Nekas nav mūžīgs, un visu nav iespējams nosargāt. Šie domugraudi tiek lietoti reizē ar dziļu nopūtu, kad zaudēts atkal kaut kas liels vai mazs, ievērojams vai ikdienišķs.
Nekas nav mūžīgs, un visu nav iespējams nosargāt. Šie domugraudi tiek lietoti reizē ar dziļu nopūtu, kad zaudēts atkal kaut kas liels vai mazs, ievērojams vai ikdienišķs.
“Nekas nav mūžīgs,” vai tā būtu jādomā, redzot kapa pieminekļa bronzas figūrai nogrieztus pirkstus, kas laikam bija traucējuši to iebāzt krāsnī. “Visu nav iespējams nosargāt,” vai tā būtu jāsaka, ja visi kaimiņi zina, kas nozadzis kapu zvanu. Tiek lietota arī frāze “notiek attīstība”, kas labi der, ja cauri mazai un senai pilsētiņai jābūvē starptautiska maģistrāle. Vēl, protams, arguments “nav naudas!” atbrīvo no visiem pienākumiem un jebkādas atbildības.
Lai arī notiek nelaimes, kurās var vainot tikai likteni, tomēr ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu priekšstatiem par kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamību un kvalitatīvu vidi. Pagaidām “rēķins” nav mums par labu.
Skumjā statistika
Saskaņā ar UNESCO Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, par apdraudētiem tiek uzskatīti tie kultūras pieminekļi un dabas objekti, kam draud nopietnas un konkrētas briesmas. Tās būtu, piemēram, izzušanas draudi progresējošu postījumu dēļ, apjomīgu sabiedrisku vai privātu darbu veikšana, strauja pilsētu un tūrisma attīstība, postījumi, kas saistīti ar zemes lietošanas vai īpašumtiesību pārmaiņām, nopietni, nenoskaidrotu cēloņu radīti postījumi, pamešana jebkuru iemeslu dēļ, stihiskas nelaimes un kataklizmas, bruņotu konfliktu draudi, lieli ugunsgrēki, zemestrīces, nobrukumi, vulkāna izvirdumi, ūdens līmeņa pārmaiņas, plūdi un plūdmaiņas. Pasaules apdraudēto objektu sarakstā iekļauti 35 dabas un kultūras pieminekļi. Piemēram, Jeruzalemes Svētā pilsēta (vecpilsēta) ar aizsargmūriem, senā Ašūra (Irākā) un Abu Menas agrīnās kristietības pieminekļu komplekss Ēģiptē.
Latvijā jau vairākus gadus pastāv simt apdraudētāko kultūras pieminekļu saraksts, kas šogad arī ir Eiropas kultūras mantojuma dienu tēma. Oficiālā statistika liecina, ka 32 procenti kultūras pieminekļu Latvijā ir sliktā, četri – avārijas stāvoklī, bet viens procents daļēji vai pilnīgi gājis bojā. Proti, apdraudēto objektu kategorijā ietilpst aptuveni 3000 kultūras pieminekļu, turklāt bīstamība tiek konstatēta tikai pēc tehniskā stāvokļa vērtējuma. Bauskas rajonā par apdraudētiem varētu uzskatīt aptuveni 13 procentu kultūras pieminekļu jeb 68 no 532 objektiem. Starp simt apdraudētākajiem Latvijas kultūras pieminekļiem ir Bauskas un Kaucmindes pilis un Skaistkalnes klosteris.
Vai nolemtība?
Vienmēr pastāv draudi, kuru novēršana nav cilvēku spēkos. Dabas katastrofas Latviju saudzē. Tomēr 1995. gada vasarā vētra norāva daļu Rundāles pils jumta, vētras laikā tika nogāzts Ķuņķu svētozols, un lietainajā 2001. gada vasarā notika Mēmeles krasta nogruvums pie Bauskas pils. Draudus, protams, rada arī bezatbildīga vai ļaunprātīga cilvēku rīcība – 1998. gadā nodega Munču vējdzirnavas, izcēlās ugunsgrēks Kaucmindes pils bēniņos.
Par nopietniem draudiem Latvijā jāuzskata haotiskie ekonomiskie procesi, kuros dominē īslaicīgas un diemžēl arī tuvredzīgas vai pat aklas ekonomiskās intereses. Šajā kategorijā ietilpst gan plastmasas logi, gan maģistrāle vecpilsētas centrā, un jādomā, ka ar to saraksts vēl nebūs beidzies. Nabadzība, no vienas puses, neļauj ieguldīt kultūras mantojuma saglabāšanā pietiekamus līdzekļus (pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas aprēķiniem nepieciešamais ieguldījums būtu jāpalielina aptuveni simt reižu), no otras puses, izraisa tādas nevēlamas sociālas parādības kā zādzības un vandalismu.
Pamestība ir drauds, kas bieži nozīmē arī nolemtību. Iespaidīgās un slavenās Kaucmindes pils centrālā daļa stāv tukša jau vairāk nekā 20 gadu, bet saulainieši tikai pēdējā gada laikā sākuši uzdot jautājumus par pils atjaunošanu. Šo stāstu var atkārtot vairākkārt. Garozas muižas kungu mājā 1959. gadā tika iekārtota Lauksaimniecības mehanizācijas skola, kas 1973. gadā pārcēlās uz turpat blakus uzcelto jauno skolu. Kopš tā laika muižas ēka lēnām brūk. 20. gs. 90. gadu sākumā tika slēgts tuberkulozes dispansers Bornsmindes pilī, kopš tā laika ēka netiek izmantota. Šajā pašā laikā pēc neveiksmīgas privatizācijas un sāktiem remontdarbiem tika pamesta Jaunsaules (Saules) muižas dzīvojamā ēka Skaistkalnes pagastā. Kopš 2000. gada tukša stāv Dreņģeru iebraucamā sēta Bauskā. Korfa muiža ar sasisto kapa pieminekli K. V. Krauklingam, māja Rīgas ielā 16 un citas tikai pa pusei apdzīvotas vecpilsētas mājas. Lasītāji šo sarakstu varētu papildināt.
Pils glābšana
Bauskas pils, kas ir labi pazīstams tūrisma objekts un arī iecienīta pilsētnieku pastaigu vieta, parastam skatītājam neliekas apdraudēta. Tomēr pēdējos gados Bauskas pils muzejam nācies risināt vairākas smagas glābšanas un saglabāšanas problēmas.
Uz Bauskas pils Kurzemes hercogu rezidences (jaunākās daļas) ziemeļu korpusa ārējās fasādes un ziemeļaustrumu torņa ir saglabājies oriģinālais 16. gs. beigu dekoratīvais sgrafito apmetums, kuram Latvijas arhitektūras vēsturē un restaurācijā ir izcila vieta. Latvijā šāds apmetums ir saglabājies (vai zināms) tikai dažos objektos, turklāt ārpus Bauskas pils Latvijā joprojām nepastāv šāda apmetuma restaurācijas prakse. 1997. gadā uzaicinātie čehu speciālisti apliecināja, ka bez steidzamas nostiprināšanas un konservācijas apmetums aizies bojā. Ziemeļu fasādes apmetums tika nostiprināts, 1998., 1999. gadā veikta ziemeļaustrumu torņa oriģinālā apmetuma fragmenta konservācija, zudusī torņa apmetuma daļa rekonstruēta, 2000. gadā tornim uzlikts jumts.
Kamēr tika risināta viena problēma, cita nelaime jau bija klāt. 1999. gada ziemā sabruka pils Livonijas ordeņa cietokšņa (vecākās daļas) rietumu sienas ieejas velve. Tas aktualizēja drupu konservācijas nepieciešamību, pilsdrupu mūris bija palicis bez pietiekamas saistvielas – javas. Mūrī daudzviet bija izveidojušās bīstamas plaisas, un mūru augšējā daļa sastāvēja no brīvi stāvošiem akmeņiem, kas apdraudēja arī pils apmeklētājus. 2000. gadā vēsturisku ēku rekonstrukcijas projektēšanas ateljē “Girsa A.” (Čehija) tika izstrādāts mūru konservācijas projekts, kura realizācija sākās 2001. gadā un turpinās joprojām. Bauskas pilsdrupu glābšanas pasākums tagad jau kļuvis par veiksmīgu starptautiskas sadarbības paraugu un arī nopietnu metodisku (teorētisku un praktisku) paraugu mūru un apmetumu restaurācijā Latvijā.
Arī tas vēl nav viss, 2001. gada lietainajos Jāņos nogruva Mēmeles krasta nogāze pie Bauskas pils. Izrādījās, ka Mēmele pakāpeniski iegraužas kaļķakmens klintī, izveidojot iedobumus un pārkares, bet smagā, piemirkusī nogāzes augsnes virskārta tās var arī nolauzt. Šogad sākti Mēmeles nogāzes un pamatnes nostiprināšanas darbi, kurus atkal kavēja lietainā vasara. Plašāk un detalizētāk to visu paredzēts stāstīt un rādīt šodien, 10. septembrī, Bauskas pils atvērto durvju dienā “Bauskas pils glābšanas darbi 1997. – 2004. g.”.
Pēc 20 gadiem
“Pārsegums iebrucis, sienas mērcē ūdens, un cerību atrast kādas kāpņu “pēdas” ir maz. Ar skalpeli uzmanīgi attīrot krāsu slāņus, pavīd lapu aprises. Smalka lauru vītnīte okera tonī! (..) Es stāstu jaunajiem pils īpašniekiem par kāpnēm, tik skaisti dekorētām ar lauru vītnēm, bet viņu skatieni kavējas pie brūkošajām kolonnām…” tādas ir arhitektes Liesmas Markovas piezīmes par darbu Kaucmindes pilī.
Viena no lielākajām Kurzemes pilīm – Kaucminde – celta ap 1780. gadu, iespējams, pēc Kurzemes hercoga galma arhitekta S. Jensena projekta. Visiem labi pazīstamo vareno pusloku pils gan ieguva tikai 20. gs. pirmajos gadu desmitos pēc arhitekta L. Reinīra veiktās pārbūves. Pēc Pirmā pasaules kara pilī iekārtota mājturības skola. Vēlākais Mājturības institūts, kas deva vārdu slavenajām kaucmindietēm, pilī saimniekoja līdz 1943. gadam. Tālākais stāsts vairs nav tik raits. Postījumus pilij bija nodarījuši, protams, abi kari, vēlāk – pēckara pārbūves. Pēc Otrā pasaules kara pilī tika iekārtots Saulaines sovhoztehnikums, bet likteņa spriedums tika parakstīts tad, kad tehnikums pakāpeniski sāka pārcelties uz jaunuzceltajiem korpusiem turpat blakus.
Kopš 1981. gada pils centrālā daļa netika izmantota, 80. gadu otrajā pusē vēl tehnikums mainīja jumtu un krāsoja fasādi, tomēr pamestība vienmēr nozīmē lēnu sabrukšanu. Atstātās ēkas bija vilinājums vandaļiem, kas ne vien izsita pa kādam logam, kaut ko izlauza un aiznesa, bet pils bēniņos arī kaut ko aizdedzināja. Ugunsgrēka bojātais jumts tika salāpīts, taču uguns un mitrums ir nopietni bojājis jumta konstrukciju, jumts vairs nenosedz arī jau gandrīz pilnīgi sabrukušo parka fasādes portiku. Jo ilgāka pamestība, jo lielāki zaudējumi un smagāks atjaunošanas darbs. Jaunie Kaucmindes īpašnieki – SIA “IN-TELCO” – lēnām šo grūto darbu ir sākuši. Pils arhitektoniski māksliniecisko izpēti veic arhitektūras izpētes grupa “AIG”, tiek realizēts pils labā spārna renovācijas projekts (arhitekte L. Markova). Jau ir izremontētas pirmās telpas un tajās iekārtots datorcentrs, pārējā sānu korpusa daļā iecerēta viesnīca. Sākot iekārtoties jaunajā vietā, tiek nopietni domāts arī par centrālās daļas pagaidu glābšanas pasākumiem. Arī Kaucmindes pils šodien gaida viesus, kas varēs gan palūkoties uz pils dramatisko stāvokli, gan iepazīties ar atjaunošanas un izmantošanas iecerēm.
Jezuīti, kapucīņi…
Skaistkalnes klosteris blakus varenajai baznīcai uzcelts 18. gs. sākumā un var lepoties ar bagātu vēsturi, ko tomēr aizēno ēkas skumjais stāvoklis un neskaidrā nākotne.
Klostera pirmie saimnieki jezuīti bija iecerējuši uzbūvēt iespaidīgu divstāvu kolēģiju ar torņiem abos galos, bet uzcelt gan izdevās tikai nelielu vienstāva ēku. 18. gs. beigās jezuītu ordenis tika likvidēts, un pēdējie trīs jezuītu mūki Skaistkalnē dzīvoja lielā postā. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai Skaistkalne kļuva par Kurzemes bīskapa Ā. Kosakovska rezidenci. Svarīgās amatpersonas vajadzībām 19. gs. sākumā tika paplašināta klostera ēka, uzbūvējot otro stāvu. Pēc bīskapa nāves spožums un rosība Skaistkalnē atkal apsīka, lai atgrieztos tikai 1929. gadā, kad tur tika nodibināts kapucīņu klosteris. Uz kādu laiku Skaistkalne atkal kļuva par Kurzemes katoļticības centru.
Pēc Otrā pasaules kara kapucīņi vēl glāba sašauto baznīcu, bet jau 1949. gadā klosteri slēdza, mūkus apcietināja un vēlāk izsūtīja uz Sibīriju. Padomju darbinieki nozāģēja krustus, nodauzīja cilni pie ieejas, sadalīja klostera mantu un sadedzināja seno un izcilo klostera bibliotēku. 1950. gadā klostera ēkā tika ierīkota ambulance, vēlāk – slimnīca, kas tur darbojās līdz 1974. gadam. 1990. gadā klosteris tika atdots likumīgajai īpašniecei – baznīcai. 1991. gadā Restaurācijas institūts vēl veica klostera ēkas izpēti un sagatavoja tās glābšanas ieteikumus. Pamatu nosēšanās ir izraisījusi stipru sienu plaisāšanu, sabrukušas vairākas velves pirmajā stāvā, otrajam stāvam vairs nav pārseguma.
Kopš 2002. gada Skaistkalnē saimnieko paulīniešu ordeņa tēvi. Viņu skatieni vēršas uz savu priekšteču – jezuītu un kapucīņu – seno mītni, jo klosterim ir nepieciešamas telpas, bet konkrēta risinājuma pagaidām nav… Eiropas kultūras mantojuma diena Skaistkalnē būs 11. septembris un varbūt palīdzēs atrast risinājumu.
Cerība nav zudusi
Vai šim skumjajam stāstam var uzrakstīt cerīgu nobeigumu? Vai ir iespējama glābšana, un kāpēc tā ir nepieciešama? Kultūras mantojums ir pamats tam, kas mēs esam, tam, kā mēs dzīvojam un ko mēs zinām. Tā saglabāšana nodrošina sabiedrības un vides pēctecīgu un harmonisku attīstību. Ir, protams, arī labi un pat pārsteidzoši glābšanas piemēri. Tāds paraugs ir jau pieminētā Bauskas pils, kura, pateicoties muzeja darbinieku rūpēm, tiek ne vien saglabāta, bet glābšanas, konservācijas un restaurācijas darbi tiek veikti vislabākajā kvalitātē.
Lēnām, taču pamatīgi tiek atjaunota Iecavas baznīca, kas vēl 20. gs. 80. gadu beigās bija bez jumta. Apbrīnojamās saimnieku pašaizliedzības dēļ no sabrukšanas tika izglābta Rundāles pils kalpu māja, kas tagad ir labāk pazīstama kā omulīgs krodziņš “Baltā māja”. Sarosījusies Mežotnes luterāņu draudze, pat Garozas muižu ir nolūkojis kāds fonds, un arī šo sarakstu, cerams, vēl varēs turpināt.
