Pirms 60 gadiem mūsu pilsēta atradās Otrā pasaules kara cīņu degpunktā. 1944. gada augusta vidū Bauskas civiliedzīvotāji jau bija evakuēti, jo frontes līnija sakrita ar pilsētas dienvidu robežu.
Pirms 60 gadiem mūsu pilsēta atradās Otrā pasaules kara cīņu degpunktā. 1944. gada augusta vidū Bauskas civiliedzīvotāji jau bija evakuēti, jo frontes līnija sakrita ar pilsētas dienvidu robežu.
Tolaik “Bauskas Vēstnesis” vairs neiznāca, bet daži jaunumi par šejienes norisēm lasāmi citos preses izdevumos.
Ziņas par notiekošo – “Laikmetā”
Vācu okupācijas laika populārākajā nedēļas žurnālā “Laikmets” atrodams kāds ļoti emocionāls, ar tam laikam raksturīgo patosu un attiecīgo ideoloģiju piesātināts raksts. Tā autors ir “SS kara ziņotājs” A. Eglītis:
“Kur Mēmele un Mūsa
Kā māsas kopā gulst –
Tur zibsnī nāves rūsa,
Tur vīri nesamulst.
Te nu mēs stāvam viens otram pretīm, asinskārais hunni, Mēmele un Mūsa, saplūsdamas Lielupē mūs šķir. Mēs raugāmies pāri straumei, naidā un atriebībā kaisdami, apklustot granātu dārdiem klausamies: Zemgales ciemiem degot, vandaļi, postīšanas kārē apreibuši, kauc ārprāta ekstāzē puscilvēka, puszvēra balsīm. Te pie Lielupes, kur pilsdrupu grausti ar senu karotāju pīšļiem noraugās satrakotās stihijas trakošanā, kur Bauskas pilsētas vārtu priekšā diedelē boļševiku sirotāji – šodien atkal dārd cīņu troksnis.
Jau pagājušas vairākas dienas, kopš izkaisītās un sakautās ordas atspiestas tālāk no pilsētas, un brīžiem tās nemaz nemana.
Viņi ir tepat ar dzīvnieciski radītiem pusaudžiem un apstulbotiem sirmgalvjiem, smilkst starp Mūsu un Mēmeli uz leišu pusi, asins apmiglotu skatu velkas gar otru Lielupes krastu, kur upuru dūmus pret debesīm ceļ Jelgava. Viņi ir tepat pie Mēmeles un Mūsas satekas, kur pāri Lielupei degošā krastā, zemē iekodušies, turas šodienas likteņcīnītāji – Eiropas karavīri.(..)
Par Tevi, Zemgale, mēs vēl nikni kausimies, par Tevi, Latvija, mēs nikni mirsim, lai dzīvotu!”
Notiek sīvas cīņas
Daudz konkrētāka informācija atrodama tā laika dienas laikrakstā “Tēvija”. 1944. gada 3. augusta numurā var uzzināt, ka naktī uz 1. augustu plānveidīgi atstāta Jelgava, pirms tam ielu cīņās iznīcināti 29 sarkanarmiešu tanki, kā arī “apturēti boļševiku mēģinājumi pārcelties pār Lielupi pie Bauskas”.
11. augustā sniegta informācija, ka vācu un latviešu policijas vienības Bruņinieka krusta kavaliera SS oberfīrera Gīzekes vadībā uz dienvidiem no Bauskas (pāri Mūsai) izvirzījušas priekštilta pozīcijas (placdarmu). Tur arī notikušas smagākās cīņas Bauskas sektorā, kurās bijis iesaistīts vācu grenadieru pulks pulkvežaleitnanta Herba vadībā. Sarkanarmieši mēģinājuši pāriet Lielupi arī pie Mežotnes, bet atsviesti atpakaļ.
18. augusta numurā ziņots par sīvām cīņām 16. augustā starp Brunavu un Skaistkalni, arī tur uzbrucējiem nav izdevies pārcelties pār Mēmeli.
21. augustā aprakstīts Sarkanās armijas uzbrukums Bauskai: “Pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanas uguns rīta krēslā, izmantojot biezas miglas aizsegu, uzbrukuši vācu priekštilta pozīcijām un ielauzušies pilsētā līdz pat centram. Vācu un latviešu vienības prettriecienā līdz vakaram atjaunojušas iepriekšējo stāvokli. 23. augustā šīs ziņas tiek papildinātas ar informāciju, ka iepriekšminētajā uzbrukumā piedalījušās divas padomju divīzijas, kas 19. augusta kaujā zaudējušas 400 kritušo, un 150 sarkanarmieši nokļuvuši gūstā.”
26. augusta numurā vēlreiz par 19. augusta cīņām: artilērijas apšaude sākusies plkst. 13.05, “krieviem izdodas vairāku bataljonu stiprumā šķērsot Lielupi un divās vietās Mūsu. Ienaidnieku grupa, kas pārgājusi Lielupi, ierodas pie Mēmeles tilta no ziemeļiem (Rīgas puses). To pāriet viņiem nebija lemts, boļševiku artilērijas šāviņš ķēris pie tilta piestiprinātos sprāgstlādiņus, un tilta drupas aprok uz tā esošo boļševiku grupu apmēram vada stiprumā. No Mūsas puses krievi cauri Jaunbauskai (tā tolaik sauca Uzvaras un Pilskalna ielas rajonu – R. Ā.) sasniedz pilsētas centru. Stāvoklis draudīgs. Prettriecienu veic ar divu triecienlielgabalu atbalstu, krievi bēg, bet atpakaļ izlauzties izdodas tikai nedaudziem. Apmēram 100 padodas gūstā. Tie ir no soda bataljoniem, tiem par Bauskas ieņemšanu solīta atlaišana no spaidu darbiem. Gūstekņi apmierināti smaida un par gūstu saka to pašu, ko par visu: “ņičevo”. Viņi zin, ka gūsts tiem vieglāks par sodu”.
28. augustā aprakstītas augusta vidus kaujas pie Skaistkalnes. Tur 15. augustā notikuši vairāki bumbvedēju uzlidojumi vācu pozīcijām, tad pusotru stundu ilgusi artilērijas viesuļuguns un sācies uzbrukums. Sarkanarmiešu vienības visu dienu mēģinājušas forsēt Mēmeli, bet neveiksmīgi. Nākamajā dienā tikai trešajā uzbrukumā padomju karavīriem izdevās ieņemt vācu priekšējās līnijas, bet jau 17. augusta rītā bez artilērijas sagatavošanas uguns vācieši pārsteidza savus pretiniekus vēl aizmigušus un atguva savas pozīcijas. Smagi zaudējumi vāciešiem, bet krieviem – milzīgi. Padomju pusē bez kritušajiem zaudēti septiņi tanki T34, 23 prettanku lielgabali, 31 ložmetējs un citi ieroči.
Apjomīga informācija
Iepriekšminētajā 23. augusta numurā ievietots arī plašāks raksts “Bauska – priekštilta pozīcija” ar trīs fotoattēliem. Tur pieminēts, ka vācu pulkvežaleitnanta Herba kaujas grupai pievienots Bauskas brīvprātīgo bataljons apriņķa priekšnieka majora Uļuka vadībā. Pie kareivjiem “dvēseļu gana” pienākumus veicis mācītājs Valters. Herbs uzslavē latviešu brīvprātīgos kareivjus, jo tie labi pazīstot apvidu. Atzinība tiek izteikta arī pilsētas ugunsdzēsējiem. Sarkanarmiešu artilērijas granātas uz pilsētu tiek raidītas no Saulaines. Šāviņi aizdedzinājuši Bauskas pamatskolas un ģimnāzijas skaisto namu.
Bauskas policijas 1. iecirknī virsleitnanta Arvīda Upmaļa vadībā tiek sniegta pirmā palīdzība ievainotajiem. Blakus ēkā iekārtots sanitārais punkts, kurā Bauskas slimnīcas žēlsirdīgā māsa Erna Zītara aprūpē ievainotos dienu un nakti. Viņai palīdz brīvprātīgās sanitāres no Iecavas Margarieta Ziemeļniece un Ģērtrūde Teša. No 4. līdz 18. augustam tur pārsieti 62 ievainotie karavīri un baušķenieki. Smagāk cietušo vidū bijis arī katoļu ilggadējais mācītājs Maskvītis, kuru pie pašas baznīcas ievainojusi kājā granātas šķemba.
