Mani interesē tava diplomdarba tēma «17. gadsimta tērpu kolekcija». Turklāt iecere esot radusies saistībā ar Bauskas 395 gadu jubileju. Vēl šķita neparasti, ka diplomdarbu veidos autoru grupa.
Mani interesē tava diplomdarba tēma “17. gadsimta tērpu kolekcija”. Turklāt iecere esot radusies saistībā ar Bauskas 395 gadu jubileju. Vēl šķita neparasti, ka diplomdarbu veidos autoru grupa.
– Augstskolā studēju kopā ar bērnības draudzeni – baušķenieci Katrīnu Liepu. Diplomdarba ideja pieder mums abām un patiesi ir radusies, domājot par Bausku, kas ir dibināta 17. gadsimtā. Sākumā bija tikai vīzija par tērpiem, necerot, ka tie varētu tikt izmantoti. Izstāstīju mūsu plānus krustmātei. Viņai piepeši ienāca prātā, ka tērpi varētu kļūt par Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma oriģinālu papildinājumu. Ir dažā di svētki un prezentācijas, kur 17. gadsimta kostīmi lieliski iederētos un rosinātu asociācijas ar Bauskas senatni.
Nolēmām izveidot darba grupu, iesaistot arī kursa biedres Ievu Pilskalni un Ingu Marķīzi. Šķiet, pirmo reizi universitātes vēsturē vienu diplomdarbu izstrādās četras studentes. Veidosim nelielu uzņēmējdarbības modeli, jo tāda ir augstskolas prasība. Turklāt 20 tērpus šūsim pašas – būsim gan idejas autores, gan izpildītājas.
Dzirdēju, ka priekšdarbi jau pirms laba laika ir sākušies. Kā veidojas kontakti ar muzeju? Domāju, ka tādam vērienīgam diplomdarbam ir nepieciešams arī finansējums.
– Muzejs izstrādāja projektu un iesniedza Kultūrkapitālfondā. Konkursa pirmajā kārtā tas tika akceptēts, bet nākamajā posmā neveicās. To uzzināju pirms braukšanas uz studijām Vācijā, kurp devos ar Katrīnu Liepu. Arī viņai bija piešķirta stipendija. Par konkursa rezultātiem mēs nebēdājāmies, bet sākām vēl aktīvāk rosīties. Roitlingenā pavadītais laiks bija manas dzīves vērtīgākais posms. Es pat nevarēju iedomāties, ka Vācijā sastapsim cilvēkus, kuri aizrausies ar mūsu diplomdarba ieceri un tik daudz palīdzēs. No studijām brīvo laiku veltījām vienīgi savas idejas attīstīšanai, atsakoties no sākotnējās koncepcijas un piedāvājot gluži citu. Tāpēc muzejam nācās pārveidot projektu un iesniegt atkārtotai izskatīšanai Kultūrkapitālfondā. Rezultāti būs zināmi šonedēļ.
Kā divas jauniņas Latvijas dizaineres var izpelnīties ievērību lielā Vācijas augstskolā? Tur ir studenti no visas pasaules – droši vien tikpat talantīgi un mērķtiecīgi.
– Atšķirībā no Latvijas augstskolām, pasniedzēji ir ļoti atvērti un pieejami. Ja vien students izrāda iniciatīvu, pedagogs ir gatavs kļūt par uzticamu palīgu un domubiedru. Ilgi vilcinājāmies, līdz sadūšojāmies un uzrunājām profesoru Hāzenfusu. Mēs tikām pamanītas jau agrāk nodarbībās un modes projektu prezentācijās, kur allaž saņēmām augstu novērtējumu.
Parādījām diplomdarba skiču sākotnējo variantu profesoram. Tās viņu ieinteresēja. Kad pasniedzējs bija mūsu veikumu rūpīgi izanalizējis, saņēmām piedāvājumu apmeklēt privātstundas. To, ko modes mākslā mums iemācīja profesors Hāzenfuss, mēs nevarējām pat sapņot apgūt Latvijā. Tā ir modes mākslas ābece, kuras pamatā – tīras ģeometriskas formas, kas veido siluetu. Pirms tam mēs veikli skicējām glītus tērpus, kas labi izskatījās zīmējumā, taču trūka galvenā. Tā ir pamatforma, ko var papildināt ar raksturīgām detaļām un panākt izteiksmīgu, laikmetam raksturīgu siluetu.
Lai zinātu, ko skicēt, vispirms ir jāstudē speciālā literatūra. Latvijā ir pieejami tikai nedaudzi modes vēstures izdevumi. Droši vien izmantojāt iespēju grāmatas meklēt Vācijā.
– Ar profesora Hāzenfusa gādību mums izdevās tikt pie neticami vērtīgiem uzziņu materiāliem. Viņš mūs aizveda uz pilsētas bibliotēku, kur lasījām un tulkojām dažādas grāmatas. Varējām izmantot arī reģiona bibliotēku vienoto elektronisko datu bāzi un iepazīties ar citiem literatūras avotiem. Pasniedzējs sazinājās ar Vācijas pilsētas Ludgvigsborgas modes muzeja direktoru, kurš ieteica ASV pasūtīt grāmatu “17. gadsimta mode”, kas ir unikāls izdevums. Mums laimējās iegūt savā īpašumā tā kopiju. Monogrāfijā ir teksts, fotoattēli un ļoti precīzas piegrieztnes. Gluži necerēti atradās arī audumu sponsors – firma “Hugo Boss”.
Jūsu piedzīvojumi nudien ir neticami! Vācijā jums taču nebija nekādu sakaru augstās modes pasaulē. Atkal palīdzēja pasniedzēji?
– Pēc savas iniciatīvas profesors Hāzenfuss piezvanīja firmas “Hugo Boss” pārdošanas menedžeriem, jo 15 kilometru attālumā no Roitlingenas atrodas uzņēmuma galvenā mītne. Pēc tam abas ar Katrīnu tikām aicinātas ierasties firmas veikaliņā un izvēlēties visdažādāko toņu audumu atgriezumus. Tās nebija nekādas strēmeles, bet pamatīgi gabali. No Vācijas pārvedām 60 metrus labas kvalitātes materiāla, kas ir tikai neliela daļa no 20 tērpu darināšanai nepieciešamā apjoma. Septembrī jau varētu sākt šūt, ja vien Latvijā mums atrastos atbalstītāji.
Varbūt par savu lielisko ideju neesat informējušas sabiedrību? Acīmredzot derētu aiziet uz Bauskas pilsētas Domi, jo diplomdarbs taču reiz nokļūs pilsētas muzeja īpašumā.
– Nebiju iedomājusies, ka varētu rīkoties arī tā. Droši vien jums ir taisnība, ka idejas popularizēšna ir pašu autoru, nevis starpnieku ziņā. Esam sākušas dialogu ar Bauskas pils muzeja vadību par sadarbības iespējām. Tā, protams, ir budžeta iestāde un līdzekļus mums piedāvāt nevar. Taču vienojāmies, ka pils muzejs palīdzēs popularizēt mūsu kolekciju, nākamā gada vasaras sezonas atklāšanā pilī rīkojot 17. gadsimta tērpu šovu. Manī tomēr vēl mājo neliela cerība, ka varbūt arī Bauskā atradīsies mūsu ieceres atbalstītāji.
Tu ieminējies, ka noteikti gribētu turpināt studijas ārzemēs, jo Latvijā modes dizaineriem izaugsmes iespējas ir ierobežotas.
– Lai gan līdz augstskolas beigšanai vēl ir nepilns gads, es jau tagad nopietni apsveru šo variantu. Antverpenes Modes mākslas institūta maģistrantūras konkursā galvenais kritērijs ir pretendentu diplomdarbu augsts novērtējums un rūpīgi sagatavots portfolio jeb zīmējumu, skiču un īstenoto projektu vizuāls apkopojums. Es gribētu ārzemēs iegūt pieredzi, strādājot par modes dizainera asistenti, pēc tam atgriezties Latvijā un nodibināt savu uzņēmumu.
***
LĪGA ŠULCE
– 1994. gadā beigusi Bauskas 1. vidusskolas 9. klasi.
– 2000. gadā absolvējusi Liepājas Lietišķās mākslas koledžas apģērbu dizaina nodaļu.
– Gadu strādājusi par auklīti Vācijā, iesaistoties “Au Pair” programmā.
– 2001. gadā sākusi studijas Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Apģērbu tehnoloģijas un dizaina institūtā.
– 2004. gadā saņēmusi programmas “Erasmus Socratis” stipendiju un četrus mēnešu stu-dējusi Roitlingenas (Vācija) Tehniskajā un uzņēmējdarbības augstskolā.
– 2005. gadā RTU aizstāvēs diplomdarbu un iegūs inženiera kvalifikāciju.
