Rajona laikrakstā «Bauskas Darbs» Elvīra Stankeviča sāka strādāt 1951. gada 1. maijā. Līdz 1984. gadam, kad avīze jau bija pārdēvēta par «Komunisma Ceļu», Elvīra bija iestādes grāmatvede.
Rajona laikrakstā “Bauskas Darbs” Elvīra Stankeviča sāka strādāt 1951. gada 1. maijā. Līdz 1984. gadam, kad avīze jau bija pārdēvēta par “Komunisma Ceļu”, Elvīra bija iestādes grāmatvede.
Izmanto koka skaitīkļus
Tolaik redakcija atradās Bauskas tipogrāfijas otrā stāva dažās istabiņās. Uz Rīgas ielas 51. namu iestāde pārcēlās tikai 1968. gadā, kad rajona izpildkomitejas finanšu nodaļai tika piedāvātas telpas jaunuzceltajā ēkā Uzvaras ielā.
Elvīru darbam laikrakstā ieteica pilsētas izpildkomitejas grāmatvede, kur jaunā sieviete trīs gadus bija strādājusi par sekretāri. Vispirms redakcijā viņa kļuva par mašīnrakstītāju rēķinvedi, bet drīz vien tika apstiprināta grāmatvedes amatā. Darba galvenie instrumenti līdz pat aiziešanai pensijā Elvīrai Stankevičai bija koka skaitīkļi un pildspalva.
Brauc ar riteni un motociklu
Laikraksta izdošanu sākotnēji finansēja rajona izpildkomiteja, ik gadu budžetā paredzot noteiktu summu. Vēlāk tā tika dalīta, iekļaujot finansējumā arī toreizējās izdevniecības “Zvaigzne” dotāci jas.
Elvīras pirmais redaktors bija Bruno Zēbergs. Viņam sekoja Mihails Afanasjevs. Neilgu laiku grāmatvede ir strādājusi arī Jāņa Vecumnieka un Gunāra Šimkevica vadībā.
Kad 1962. gadā amatā iecēla Rihardu Grenctālu, avīzes formāts palielinājās līdz četrām lappusēm. Redaktora Grenctāla laikā, šķiet, 1963. gadā, tika nopirkta arī automašīna. Pirms tam žurnālisti pārvietojās ar divriteņiem un motocikliem.
Naudu sūta ziņotājiem
Aktuālo informāciju pa tālruni sniedza arī partijas sekretāri un kolhozu priekšsēdētāji. Toreiz honorāru saņēma nevis žurnālists, kurš ziņu sagatavoja publicēšanai, bet gan informācijas sniedzējs. Tas nozīmēja, ka grāmatvedim bija darba pilnas rokas. Mēneša beigās vajadzēja noformēt krietnu skaitu naudas pārvedumu – kaut vai 50 kapeikas – un aizsūtīt pa pastu adresātiem.
Daudz laika un lielu precizitāti prasīja autoru uzrakstīto rindu skaitīšana. Žurnālistu darba samaksa tika aprēķināta pēc publicēto rindu skaita. Starp citu, šī metode tika izmantota līdz pat 90. gadu vidum. Vienlaikus grāmatvedei vajadzēja pieņemt sludinājumus – darba piedāvājumus, līdzjūtības –, bet kādu laiku arī laulību šķiršanas paziņojumus.
Īsteno atriebības plānu
Elvīra teic, ka vislielākās ķibeles ir sagādājušas līdzjūtības, jo partijas komiteja aizliegusi šo sludinājuma veidu izmantot bijušajiem leģionāriem un viņu ģimenēm. Doma bijusi skaidra – nedrīkst just līdzi cilvēkiem ar “nepareizu” biogrāfiju. Tāpēc grāmatvedei, pieņemot līdzjūtības, vajadzējis izpētīt katra klienta radurakstus.
Gadījušies arī kuriozi, par ko redakcijas vadībai un darbiniekiem nācies ciest. Elvīra Stankeviča atklāj visdramatiskāko epizodi: “Publicējām līdzjūtību kāda vīrieša tuviniekiem, bet viņš sveiks un vesels tepat vien rosījās. Tekstu redakcijā iesniedza solīda sieviete. Neviens nevarēja iedomāties, ka viņai prātā ir baisa atriebība. Vīrietis bija aizgājis pie citas, tāpēc dāma viņu publiski pasludināja par mirušu. Izvērtās liels skandāls, tika meklēti grēkāži. Protams, par tādiem kļuva redakcijas darbinieki. Troksnis norima, kad publikāciju atsaucām.
