aicināja cilvēkus, kuri ir cietuši avārijā.
Daudzu pārgalvīgu šoferu dēļ uz ceļa autobraucēji nevar būt droši. “Bauskas Dzīve” uz sarunu aicināja cilvēkus, kuri ir cietuši avārijā.
Sarunu biedram, pirmās grupas invalīdam Arnim Buķelim, jau 17 gadu nākas pārvietoties ratiņkrēslā.
Cīnās ar sevi
“Kopš tā brīža, kad cietu avārijā, mana dzīve ir kļuvusi pilnīgi citāda,” smagi teic cietušais. “Nelaime notika vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pats biju neuzmanīgs. Draudzenei nebija braukšanas pieredzes. Zināju vien to, ka viņa mācās autokursos. Iedevu pastūrēt, par lielu bija arī ātrums. Viņa brauca ar simt kilometriem stundā, būtu braukusi lēnāk, varbūt es spētu reaģēt. Arī auto ne bija ideālā tehniskā kārtībā,” stāsta Arnis. Avārija notika saulainā, sausā, atvasarīgā septembra dienā. Arņa draudzene auto nespēja savaldīt, un tas apmeta četrus kūleņus…
“Sajūtas pēc negadījuma bija drausmīgas. Biju dzirdējis, ka vairums cilvēku pēc mugurkaula lūzuma vairs nestaigā,” tā Arnis. Pēc trim operācijām un pusgadu ilgas ārstēšanās slimnīcā Arnis atgriezās mājās. Tad sākās cīņa pašam ar sevi. “Iedomājieties, kā tas ir, jauns cilvēks – 21 gadu vecs – vairs nevar kā senāk skriet un iet, bet viņam ir tikai jāguļ,” skaidro cietušais.
“Radās domstarpības ar vecākiem, kļuvu nervozs. Lauku mājā īrēju istabiņu, lai pats varētu tikt svaigā gaisā. Bieži nāca virsū depresija un stress. Domāju, kāpēc tieši ar mani vajadzēja tā notikt. Šķita, varbūt tomēr varēšu staigāt, taču, redzot reālo situāciju, cerības nācās tūlīt aizmirst. Ārsti uzskata, ka svarīgi ir tas, kas pirmā gada laikā pēc lūzuma atjaunojas. Ar vingrojumu palīdzību sāku sēdēt,” stāsta Arnis.
Grūti parādīties uz ielas
Grūtākais bija parādīties uz ielas citiem cilvēkiem. “Padomju gados, ieraugot uz ielas cilvēku ratiņkrēslā, saskrēja pūlis apkārt kā tādam brīnumam. Tagad visi jau pieraduši, attieksme ir neitrālāka,” tā A. Buķelis. Apmēram gadu pēc avārijas Arnis atsācis pats vadīt automašīnu. Daudzviet braucis, taču ārā nekāpis. “Tas bija grūti izdarāms, citi mani pazina kā veselu un spēcīgu cilvēku un pēkšņi ieraudzīs pavisam citādā statusā.”
Dažus gadus pēc negadījuma Arnis pārcēlās uz Rīgu. Galvaspilsētā viņš satika daudz saprotošu cilvēku. Uz ielas klāt nākuši kristieši, no sirds izrunājušies. Arnis sācis vairāk atbilžu rast tieši ticībā, lasījis daudz grāmatu un pamazām ar reālo situāciju apradis. Viņš vienmēr sevi mierina, ka varēja būt vēl ļaunāk.
Atradis domubiedrus
Arnis viens pats dzīvo Rīgā – kādā no sociālās mājas istabiņām. Pats sevi spēj aprūpēt. Pastaigāt nevar nemaz, bet kājas viņš jūt. Diendienā brauc ar savu automašīnu, kura ir pārveidota par rokas vadāmo. Ratiņkrēslu pats ieliek uz aizmugurējā krēsla salonā. Darbojoties vairākās invalīdu nevalstiskajās organizācijās, atradis domubiedrus.
“Būtu vajadzīgi speciāli trenažieri un masāžas, taču visam trūkst naudas,” skaidro cietušais. Arnis strādā grāmatu izdevniecībā “Alvīne un Alberts”, darbu veic mājās, datorā gatavo dažādus kalendārus.
Arnis Buķelis uzskata: “Lai cīnītos pret pārgalvīgajiem braucējiem, krasi būtu jārīkojas autoskolām. Manuprāt, pēc iespējas vairāk vajadzētu rādīt asiņainus skatus no avārijām. Dažu tas sabaidīs, un viņam būs bail sēsties pie stūres, bet dažam šie skati paliks zemapziņā, un viņš atturēsies trakot ar auto pa ceļiem.”
Tracina vieglprātīgā attieksme
Pirms piecarpus gadiem traģiska autoavārija notika Rīgā, kurā nopietnas traumas guva Bauskas mediķi. Vissmagāk cieta vecākā medicīnas māsa Dainuvīte Bergmane.
“Kopš briesmīgās avārijas, braucot mašīnā, vienmēr sēžu aizmugurē, bail priekšā sēdēt. Traumas joprojām liek sevi manīt. Esmu stiprs cilvēks, protu ar tām sadzīvot,” tā par sevi saka Dainuvīte. “Ja mums nebūtu bijis tik stipras “Volvo” markas mašīnas, diez vai kāds būtu palicis dzīvs. Lai mani dabūtu ārā, nācās atbrīvot no dzelžiem. Veselu nedēļu biju bez samaņas, pati neelpoju, biju pieslēgta pie aparātiem. Ja cilvēks pats neelpo, viņu ilgāk par nedēļu netur pieslēgtu pie aparātiem, tad ved prom uz drūmo māju. Atmiņā ir kāda vīzija. Es stāvēju starp aizgājējiem un pretojos, lai mani neved uz auksto telpu. Kā par brīnumu, tomēr izdzīvoju.”
Kad ir laika maiņa, D. Bergmanei sāp visi lūzumi. “Kad vairs nevaru pastaigāt, kādu laiku paguļu slimnīcā. Tas patiešām ir briesmīgi, ka cilvēkam ir jācieš cita nevērības dēļ. Nesaprotu, kā var nedot ceļu kaucošai un mirgojošai ātro mašīnai un triekties tajā,” joprojām dziļā neizpratnē ir Dainuvīte. “Skumji, ka šo gadu laikā vainīgās firmas darbinieki nav pat atvainojušies.”
***
Uzziņai
– Ceļu satiksmes negadījumu kopskaits (no 01.01. līdz 30.06.): 2003. gadā – 20442; 2004. gadā – 23791.
– Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušie (no 01.01. līdz 30.06.): 2003. gadā – 171; 2004. gadā – 206.
– Ievainoti: 2003. gadā – 2711; 2004. gadā – 2923.
Pēc CSDD statistikas
