Cik patīkami ir atgulties tikko nopļauta siena vālā un lūkoties Mūsas rāmajos ūdeņos! Nemaz nav jābrauc uz laukiem, jo pastorālo idilli baušķenieki viņnedēļ varēja baudīt pilsētas peldvietā.
Cik patīkami ir atgulties tikko nopļauta siena vālā un lūkoties Mūsas rāmajos ūdeņos! Nemaz nav jābrauc uz laukiem, jo pastorālo idilli baušķenieki viņnedēļ varēja baudīt pilsētas peldvietā.
Atpūtnieku skaits brīvdienās Mūsas krastā sasniedza vairākus simtus. Mierīgi gulšņāt varēja tikai tie, kuri jau agri no rīta bija iekārtojušies drošās vietiņās pašā upes malā. Pārējie laiku pavadīja, tramīgi lūkojoties uz taku, ko pareizāk būtu dēvēt par brauktuvi.
Par spīti ceļa zīmei “Caurbraukt aizliegts”, kas uzstādīta krasta apakšējā terasē pie Mūsas tilta, pa atpūtas zonu nemitīgi pārvietojas automašīnas. Dažas no tām pa taku traucas sacīkšu ātrumā, ignorējot jebkādus drošības apsvērumus. Sadistiskajiem vadītājiem droši vien sagādā baudu skats, kad vecāki panikā metas glābt bērnus, kad viņi uz taciņas mierīgi spēlējas.
Protams, ir arī daudz rāmāki braucēji, kuri, iesēdinājuši mašīnā omi, suni un bērneļus, cienīgi piestāj pašā ūdens malā. Ja kompānija ir nolēmusi sauļoties visu dienu, tad ir skaidrs, ka auto tikpat ilgi arī paliks krastā. Pats dīvainākais, ka tie galvenokārt ir vietējie iedzīvotāji. Dažam labam mašīnas īpašniekam māja atrodas piecu minūšu gājienā no upes.
Pagājušo svētdien
peldvietas posmā no Mūsas tilta līdz gājēju tiltiņam bija piestājušas astoņas šādas mašīnas, nemaz nerunājot par caurbraucējiem. Labi, ka beidzot ir nopļauta garā zāle, citādi saskatīt automobili vai motociklu vispār nebija iespējams. Apbrīnojami ātri visiem no atmiņas ir “izkūpējis” dramatiskais notikums pirms pāris gadiem, kad Mūsas pludmalē auto uzbrauca atpūtniecei, radot dzīvībai bīstamas traumas un jaunu sievieti padarot par invalīdi uz mūžu. Visbaisākais ir fakts, ka nelaime notika nevis uz ātrgaitas šosejas, bet gan ļaužu pārpildītā peldvietā.
Lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka visas pūles vest pie prāta nekaunīgos braucējus ir bijušas veltīgas. Vienkārši nekādu pūļu, izņemot ceļa zīmes formālu uzstādīšanu, nav bijis. Ko, piemēram, ir darījis Bauskas pilsētas kārtībnieks un viņa palīgi? Ja kārtības sargātājiem pietiek laika un spēka izstaigāt visu pilsētu un pārliecināties, vai svinamās dienās pie mājām ir izlikti valsts karogi, tad pāris reižu brīvdienās aiziet uz Mūsas peldvietu arī nebūtu pārāk grūti. Protams, kārtībai ir jābūt visur, taču prioritātes man šķiet tā dīvaini sagrupētas. Ja cilvēks nevar justies drošs pat mazajā Bauskas peldvietā, tad diskusijas par satiksmes drošības uzlabošanu valstī nav vērtas ne nieka.
K. D. Bauskā
