«Man Bauska ir dzimtene,» saka pilsētas 2. vidusskolas 1973. gada absolvents Valērijs Junders no Maskavas.
“Man Bauska ir dzimtene,” saka pilsētas 2. vidusskolas 1973. gada absolvents Valērijs Junders no Maskavas.
Pēc studijām kādā metropoles institūtā viņš dienējis dažādās Krievijas vietās. Mūspusē pie vecākiem – Valentīnas un Genādija – atvaļinājuma laikā dēls cenšas ierasties katru gadu. Diemžēl pēdējos piecos tas izdevies tikai vienu reizi. Izņemot tēvu un māti, Krievijas Federācijas pilsonim Latvijā neviena vairāk nav. Protams, palikuši skolas laika paziņas.
Izcelsme vieno
“Man vienmēr ir interesanti atbraukt un vērot izmaiņas, kas notikušas kopš pēdējās viesošanās reizes Rīgā, Bauskā un arī Pilsrundālē,” saka ārzemnieks.
Izrādās, ka uz Bausku no Maskavas ciemos brauc apmēram desmits cilvēku. Viņi visi ir Bauskas 2. vidusskolas absolventi. Kad apritēja mācību iestādes trīsdesmitgade, bijušie baušķenieki sapulcējās Maskavā, jo nevarēja atbraukt uz dzimto skolu. Arī ikdienā milzīgajā pilsētā viņi sazinās un uztur saikni cits ar citu, atpūšas kopā ar ģimenēm. Ja kāds dodas uz bērnības pilsētu, nākas vest paciņas, arī pārējo šeit dzīvojošajiem radiem.
Makšķerē Bauskas upēs
Šogad atvaļinājums Valērijam iekritis augustā. “Tāpēc dzimtajā pilsētā varu izbaudīt visus vasaras jaukumus, piemēram, esmu jau iededzis,” teic bijušais baušķenieks. Viņam palaimējies, Latvijā ieradies nesen un lietaino, drūmo laiku nav jutis.
Zemgales pilsētā maskavietis izmanto iespēju makšķerēt. “Dēls nedaudz man palīdzēja dārzā un dārzeņu konservēšanā ziemai,” piebilst ciemiņa mamma. Viesošanās laikā, lai palutinātu dēlu un vīru, Valentīna obligāti pasniedz ģimenes ēdienu – Sibīrijas pelmeņus. Vēl šovasar daudz tiek gatavoti dārzeņu un zivju ēdieni, stāsta saimniece. Valērijam visos laikos garšojis Bauskas gaišais alus, to nobaudīt viņš cenšas katrā atbraukšanas reizē. Kvalitāte laika gaitā neesot mainījusies.
Tukšā Rīgas iela
Parasti, ierodoties Bauskā, Valērijs kopā ar vecākiem cenšas aiziet pastaigā līdz Bauskas pilskalnam un parkam, kā arī aizbraukt uz Rundāles pili. “Pilsēta – maza, to var izstaigāt vienas dienas laikā. Pamanu, kas kļuvis citāds. Lēnām šeit labo ceļus un tiek uzcelts pa kādai administratīvai ēkai,” min vīrietis. Tomēr visvairāk acīs krītot tukšā Rīgas iela ar namiem, kam aizsisti logi. Krasi atšķiras dažādā attīstība pilsētas vecajos un jaunajos rajonos. Cilvēki gan palikuši tādi paši kā agrāk, arī savstarpējās attiecībās nekas nav mainījies. Valērijam nav nācies būt ar kādu konfliktā.
Birokrātija rada šķēršļus
Principā Rīga un Maskava ejot vienā – eiropeiskas izpratnes – attīstības virzienā. Pat arhitektūra un pilsētu apzaļumošanas veids mainoties uz vienu pusi. Gan tur, gan te cenšas saglabāt veco.
Ciemiņš no Krievijas stāsta, ka vidē, kurā viņš dzīvo daudzmiljonajā pilsētā, visu laiku par Latviju nerunājot. “Interesējas gan, kā šeit ir. Agrāk bija vienkāršāk uz Latviju atbraukt, bet tagad daudzus attur visādi šķēršļi. Vīzu kārtošana un citādas birokrātiskas prasības,” teic Valērijs.
Vēl nesen Valentīna un Genādijs Junderi katru gadu braukuši ciemos pie dēla uz Krievijas galvaspilsētu. Tagad jau vairs nav tās veselības un iespēju. “Mums ne īpaši patika braukt ar metro, Maskava ir tik milzīga. Vienmēr gribējās atpakaļ uz mājām – Bausku,” saka Valentīna Jundere.
