Bauskas politiski represēto klubam “Rēta” šogad aprit 35 gadi

Paiet 35 gadi, kopš toreizējā Bauskas sadzīves kombināta klubā sanāca cilvēki, par kuriem ilgus gadus skaļi nerunāja, – padomju iestāžu politiski vajātie un izsūtītie.

Aiz slēgtām durvīm Valsts drošības komitejas (čekas) kabinetos teica izšķirošo vārdu, ja kāds četrdesmitajos, piecdesmitajos un turpmākajos gados izsūtījumā vai spaidu darba nometnēs bijušais vēlējās nodarbošanos, kas varēja kaitēt komunistiskajai ideoloģijai.

Toreiz, 1989. gadā, kad «Baltijas ceļā», rokās sadevusies, pasaulei dzirdot, sevi pieteica brīvību alkstošā tauta Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, Bauskā veidojās viena no Latvijā pirmajām politiski vajāto kopām, kam vēlāk tika dots nosaukums «Rēta», kas tagad ir Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) struktūrvienība. Gadu gājienā sarasts ar valdības piešķirto svešādi skanošo nosaukumu – politiski represētie pilsoņi. No režīmam nevēlamo statusa līdz publiskai reabilitācijai bija tikai viens emociju vilnis lavīnveida pārmaiņu laikā, ko saucam par Atmodu.

Tajā dienā, 1989. gada 1. jūlijā, Sadzīves pakalpojumu kombināta zālē bijušo izsūtīto vidū atradās arī pa kādam «šķūtniekam», kurus čeka bija mobilizējusi «kulaku» un nacionālistu nogādei līdz lopu vagoniem dzelzceļa stacijā. Viņi atklāti runāja par piespiedu dalību iedzīvotāju deportācijās. Kluba izveides protokolu un citus dokumentus kārtoja Inta Baltgalve un Ināra Bedanova no Vides aizsardzības kluba. Bet komunistiskā režīma vajātos uz kopīgu sarunu aicināja un sanāksmi vadīja Latvijas Komunistiskās partijas Bauskas organizācijas sekretāre Emerita Buķele. 1990. gada 4. maijā viņa balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Idejisko pretspēku burzmā pagaisuši kluba sākotnējie dokumenti, bet palicis dibināšanas dienā, 1989. gada 1. jūlijā, Jūrmalas politiski represēto apvienības dāvinātais apjomīgais albums, ar kuru sākās mūsu piezīmes par to vētraino laiku, kad Latvija lauzās uz brīvību un mēs piedzīvojām gan prieka uzliesmojumus, gan bezspēcību un baiļu trīsas.

Kluba vēsture gadu desmitos aizņēmusi vairākus albumus. Tajos velti meklēt sabiedriskās organizācijas plātīšanos ar savu ietekmi uz vēsturisko pavērsienu valstī. Bet tajos var salasīt, cik ļoti esam kopā ar savu valsti. Mums ir savs karogs un emblēma, un mūsējie ir bijuši gan «Baltijas ceļā», gan «Liesmojošā ceļā», manifestācijās 11. novembra krastmalā un Mežaparkā, gājuši kopā ar simtiem politiski represēto no Daugavas krastmalas caur nemitīgu lietu uz Brāļu kapiem pie Mātes Latvijas, sargājuši Rīgu uz barikādēm, un visur savu klātbūtni izjutuši kā piedzīvojumu – kā gandarījumu par komunistiskā režīma izpostīto mūžu.

Par spīti tam, ka dažādās aptaujās ierobežota vecuma cenza (!) dēļ mūsu paaudzes viedoklis nav vēlams, esam savu skatījumu pauduši atbalsta vēstulēs un ierosinājumos valdībai, nozaru ministriem.

Esam gandarīti, lai cik sāpīgi tas būtu, ka šķietami neiespējamais kļuva par realitāti pēc Krievijas Federācijas un Vladimira Putina vājprātīgā iebrukuma Ukrainā, jo mūsu valdība tikai tad sāka/vēlējās apjēgt tautas pieredzētās šausmas okupācijas gados, ko tagad izmisīgi pūlas skaidrot Rietumiem. Padomju režīma traumētie mūža nogalē pārdomās un izjūtās atkal atrodas tādā pašā situācijā kā pirms Otrā pasaules kara, tikai ar skaidrāku redzējumu, kas gaidāms nākotnē, ja izlutusī pasaules daļa pieļaus V. Putina vājprāta triumfu Eiropā.

Pirmos pastāvēšanas gadus klubu vadīja pašvaldības juriste Rasma Jankeviča. Valdes sanāksmes notika viņas kabinetā. Bija risināms ne mazums sadzīvisku, mantisku jautājumu. Bet mēs par svarīgāko uzskatījām uzklausīt un saglabāt sava laika liecības. Tā turpinājās arī tad, kad mainījās «Rētas» vadība un ciešāka kļuva saistība ar LPRA.

Sadarbībā ar SIA «Bauskas Dzīve» vēsturei paliks staļinisma upuru liecības «Rētas» (2001. g.) un komunistiskā režīma gados cietušo un bojā gājušo Bauskas apriņķa iedzīvotāju rādītājs 1941. – 1984. g. «Aizmirstībai nepakļauti» (2003. g.). «Rētas» rosināta, Bauskas pilsētas un rajona pašvaldība sarūpējusi politiski represēto novadnieku piemiņas vietu Brīvības bulvārī Bauskā (2008. g.). Kas zina, cik soļu pēc gadiem šurp atvedīs atmiņas vai vēstures zināšanas, bet uzticīgie krauķi ik pavasari mūžībai atgādinās, ka 1949. gada martā pilskalna apkaimē bijušas sadzītas smagās kravas automašīnas, kurās 25. marta rītā čekas pakalpiņi «sakrāva» ģimenes ar bērniem un nogādāja Iecavas stacijā, lai lopu vagonos iesprostotos cilvēkus izkaisītu tālajā Sibīrijā. Un «Rētas» tradīciju turpinātāju biogrāfijā par dzimšanas vietu ierakstīts kāds no Omskas apgabala rajoniem – Pavlograda, Soldatsla, Krutimka, Uļjamovska, Tjukaļinska un citi.

Pirmā «Rētas» uzturēšanās vieta bija istabiņa vakarskolas, vēlāk kultūras nama paspārnē. Jau daudzus gadus baudām Bauskas Centrālās bibliotēkas vēlību. Kur vēl labāku auru rast kā starp grāmatām! Lielākiem saietiem telpas, laikus piesakot, atvēlēja kultūras nams, skolēnu nams, vakarskola bez birokrātiskiem šķēršļiem un projektu sacerēšanas.

«Rētas» 30 gadu jubileja bija iecerēta arī kā robežšķirtne – būt vai nebūt mūsu struktūrvienībai. Vecbiedri jau bija paguruši, dažs vairs nenāca vai nevarēja atnākt uz kopsapulcēm, nerunājot par vadības pienākumiem, braukāšanu uz Koordinācijas padomes sēdēm, konferencēm, piedalīšanos citās aktivitātēs. Ar cieņu un sirsnību jubilejas reizē pieminējām savus nacionālos dižozolus, mūžībā aizgājušos vecbiedrus – Aleksandru Mukānu, Vasiliju Smoliju, Jāni Puriņu. Ar sapratni novērtējām Jāņa Zemtauta un Imanta Nullīša atteikšanos no «Rētas» turpmākās vadības. Balsoja par diviem priekšlikumiem – likvidēt organizāciju vai varbūt turpināt. Izšķirošās bija jaunākās paaudzes – «Sibīrijas bērnu» – balsis. Par neformālo līderi jau bija kļuvusi Zinaida. Ar enerģiju, uzņēmību un nacionālo stāju. Vecbiedru vārdā saku paldies Zinaidai un novēlu kluba vadību pieņemt un nest kā sava laika dāvanu.

Teksts: DAINA ZIEMELE, POLITISKI REPRESĒTO KLUBA «RĒTA» VECBIEDRE

Foto: LTV