Laila uzticēja redakcijai savu stāstu par to, kā var iziet četrām jaunām dāmām, ja ārzemēs seko spēcīgam un pievilcīgam sērfotājam.
Laila uzticēja redakcijai savu stāstu par to, kā var iziet četrām jaunām dāmām, ja ārzemēs seko spēcīgam un pievilcīgam sērfotājam.
– Šovasar ar draudzenēm nolēmām aizbraukt uz Amsterdamu Nīderlandē, lai pārliecinātos, vai tiešām tā ir, kā runā: “Pēc tam, kad esi ieskatījies Amsterdamai acīs, tu to vairs nevari aizmirst. Šī brīvības pilsēta bez aizliegumiem ievilina tevi savos tīklos.”
Neplāno dienu
Paklausot šajā kanālu metropolē bijušo ieteikumiem, savu dienu neplānojām. Zinājām, ko vēlamies, – paklīst pa ieliņām, gar kanāliem, pavērot vietējo baržas, izjust riteņbraucēju kā satiksmes vissvarīgāko dalībnieku nozīmi, ieelpot “Cofeeshop” gaisu, pabūt Sarkano lukturu rajonā, puķu tirdziņā, izjust van Goga, Monē, Rembranta otas triepienus.
Lietainais laiks traucēja pilnībā izjust pilsētas noskaņu, tipisko holandiešu gara kvintesenci ar 17. un 18. gadsimta arhitektūru, divriteņu gūzmu, kokiem apjoztiem kanāliem.
To, ka riteņbraucēji pilsētā ir galvenie, jutām nepārprotami. Viņi bez jebkādas žēlastības varēja uzbraukt virsū, ja trāpījies ceļā.
Varējām tikai nožēlot, ka esam kājāmgājējas, nevis velosipēdu īpašnieces.
Atrod teltsvietu
Kad bijām visu aplūkojušas un ieelpojušas Amsterdamas gaisu, braucām lūkot teltsvietu, lai pārlaistu nakti. Pēc ilgiem meklējumiem to atradām aptuveni 20 kilometrus no Amsterdamas, pie kāda ezera. Tur jau stāvēja viena cilvēka sporta inventārs. Cēlām telti mazliet nostāk no viņa mantām, iekārtojām grila vietu. Kad visu bijām sagatavojušas piknikam, pēc savām lietām atnāca sportiska auguma vīrietis, kurš nodarbojās ar vindsērfingu. Maz pamazām sākām runāt, un viņš uzaicināja mūsu jautro kompāniju uz sešus kilometrus attālo apdzīvoto vietu, kur bija paredzēts dzīvās mūzikas koncerts, dejas līdz rītam. Puisis mums paskaidroja ceļu. Daudz nedomādamas, vēlāk devāmies turp, lai sajustu vietējo dzīvi. Mašīnā ielikām visas mantas, atstājot telti, lai būtu, kur atgriezties un pārnakšņot.
Pazaudē virzienu
Kā jau pēc Mērfija likumiem mēdz notikt, paša sportista pasākumā nezin kāpēc nebija. Mēs izpriecājāmies un pusnaktī braucām uz teltsvietu, būdamas pārliecinātas, ka ceļu atrast ir viegli. Tas gan izrādījās daudz grūtāk. Pēc ilgas maldīšanās prasījām virzienu vietējiem, bet, ak vai, bijām aizmirsušas ezera nosaukumu. Zinājām vien to, ka esam sešus kilometrus no apdzīvotās vietas uz Amsterdamas pusi un ezera nosaukums sākas ar burtu “L”. Izrādījās, ka apkārtnē nav tikai viens ezers, kas sākas ar “L”….Pēc ilgas meklēšanas kāds puisis solīja mūs aizvest līdz it kā mūsu ezeram. Viņš sacīja, ka dzīvojot uz to pusi. Sekot jauneklim kļuva baisi, šķita, ka viņš ved mūs nez uz kurieni, taču ceļš izrādījās pareizs.
Tā, lūk! Amsterdamai tik ļoti bijām ieskatījušās acīs, tās mūs gluži kā akacis ierāva sevī, un mēs aizmirsām, ka pat tādā brīvības pilsētā tomēr pastāv kādi noteikti likumi: pierakstīt, kur atrodies…
Izmantoti materiāli arī no interneta
