Piecpadsmit Bauskas un Iecavas pusaudži divas nedēļas augustā pavadīja Pestīšanas Armijas vasaras mājā Zviedrijas pilsētiņā Lūleo.
Piecpadsmit Bauskas un Iecavas pusaudži divas nedēļas augustā pavadīja Pestīšanas Armijas vasaras mājā Zviedrijas pilsētiņā Lūleo. Kopā ar bērniem bijām arī mēs – trīs vadītājas: Vita Dābola, Vineta Makšus, Everita Plāne.
Ceļš uz Zviedriju bija garš. Vispirms braucām uz lidostu. Satraukums mijās ar piedzīvojuma gaidām, jo daudziem tas bija pirmais ceļojums ar lidmašīnu.
Lidostā mūs sagaidīja nometnes rīkotāja Brita Bostroma. Viņa nometnes latviešu bērniem organizē jau no 1992. gada. Brita bija ļoti slima un Dievam lūdza dziedināšanu, apsolot, ka desmit gadus rīkos nometnes bērniem. Šis gads bija pēdējais, jo nu Brita dodas pensijā.
Ceļojuma nogurdinošākā daļa sākās nedaudz vēlāk, kad no lidostas ar vilcienu 17 stundas braucām uz nometnes vietu Lūleo.
Nometnes teritorija ir liela un skaista, pie mājas plūst gleznaina upe, kura ir diezgan vēsa. Visapkārt ir priedes, mežs. Divi no bērniem slimo ar astmu, viņiem gaiss nometnes teritorijā bija ļoti labvēlīgs.
Nekādas diētas
Ja mēs būtu nolēmuši braukt uz nometni ar nolūku zaudēt svaru, tas nebūtu iespējams. Ēdiens bija tik fantastiski garšīgs, ka sirdsapziņa mums neļāva to neēst.
Nometnes laikā braucām ekskursijās, kuras bija noorganizējusi Brita. Mēs devāmies uz akvaparku, lieliska bija ekskursija tehnikas mājā. Tur varējām paši iedarbināt lidmašīnu, vilcienu, apmeklēt planetāriju.
Jautājot nometnes dalībniekiem, kas vislabāk patika, Elza teica, ka tas esot bijis brendbols un ūdenskritums. Linda atbildēja, ka viņai vislabāk patika tehnikas māja, bet Eduardam vissimpātiskākie šķita nometnes vadītāji un visi dalībnieki.
Labākā spēle – brendbols
Katru dienu pirms vakariņām mēs spēlējām brendbolu (beisbola zviedru versija – Red.). Bērniem šī spēle ļoti patika.
Ik rītu tradicionāli pacēlām karogu.
Katru dienu, kad nekur nebraucām, no rīta bija Bībeles stunda, tad nedaudz vēlāk mācījām bērniem dejas un dziedājām jaunas dziesmas. Visu apgūto rādījām pārējiem dievkalpojuma laikā.
Jauki bija tas, ka dažas ģimenes, kuras šeit dzīvo savās vasaras mājās, apdāvināja bērnus. Kāda saime mūs uzaicināja ciemos uz pusdienām. Tas bija mīļš un sirsnīgs notikums.
Kā vadītāja vislabākos vārdus varu teikt par visiem bērniem – nometnes dalībniekiem. Draudzība, kas valdīja mūsu starpā, mīļums, ko jutām, bija neaprakstāms.
