Vecu avīžu sludinājumi ir interesants vēstures avots, kas stāsta par pilsētas un apkārtnes iedzīvotāju ikdienu. Lielākais un informācijas ziņā bagātākais Bauskas apriņķa laikraksts savulaik bija «Bauskas Vēstnesis».
Vecu avīžu sludinājumi ir interesants vēstures avots, kas stāsta par pilsētas un apkārtnes iedzīvotāju ikdienu. Lielākais un informācijas ziņā bagātākais Bauskas apriņķa laikraksts savulaik bija “Bauskas Vēstnesis”.
No avīzes četrām lappusēm daļu aizņēma sludinājumi un dažādas reklāmas, no kurām var gūt ieskatu par dažādām pilsētas tirgotāju un amatnieku saimnieciskām aktivitātēm.
Salīdzinājumā ar mūsdienām avīzēs pirms 80 gadiem bija ļoti maz apsveikumu kāzās un līdzjūtību. Pēdējās tika izteiktas tikai labi zināmiem sabiedriskiem darbiniekiem. Toties ļoti daudz ir Jelgavas apgabaltiesas Bauskas apriņķa tiesu izpildītāja Rutkēviča paziņojumu par ūtrupēm – par kustamas vai nekustamas mantas pārdošanu izsolēs. Daudzos sludinājumos vai reklāmās nav minēta konkrēta adrese, ir tikai veikala vai nama īpašnieka vārds, kas to gadu baušķeniekiem bijis labi zināms orientieris. Tā bija no senākiem laikiem saglabājusies mazpilsētas īpatnība, kur katram par visu tāpat viss ir zināms. Interesanti, ka daudzās Eiropas valstu mazpilsētās, atšķirībā no Bauskas, šī tradīcija ir saglabājusies arī tagad.
Pilsētas centrālā saimnieciskā ass
No saimnieciskā viedokļa visizdevīgākās pozīcijas pagājušā gadsimta divdesmito gadu pirmajā pusē un vidū bija tiem Bauskas tirgotājiem un amatniekiem, kas savu darbību pēc Pirmā pasaules kara bija izvērtuši Tirgus laukumā vai tā tiešā tuvumā esošajās Kalna, Pils (tag. – Plūdoņa), Pasta, kā arī Kalēju un Nabagmājas (no 1925. gada augusta – Rūpniecības) ielā. Gandrīz katrā namā atradās viens vai vairāki veikali un darbnīcas, kuru īpašnieki visai bieži mainījās, tāpēc vienā publikācijā izsekot šīm maiņām vairāku gadu garumā ir visai pagrūti. Sudmalu (tag. – Rīgas) iela līdzās Tirgus laukumam pagājušā gadsimta divdesmitajos gados bija vēl viena pilsētas saimnieciskā ass visā tās garumā, tāpēc par tur notiekošo saimniecisko rosību un pārmaiņām kādā no turpmākajām publikācijām.
Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Tirgus laukuma vidū bija kādreizējais pilsētas Rātsnams, kam apkārt koka ēkās bija iekārtotas dažādu lietu tirgotavas. Piemēram, Šmita drogu veikala sortimentā bija krāsas, ziepes, parfimērija, ārstniecības līdzekļi, kā arī motoru benzīns, petroleja un dažādas tehniskās smērvielas un eļļas, bet ebrejs Šoffers savā bodē piedāvāja svaigas zivis. Savukārt brāļu Stankeviču veikalā varēja iegādāties gaļu un tās izstrādājumus. Vecā tirgus ūdens pumpja vietā Raņķis bija ierīkojis kiosku, bet sabiedrības “Zemgales ražotājs” veikalā pārdošanā bija dāmu un kungu velosipēdi.
1926. gada 16. augustā latviešu uzņēmējs Vilis Ošenieks paša celtā divstāvu namā blakus Rātsnamam ierīkoja lielu tirgotavu, kurā varēja iegādāties dzelzslietas (naglas, skrūves), koloniālpreces (garšvielas, kafiju, tēju), būvmateriālus (ķieģeļus, jumta segumus, piķi, darvu, cementu, ģipsi, kaļķi, logu stiklu), lauksaimniecības tehniku (labības un zāles pļāvējus, zirga grābekļus, arklus, ecēšas, sējmašīnas, piena separatorus), kā arī mākslīgos mēslus. Pēc piedāvāto preču klāsta un tirgotavas apjomiem šī V. Ošenieka bode kļu va par īstu lielveikalu, un vēlāk, 30. gados, to tā arī sāka dēvēt – “Ošenieka tirdzniecības nams”.
Kalna ielā – ne tikai veikali
Tagadējā Novadpētniecības un mākslas muzeja ēka Tirgus laukuma malā piederēja vietējās alus fabrikas īpašniekam vācietim Bruno Lodingam, kurš to iznomāja. Nama otrajā un trešajā stāvā atradās vācietim Arvedam Milleram piederoša viesnīca “Kurzeme” un restorāns, bet pirmajā stāvā bija vairākas tirgotavas. Ebrejs Volgemuts tur pārdeva koloniālpreces – kafiju, tēju, kakao, tabaku u. tml. Blakus atradās trauku, lampu, stikla, porcelāna un kristāla izstrādājumu veikals.
Netālu no “Kurzemes” viesnīcas, Kalna un Sudmalu (tag. – Rīgas) ielas krustojumā, atradās latvieša Strelčuna maiznīca un konditoreja, bet pāri Kalna ielai – latvieša Rūdolfa Kokles manufaktūras (audumu un apģērbu) un galantērijas preču veikals. Pirmā pasaules kara laikā R. Kokle devās bēgļu gaitās un nokļuva Maskavā, kur sāka savu uzņēmējdarbību, bet pēc kara atgriezās Bauskā un turpināja iesākto. R. Kokle piedāvāja kreklus, bikses, kleitas, blūzes un citas preces. Pilsētas un apkārtnes drēbnieki un šuvējas te varēja iegādāties oderdrēbi, vati, pogas, diegus un dažādus audumus ar interesantiem, nespeciālistam pilnīgi dīvainiem nosaukumiem – poļu kamgaruns, Rēveles nabuks, Somijas rokoders.
Kalna ielā, aiz viesnīcas “Kurzeme”, atradās Rozenbaha tējnīca, bet Vizbula cepuru veikalā (Kalna ielā 8) varēja iegādāties filca, velūra un drēbes cepures, kā arī pasūtīt cepures un mēteļu krāgus. Kalna ielā 12 atradās aptiekāra Tīrmaņa nams, kurā galantērijas, rokdarbu un rakstāmlietu veikalu bija atvērusi Žibeika kundze, bet vācieša Gotfrida Pflauma tirgotavā varēja nopirkt izturīgus apavus. Grāmatu un rakstāmlie tu bodi blakus bija atvēris latvietis Žanis Ruķers, kas savā veikalā bija izveidojis arī publisko bibliotēku un piedāvāja paša fotografētas Bauskas skatu kartītes (atklātnes). 1925. gada vidū Tīrmaņa namā manufaktūras (audumu un apģērbu) veikalu atvēra ebrejs Berelovs, kas dāmām un kungiem piedāvāja elegantus kostīmus, kleitas, uzvalkus, mēteļus no vietējās un ārzemju drēbes, kā arī dažādus kokvilnas izstrādājumus. Niknākais Berelova konkurents bija brāļu Feitelsonu līdzīga profila veikals, kurš pilsētā darbojās kopš 19. gs. pirmās puses un atradās gandrīz vai līdzās – Tirgus laukuma malā Kalna un Pils ielas krustojumā.
Tirgus laukuma stūrī, Kalna un Pils ielas krustojumā, atradās viena no vecākajām Bauskas tirgotavām, kuras īpašnieks bija vācietis Eduards Dreņģers. Atšķirībā no mūsdienu veikaliem, kas vairāk vai mazāk specializējas savā piedāvājumā, Dreņģers savā bodē piedāvāja ļoti atšķirīgas lietas: koloniālpreces, mājsaimniecības piederumus, būvmateriālus un jumtu seguma materiālus, krāsas un krāsotāju piederumus, šaujampulveri un medību piederumus, tabakas izstrādājumus, velosipēdu daļas.
Aiz Dreņģera veikala, Kalna ielas malā, vairāki blakus esoši nami līdz pat Kalna un Rūpniecības ielas krustojumam (tag. – Tautas namam un pilsētas vakara vidusskolai) jau kopš 20. gs. sākuma piederēja Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības Bauskas nodaļai. Sabiedrība nodibināta 1906. gadā ar mērķi sekmēt savu biedru saimnieciskās rosības attīstību. Tā sasniegšanai viens no uzdevumiem bija veikalu ierīkošana visu lauksaimniecībā vajadzīgo priekšmetu pārdošanai un lauksaimniecisko ražojumu izpārdošanai.
Pils ielā – Amerikā ražotas pļaujmašīnas
Vairākas tirgotavas bija Tirgus laukuma malā, Pils ielā. Ejot no Kalna uz Pasta ielu, aiz brāļu Feitelsonu manufaktūras veikala atradās Bauskas patērētāju biedrības maizes veikals un Joffes nams, kur lauksaimnieki varēja iegādāties āboliņa un linu sēklas, kā arī labāko pasaules šķirņu rudzus. Pils ielā, Tirgus laukuma malā, atradās arī Dravinska apavu tirgotava un Ozoliņa apavu darbnīca, ebreja Bērmana dažādu preču tirgota va, Lapes maiznīca, sedlinieka Duina darbnīca, Rikmaņa mūzikas darbnīca, kurā varēja salabot mūzikas instrumentus, kā arī drēbnieka Pētera Lejas darbnīca, kur bija iespējams pasūtīt kungu un dāmu apģērbus. Interesants ir drēbnieka P. Lejas paziņojums laikrakstā “Bauskas Vēstnesis” 1925. gadā: “Ievērojot to, ka mana sieva Anna Leja no manis aizgājusi pie sava mīļākā Šulca un pie manis vairs nedzīvo, es, Pēteris Leja, par viņas ietaisītiem parādiem un rēķiniem neatbildu, sākot ar 1925. gada 14. martu.”
Lielākajā no Tirgus laukuma tuvumā esošiem namiem (pašlaik tur ir kafejnīca “Pie Rātslaukuma”) atradās izglītības kooperatīva “Kultūras balss” Bauskas nodaļas grāmatu un rakstāmlietu veikals, kur 1925. gada 1. janvārī uzņēmējs Stammers atvēra savu tirgotavu, kurā piedāvāja notis, gleznu rāmjus, galantērijas preces, tapetes, spoguļus. Veikalā varēja apskatīt pazīstamu mākslinieku gleznu kolekciju. Vēlāk Stammers savu bodi pārcēla uz turpat netālu esošo Dvelaicka namu Pasta ielā 5, kur atradās arī Notolovica labības un miltu tirgotava. Turpat līdzās, Pasta ielā 11, bija Pļavenieka viesnīca “Rīga”.
Tirgus laukuma stūrī, Pasta un Pils ielas krustojumā (tag. – veikals “Veltas centrs”), atradās Zankevica lauksaimniecības tehnikas veikals. Tajā, ja var ticēt laikrakstā publicētai reklāmai, piedāvāja vienīgās Latvijā (!) īstas Amerikā ražotas pļaujmašīnas “Massei-Harris”. Pa diagonāli iepretim Drenģera veikalam, Tirgus laukuma malā, Pasta un Sudmalu ielas krustojumā, ebrejs Benjamins Hercenbergs bija iekārtojis dzelzslietu tirgotavu, kur bez galvenās produkcijas – naglām un skrūvēm – bija arī dažāda lauksaimniecības tehnika. Pasta ielā, Tirgus laukuma malā, atradās arī kurpnieka Pflauma apavu darbnīca un Rīgas drēbnieka Teppera pasūtījumu telpas. Skaistā namā Pasta ielā 9 savu maiznīcu un konditoreju bija ierīkojis no bēgļu gaitām Krievijā atgriezies maiznieks Nakabiks.
Tāda bija pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākuma un vidus situācija pilsētas centrā.
