Cilvēkiem laukos ir ļoti mazkustīgs dzīvesveids. Drusku pastrādā un sēž uz soliņa. Kūtiņā tikai sivēns, vistas un pīlītes.
Cilvēkiem laukos ir ļoti mazkustīgs dzīvesveids. Drusku pastrādā un sēž uz soliņa. Kūtiņā tikai sivēns, vistas un pīlītes. Dažas kartupeļu, burkānu, biešu, diļļu vadziņas pie mājas izravējamas vienas dienas laikā.
Sieviņa stāv pie sētas un pļāpā ar garāmejošu kaimiņieni, večuks atnes no akas uz virtuvi spaini ūdens un piesaulītē pie malkas grēdas iesnaužas ar kūpošu pīpi zobos. Vai tā ir aktīva cilvēka dzīve? Būtu vismaz pastaigāties gājuši līdz netālajai birzītei.
Zvanot uz redakciju, tā savus iespaidus pauda pie lauku radiņiem atbraukusi rīdziniece. Viņa lūdza, lai, konsultējoties ar ārstu, tiek sagatavota publikācija par to, ka arī lauciniekiem katru dienu ir jākustas, jāskrien, jāvingro.
Mūsu avīze strādā saviem lasītājiem, tālab arī šo lūgumu ievēroju. Turklāt mazkustīgs dzīvesveids tiešām nav draugs veselībai. Taču rīdziniecei gribu lūgt atbraukt uz laukiem rudenī, ar lāpstu uzrakt radiņu piemājas dārziņu un izkliedēt uz tā pāris ķerras mēslu. Pēc tam vēlreiz to atkārtot pavasarī, lietojot dakšu. Tā kustēties starp māju, aku, kūtiņu un dārzu no pavasara līdz rudenim, kamēr izaugušais ir novākts un ienests pagrabā.
Ziemā un vasarā reizi nedēļā iet līdz autoveikala pieturai četrus kilometrus. Lēnā pastaigas solī čāpot atpakaļ ar eļlas pudeli, vairākiem maizes klaipiem, sāli, cukuru, sērkociņiem, veļas pulveri somā, kas gandrīz pa zemi velkas. Kad večuki sagaidījuši pensiju, nopirkt viņiem arī siera gabalu, desas luņķi, margarīna kārbu un kādu kārumiņu.
Sanest ūdeni, uz plīts sasildīt lielo katlu, sētsvidū ar rokām berzt veļu. Tādiem pašas mazgātiem, saulē un vējā žuvušiem palagiem un krekliem ir smarža, ko nespēj dot nekāds “Tide” un “Silan”.
Pērnvasar saskaldīto malku pa vakariem sakraut šķūnītī, jo jāpērk kurināmais aiznākamajai ziemai. Sivēnam sašķīt biešu lapas un vistām pabērt pērnos graudus. Izslaucīt sētsvidu, izravēt puķu dobes, izraut balandas kartupeļu vagās. Salasīt nokritušos ābolus un plūmes, lai nepūst zālē.
Sarakt kartupeļus vēlām pusdienām un, tās gatavojot, pieskatīt mazdēlu kaimiņienei, kura ar velosipēdu minas cauri mežam uz piecus kilometrus attālajām ganībām izslaukt govi. Par to atnest mājās piena litru, ar ko pensionāriem baltināt kafiju vai pieliet pie veselīgās auzu pārslu putras. Sestdienas vakarā cept pīrāgus un plātsmaizi, kurināt pirti, appļaut grāvmalas, salasīt olas no vistu pērkļiem, gludināt dvieļus, izmēzt mēslus no kūts un iztīrīt “sirdsmājiņas” bedri.
Tā katru dienu, atgādinot sev, ka svarīgi ir kustēties, vingrot un skriet. Patiešām, kāpēc laucinieki to nedara?
