Diska metēja Dace Ruskule Atēnu Olimpiskajā ciematā palika pēdējā no Latvijas delegācijas. «Jutos pat kā spoku pilsētā,» teic sportiste.
Diska metēja Dace Ruskule Atēnu Olimpiskajā ciematā palika pēdējā no Latvijas delegācijas. “Jutos pat kā spoku pilsētā,” teic sportiste.
Raisās asociācijas ar Čīli
Jāatgādina, ka Dace Atēnās uzturējās no 17. augusta līdz 1. septembrim. “Sagarlaikojos tikai vienu dienu, kad visi aizbrauca projām. Skatījos apkārt – neviena cilvēka nav. Bija pierasts, ka šeit ir daudz ļaužu pat naktī,” bilst sportiste un turpina stāstījumu. “Iebraucot Atēnās, es uzreiz jutos ļoti labi. Grieķija man atgādināja Čīli, kur pirms četriem gadiem piedalījos pasaules junioru čempionātā. Visapkārt kalni, un tie rada drošību. Jūties it kā no visām malām pasargāts. Visur bija uzraksti “Laipni lūgti mājās!”. Pirmajās īsziņās, ko sūtīju uz Latviju, rakstīju, ka jūtos kā mājās. Salīdzinājumā ar Čīles galvaspilsētu Santjago, protams, bija atšķirības, bet diezgan viegli iekļāvos visās norisēs. Atēnas pārsteidza ar vēsturisko fenomenu, ko var skatīties, skatīties un apbrīnot.
Man ļoti patika Olimpiskais ciemats. Šeit bija lieliski rezerves sektori, lai trenētos un sagatavotos sacensībām. Viss inventārs bija tāds, kāds tika izmantots sacensībās. Jau iepriekš atradu disku, kāds man patīk, un tādu arī izvēlējos. Ciematā nekā netrūka. Bija baseins, trenažieru zāle, pirtiņa. Ielūkojoties īpašā grāmatiņā, varēja noskaidrot visu, kas kur atrodas. Bibliotēkā vajadzēja iepriekš pieteikt izvēlēto laiku, tur diskos varēja ierakstīt to, ko katrs gribēja. Tas gan prasīja diezgan daudz laika. Astoņās stundās ierakstīju četru stundu kaseti, nepaguvu savu videotēku papildināt ar atklāšanas un noslēguma ceremoniju. No Olimpiskā ciemata uz sacensību vietu kursēja speciāls transports, kuram bija atvēlēta šosejas viena īpaša josla. Līdz stadionam nokļuvu ātri.”
Emocijas spēj pacelt un iznīcināt
“Daudz laika pavadīju Atēnu stadionā, jūtot līdzi mūsu sportistiem. Stadions man tiešām bija pirmajā vietā, visu citu atliku, lai tikai varētu pabūt lielajā arēnā.
Tur varēja pārliecināties, cik svarīgi, kā sportists pieradis pie blakusfaktoriem, jo liekas emocijas spēj pacelt spārnos un var izsist no līdzsvara. Piemēram, Ilze Gribule pat nesaprata, uz kuru pusi mest šķēpu. Atēnu lielajā stadionā bija tik daudz emociju un trokšņa. Īsi sakot, viss bija nepierasts. Ja tu nespēj atbīdīt malā blakusfaktorus un tie ierauj sevī, tad tie var “iznīcināt” sportistu.
No sākuma, kad gāju iekšā stadionā, jutos laimīga. Visi apkārtējie cilvēki smaidīgi, labvēlīgi. Kad man bija jāsāk mest disku, sapratu – apkārtējais traucē. Pēkšņi dzirdēju troksni, pamanīju, ka gar visa sektora iekšmalu izvietotas kameras. Galvenais bija normāli uzmest ar pirmo raidījumu. Izdevās. Pēdējā metienā “gāju uz visu banku”, bet man nekas nesanāca. Fiziskā kondīcija bija lieliska, es nekad nebiju tik labi jutusies. Labo sajūtu šoreiz bija daudz vairāk nekā pirms citiem mačiem.
Manuprāt, sacensībās sportisti bija koleģiāli. To gan varu sacīt par šīm Olimpiskajām spēlēm, jo nevienās citās neesmu bijusi. Konkurenti cits citam palīdzēja, kur varēja, kaut ko sacīja un parunājās. Igauniete man pēc pirmā metiena teica: “Malacis! Kaut vai sektorā trāpīji.” Pēc tam viņa uzmeta tos pašus 54 metrus, bet nedaudz tuvāk, es uzrunāju sportisti ar tiem pašiem vārdiem, kā viņa mani.”
Iepazīst dažādus stilus
“Protams, lielāko uzmanību pievērsu savai disciplīnai. Bija ļoti saistoši vērot dažādus stilus. Tagad diska mešanā sāk parādīties interesantas, netipiskas personas. Ilgu laiku tādas nebija manītas. Kad ieraudzīju, ko sektorā dara čehiete Pospešilova, uzreiz sapratu – tā ir izcili laba metēja. Viņas ķermenī nav nekā lieka, izteikti uztrenēti un lieli muskuļi. Visa vēdera prese kubikos un tāds bicepss. Varēja labi novērot metēju tipus. Piemēram, ķīnietes cīnās uz ātrumu. Ir tikai grandiozs ātrums, nekā cita viņām nav. Nekādas muskuļu elastības, sportistes ļoti ātri iegriež disku un palaiž. Amerikānietes met ar “tīru spēku”. Kaut arī spēks sportistei bija, disks nelidoja. Es biju šokā, kā tik liela un spēcīga metēja nespēj izmantot savu potenciālu. Viņas tālākais raidījums bija 58 metri. Video vēroju palēninātu un paātrinātu ierakstu, lai saprastu, kāpēc viņas disks nelido. Sapratu – par maz muskuļu elastības un asuma. Savukārt krievu un baltkrievu diska metējām mazliet ir no visiem elementiem – spēks, ātrums, muskuļu elastība.”
Saprotams, kāpēc Dace tā analizē sāncenšu sniegumu. Viņas tuvākajā treniņu programmā nākamās sacensības ir pasaules čempionāts, kas 2005. gadā notiks Somijas galvaspilsētā Helsinkos. Sportiste cer, ka spēs raidīt disku 60 metru tālumā. Nākotnes plāni saistās ar Pekinas Olimpiskajām spēlēm.
***
Dace stāstīja, ka bijusi iekļauta šķēpmetēju treniņu grupā. Visvairāk laika pavadīts kopā ar Vadimu Vasiļevski. Iepazīstot viņu tuvāk, priekšstats par šo sportistu mainījies. Dacesprāt, Vadims ir iekšēji brīvs cilvēks. Pagājis pāris dienu, kamēr viņš pilnībā apjautis, ko tas nozīmē – būt olimpiskajam vicečempionam.
D. Ruskule neslēpa, ka patīkamās sportiskās emocijas aizēnoja dopinga skandāli un privilēģijas, kas tika Grieķijas atlētiem.
