Plēsīgās zivis un viņu miermīlīgās ciltsmāsas septembrī sāk intensīvi baroties, lai uzkrātu rezerves ziemai.
Plēsīgās zivis un viņu miermīlīgās ciltsmāsas septembrī sāk intensīvi baroties, lai uzkrātu rezerves ziemai. Tās atstāj piekrastes joslu un pārceļo uz dziļākām vietām. Naktīm kļūstot vēsākām, aktīvākas ir vēdzeles, kas atdzisušajos ūdeņos atgūst dzīvesprieku. Vienīgi tādi siltummīļi kā līņi, karpas un karūsas mazāk interesējas par labumiem, kas uzsprausti uz āķiem. Prasmīgs makšķernieks arī septembrī vilks labus līdaku, asaru, sapalu, brekšu un raudu lomus. Var gadīties arī ālanti.
Tāpat kā vasarā sēkļos un straumēs mazās zivtiņas medī meža vimbas, bez apdomāšanās tās pakamj arī spiningotāja pamestu vizuli. Atvaros un akmeņainās bedrēs laupījumam uzglūn zandarti. Ja izdodas pievilināt vienu, var gaidīt arī citu, jo zandarti rudenī pulcējas baros. Krietns loms iespējams, ja piedāvāsit mazu, žirgtu ēsmas zivtiņu.
Septembrī niecīgāka piekrišana ir veģetārām ēsmām. Godā tiek celta visparastākā slieka un dažādu kukaiņu kāpuri. Sapalu ēdienkarte papildinās ar pusaugu vardītēm, bet kāpostu tauriņi lieliski garšo baltajiem sapaliem.
Upēs un ezeros labi ķeras raudas. Ēsmai izmanto trīsuļodu un mušu kāpurus un mīklas lodītes. Vietās, kur uzturas sudrabkarūsas, labā laikā var gaidīt apmierinošu lomu.
Daudzi makšķernieki droši vien ievērojuši, ka zem nobirušu lapu klājiena ūdenī uzturas asari, raudas, nelieli breksēni. Tādās vietās panākumus var gūt ar pludiņmakšķeri, uz āķa spraužot slieku. Taču kāds copmanis ar stāžu pamanījis, ka zvīņaines nekad nepulcējas zem nobirušu alkšņu lapām.
Septembrī iespējams tikt pie labiem brekšu lomiem, ja nolūkotajā vietā iepriekš ieber iebarojamo ēsmu. Atcerieties: zivis ir jāiebaro, nevis jāpabaro! Par brekšu ēsmu noder sliekas, mušu kāpuri. Īpaši gardas ir brūnganas dēlītes, tās atrodamas lēpju lapu apakšpusēs un uz meldru stiebriem.
Ja septembra dienas un naktis ir siltas un rīti miglaini, tad makšķerēšanas iespējas ir ļoti lielas.
