Bārbelietis Renārs Manuilovs jūlija beigās atgriezās no Vācijas. Vienu gadu viņš piedalījās Eiropas Komisijas finansētajā neformālās izglītības programmā «Jaunatne». Tajā viena no sadaļām ir «Eiropas brīvprātīgais darbs».
Bārbelietis Renārs Manuilovs jūlija beigās atgriezās no Vācijas. Vienu gadu viņš piedalījās Eiropas Komisijas finansētajā neformālās izglītības programmā “Jaunatne”. Tajā viena no sadaļām ir “Eiropas brīvprātīgais darbs”.
Strupceļš izaicina
Pēc Bauskas 1. vidusskolas beigšanas 2001. gadā Renārs iestājās Latvijas Universitātes Vēstures un filosofijas fakultātē. “Jau pirmajā kursā sapratu, ka esmu kļūdījies izvēlē un vēstures studijas mani neinteresē,” saka Renārs.
Tas bija dzīves strupceļš. Lai iegūtu laiku pārdomām, puisis sāka interesēties par Studentu projektu iniciatīvas centra piedāvātajām iespējām strādāt kādā no Eiropas valstīm brīvprātīgā statusā. Iepriekš Renārs par to bija dzirdējis no kādas slovēņu meitenes, kura strādāja Spānijā. Projekts paredz, ka brīvprātīgais palīgs strādā bez atlīdzības, viņam tiek nodrošināts dzīvoklis, uzturs, kabatas nauda un līdzekļi transporta izdevumiem, arī iespēja mācīties vietējo valodu.
“Meklēju projektu sociālā darba jomā un uzskatu, ka man ir paveicies. Strādājot iepazinos ar vairākiem brīvprātīgajiem no Eiropas, cilvēki bija sirsnīgi, izpalīdzīgi,” vērtē Renārs.
Domā vāciski
Viņš devās uz sanatoriju Švarcvaldē, kas atrodas kalnos, 30 km no Freiburgas (Vācijas dienviddaļā) – vietā, kur tuvu robeža ar Šveici un Franciju. Tā ir sanatorija šķirtām ģimenēm, vecākiem, kuri netiek galā ar atvasēm, turp brauc arī bērni, kuriem nepieciešama ārstēšanās. Sanatorijā jeb atveseļošanās centrā kompleksi darbojas gan ar pieaugušajiem, gan bērniem.
“Strādāju bērnudārzā par audzinātāju, pieskatot 3 – 6 gadus vecus mazuļus, kamēr viņu vecāki bija nodarbībās vai procedūrās,” stāsta Renārs.
Dodoties uz Vāciju, puisis bija pārliecināts, ka zina vācu valodu, jo trīs gadus to bija mācījies vidusskolā. Švarcvaldē viņš apjauta, ka pilnīgi neko nesaprot, vainojams bija vietējais dialekts, tāpēc pirmos divus mēnešus viņš nešķīrās no vārdnīcas. Renārs atceras, ka sākumā viņš centies vācu valodu uztvert no saviem mazajiem pacientiem, bet tad apkārtējie smaidījuši, jo viņš sācis runāt kā bērns. Ļoti noderīgi bija brīvprātīgajiem rīkotie valodas kursi Freiburgā. Pasniedzēja bija no Ungārijas,viņa prata iemācīt vācu valodu citu tautību cilvēkiem. Drīz Renārs pat domājis vāciski.
Garais gads
“Man bija dažādi pienākumi, ar audzēkņiem rotaļājos, runājos, gāju pastaigās, mainīju pamperus. Trīs nedēļas aprūpēju arī kādu garīgi slimu bērnu. Aprunājoties ar pieaugušajiem, sapratu, ka nekādu zelta kalnu Vācijā nav. Cilvēki, tāpat kā Latvijā, ļoti baidās zaudēt darbu, viņus uztrauc veselības aprūpes sadārdzināšanās, pieaugošās pārtikas un mājokļu cenas.
Šajā periodā man bija daudz laika pārdomām un sapratu, cik ļoti svarīga šādiem bērniem ir zinoša psihologa un pedagoga palīdzība. Viņu izjūtas man nav svešas, jo vecāki izšķīrās, kad biju mazs, un no 11 gadu vecuma mani Bārbelē audzināja vecvecāki. Vācijā esot, nolēmu, ka studēšu psiholoģiju,” tā Renārs.
Veicot brīvprātīgā pienākumus, nācies iemācīties arī aizstāvēt savas tiesības, jo palīgus, kuriem nav jāmaksā alga, nemēdz saudzēt un izmanto visādu darbu veikšanai. Tomēr jaunietis atzīst, ka nav juties tur viens kā koks, jo aiz katra brīvprātīgā “stāv” nacionālā aģentūra.
Renāram izdevies arī ceļot pa Vāciju, Franciju. “Ļoti patika Strasbūrā, tur jutos kā Rīgā. Vasarā vadīju brīvprātīgo darba nometni pie Ziemeļjūras, kur beidzot varēju runāt arī angļu valodā. Vispār labu iespaidu ir ļoti daudz.”
Braucot uz Vāciju, Renārs neesot zinājis, ka viens gads ir tik garš – 365 dienas jāpavada prom no mājām, tāpēc ļoti gribējies atgriezties. Ar vecvecākiem viņš sazinājies pa telefonu. vecmāmiņa ļoti gaidījusi viņu mājās, un puisis atzīst, ka vislabāk jūtas Latvijā.
Šogad iestāties augstskolā Renārs nepaguva. 2001. gadā vidusskolas beidzējiem nebija jākārto centralizētais eksāmens latviešu valodā, bet, augstskolā stājoties, tagad prasa sertifikātu. Eksāmenu var likt arī tagad, bet par to jāmaksā, noskaidrojis jaunietis. Tā ir problēma daudziem potenciālajiem studentiem, kuri vidējo izglītību ieguvuši pirms dažiem gadiem.
Pašlaik Renārs meklē darbu un cer, ka līdzdalība brīvprātīgo programmā ir vērtīgs ieraksts viņa CV. Puisis gatavo arī savu projektu, kam cer saņemt finansējumu. Ir iecere sarīkot nometni Latvijā bērniem bāreņiem no dažādām valstīm.
