Šodien, 23. augustā, paiet 15 gadu kopš triju valstu vienotības akcijas «Baltijas ceļš».
Šodien, 23. augustā, paiet 15 gadu kopš triju valstu vienotības akcijas “Baltijas ceļš”. Tūkstošiem cilvēku, sadevušies rokās, vēsturiskajā dienā vienlaikus nostājās uz maģistrāles no Tallinas līdz Viļņai, apliecinot gatavību kopīgi panākt Baltijas valstu neatkarību. Akcija notika zīmīgā dienā, jo 1939. gada 23. augustā tika parakstīta Molotova-Ribentropa vienošanās, kas Baltiju uz piecām desmitgadēm izolēja no Eiropas un ar “dzelzs atslēgu” aizdarīja vārtus uz brīvību.
Vienotības akcija 20. gadsimta vēsturē tiek uzskatīta par nevardarbīgas pretošanās fenomenu. Šajā dienā pirms 15 gadiem “Bauskas Dzīve” rakstīja: “Nebeidzama ļaužu ķēde Baltijas ceļā. Vēl nekad neesam bijuši tik vienoti, un, stāvot savas pilsētas viducī, vairāk par visu gribas, lai tā būtu vienmēr, diendienā. Lai sīkās ķildas, savu “es” aizstāvot, neaizēnotu pašu galveno – ceļu uz neatkarību.” Reportāžas turpinājumā fiksēta tautas manifestācijas norise uz Latvijas–Lietuvas robežas. Jau bija piemirsies, ka tovakar sveču gaismas apmirdzētā klajumā kopā ar mums stāvēja arī gruzīni, armēņi un poļi. Viņi mudināja nepagurt, nezaudēt ticību un cerību.
Diemžēl laiks ir mainījis ne vien cilvēkus, bet arī vērtību sistēmu. Nu esam kļuvuši vāji un saguruši. Ticība augstiem ideāliem ir izplēnējusi kā rīta migla. Protams, brīvība mums ir. Turklāt kā kusli cālēni esam ieritinājušies zem Eiropas “spārna” un reizēm mēdzam prātot, kurp tā mūs vedīs. Neko nav līdzējusi arī atvērtā pasaule, jo aizvien vairāk ieslīgstam domu šaurībā un kultivējam apziņu, ka šajā valstī nekas labs nevar notikt.
Tirgus un sabiedriskās domas izpētes centra “SKDS” nesen veiktais pētījums apstiprina šo pieņēmumu. Respondenti ar pamatskolas izglītību, kas vecāki par 45 gadiem, uzskata – dzīve pirms 15 gadiem esot bijusi labāka. Gandrīz divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju aptaujā atzinuši, ka minētajā laika periodā viņu ģimenes materiālais stāvoklis ir pasliktinājies. Nav pamata šos faktus apstrīdēt, bet respondentu viedokļi ir nopietna viela pārdomām. Ja dzīves vienīgā mēraukla ir labklājība, tad acīmredzot aptaujas dalībnieki būtu ar mieru dzīvot arī totalitārā režīmā, ja vien materiālais stāvoklis no tā neciestu.
Pašreizējās situācijas raksturošanai man gribētos izmantot teologa Jura Rubeņa iecienīto apzīmējumu “vertikālā dominante”. Šis termins attiecināms uz augstu ētisku ideālu klātbūtni gan katra indivīda, gan tautas kopīgajā apziņā. Kādā ceļa posmā uz brīvību esam pazaudējuši vertikālo dominanti un vairs nezinām, kā to atrast. Varbūt nemaz negribam meklēt? Dzīve bez ideāliem ir vienkāršāka, jo tad ir mazāk jāprāto. Bet doma, kā zināms, ir koncentrēta enerģija – tā spēj pacelt lidojumam vai arī piekļaut pārāk tuvu zemei.
