Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētāja palīdze Inita Sproģe 24. augusta rītā piezvanīja redakcijai un ar neslēptu prieku atklāja, ka olimpiskās sudraba medaļas ieguvēja vingrošanā Jevgeņija Saproņenko vecāki dzīvojot Vecumniekos.
Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētāja palīdze Inita Sproģe 24. augusta rītā piezvanīja redakcijai un ar neslēptu prieku atklāja, ka olimpiskās sudraba medaļas ieguvēja vingrošanā Jevgeņija Saproņenko vecāki dzīvojot Vecumniekos.
Sirdī – zemnieks
“Jauki, ka Vecumnieku ļaudis priecājas par mana dēla panākumu. Esmu pateicīgs viņiem, daudzajiem laba vēlētājiem, visiem, kuri juta līdzi Žeņas startam,” sarunu ar “Bauskas Dzīvi” uzsāk Jevgeņija tēvs – Vladimirs Saproņenko. Patiesībā viņš ir rīdzinieks, dzīvo Imantā, taču pirms desmit gadiem iegādājies īpašumu Vecumniekos – māju un piecus hektārus zemes. Tur tagad saimnieko sievas vecāki, Vladimirs ierodas katru nedēļas nogali, nereti arī darbdienās.
Vladimira un viņa sievas vecāki ir lauku cilvēki. Tāpēc viņš uzskata, ka sirdī ir laucinieks, pilsētā dzīvos tik ilgi, kamēr ar savu darbu tur varēs nopelnīt. Vecumniekos Vladimirs ir ielicis pamatus saimnieciskai rosībai – ne tik daudz peļņai kā paša priekam, dvēselei. “Ieeju kūtī pie zirga un jūtu, ka tā ir dzīva radība, dodos izjādē pa laukiem un pilnībā saplūstu ar apkārtējo vidi. Veidoju bišu dravu, ir arī dīķi; kuros varēs audzēt zivis. Vēl būs šķirnes suņi – nedomāju, kā veiksies bizness, taču zinu, ka, darbojoties ar to, jutīšos lieliski,” nākotni laukos iztēlojas Vladimirs.
Viņš atzīst, ka tikai tagad pa īstam sāk apjaust smago zemnieka darbu. Pēc kārtīgas strādāšanas laukos ir tāds nogurums un garīgs piepildījums, ka to nespēj dot trenažieri. Vladimirs apbrīno savu sievastēvu, kura dzīves ritms un filosofija ir pilnībā pakļauta dabas norisēm, lauku videi un saimnieciskajiem uzskatiem. Viņš neko neizmet laukā, viss saimniecībā noderēs. Krūzīti pēc piena dzeršanas izskalo un ūdeni ielej suņa bļodā. Tas nav vecuma niķis vai pārspīlēts skopums. Tēvs gluži vienkārši zina, cik grūti viss ir nācis, tāpēc spēj novērtēt savu un cita darbu. Tā arī Vladimirs gribētu dzīvot.
Lūdza Dievu par dēlu
Pēc lauku dzīves apcerējuma saruna, protams, turpinās par dēlu. “Olimpiskās spēles – tā ir skaista, tomēr nežēlīga cīņa. 23. augusta vakarā vingrošanas sacensības skatījos, taču, kad “kaujā” devās Žeņa, es neizturēju, izgāju ārā un lūdzu Dievu. Atnācis uzzināju, ka dēls visu izdarīja lieliski.
Tieši tagad, 25 gados, Žeņam ir vingrotājam piemērots ķermenis, pieredze, gribasspēks. Iespēja piedalīties nākamajās Olimpiskajās spēlēs Pekinā ir pilnīgi reāla. Turklāt Žeņas disciplīnā – atbalsta lēcienā – ir lielākas izredzes tapt novērtētam objektīvi,” ar pilnīgu speciālista skatienu dēla karjeru vērtē tēvs.
Pilsēta cilvēku “sadedzina”
“Man nav īpaša padoma, kā izaudzināt olimpisko medaļnieku. Žeņam ir dabas dots talants, mums ģimenē ciemos vienmēr nāca draugi – sportisti. Zēns redzēja, kontaktējās ar šiem izturīgajiem, skaistajiem cilvēkiem, kuri nesmēķēja, nedzēra, ieklausījās viņu runās – tas viss veidoja Žeņas raksturu. Viņa jaunākai māsai Katjai patīk basketbols. Pirmais, ko viņa lūdza Vecumniekos ierīkot, bija basketbola grozs. Savulaik lieliskas vingrotājas dotības bija vecākajai meitai Natālijai, taču man nepietika uzņēmības viņu izvadāt uz treniņiem. To tagad nožēloju.”
Sarunas noslēgumā Vladimiram vaicāju, ko viņš domā par pašreizējiem politiskajiem procesiem, vai jūt vides, sabiedrības atšķirību Rīgā un Vecumniekos. “Es politiku neizprotu, tāpēc arī tajā “nelienu”. Visas šīs aktivitātes ir pilsētniekiem, kuriem vakarā pēc darba nav, ko darīt. Pilsēta cilvēku “sadedzina”, taču lauki dod enerģiju miesai un dvēselei,” atzīst Vladimirs.
