Eiropas kultūras mantojuma diena Latvijā vairs nav jaunums. Arī mūsu pilsētā un rajonā pagājušās nedēļas nogalē tās notika jau devīto reizi.
Eiropas kultūras mantojuma diena Latvijā vairs nav jaunums. Arī mūsu pilsētā un rajonā pagājušās nedēļas nogalē tās notika jau devīto reizi. Nelielā lūgtu viesu kompānijā varēja paklausīties mūziku, mazliet iedziļināties kompetentu speciālistu stāstījumā un šķirties līdz nākamā gada septembrim. Mantojuma dienu devīze šoreiz gan tāda skarba – “100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā”. Tikai neviens nav pacenties atšifrēt vārda “apdraudēts” jēgu. Vai tās ir jau sabrukušas ēkas, bet varbūt objekti, kam līdz bojāejai vēl kāds laiciņš ir palicis? Tādā gadījumā gandrīz visa Bauskas vecpilsēta ir apdraudēta.
Labi atceros pirmās Eiropas kultūras mantojuma dienas 1995. gadā. Tās notika Bauskas vecākajā namā Plūdoņa un Kalna ielas stūrī. Bijušajā Dreņģeru iebraucamajā sētā toreiz vēl darbojās veikals “Gulbis”. Mazliet patērzējām, paskatījāmies senas fotogrāfijas un devāmies mājup. Veikala jau sen vairs nav, bet ēka joprojām ir savā vietā. Tiesa, ar aiznaglotiem logiem un durvīm. Pēc tam esmu stāvējusi un tērzējusi pie vējdzirnavām, muižiņām, baznīcām. Šī ceremonija man nez kādēļ atgādina kapusvētkus. Varētu jau neapmeklēt, bet kļūst mazliet neērti, jo labas uzvedības normas paredz izjust pietāti pret kultūrvēstures mantojumu.
Diemžēl no manas, tāpat kā citu dalībnieku, stāvēšanas pie grūstošiem arhitektūras pieminekļiem deviņu gadu laikā nekas nav mainījies un droši vien nemainīsies arī turpmāk. Patiesībā Eiropas kultūras mantojuma dienā man gribētos paveikt kaut ko reālu, nevis klausīties dziesmas, dzejas un objektu saimnieku žēlabas. Nu, piemēram, palīdzēt Bruknas muižas remontstrādniekiem, sakopt kādu piemiņas vietu, iestādīt koku vecā parkā. Manuprāt, tā nebūtu peļama iespēja vērst sabiedrības uzmanību uz kultūras pieminekļu aizsardzības problēmām, kas ir šīs dienas galvenais uzdevums.
Mēs neesam itālieši, kuri nedēļu pompozi var svinēt Mikelandželo statujas “Dāvids” 500. jubileju. Viņi var atļauties stāvēt un tērzēt pie saviem neskaitāmajiem arhitektūras un mākslas pieminekļiem, jo kultūras mantojumu ir lolojuši un glabājuši jau kopš Romas impērijas laikiem. Mums kaut ko būtu jāsāk darīt, jo prātošana un problēmu uzskaite ir ieilgusi. Zinu, ka ir uzņēmēji, kuri būtu ar mieru Rīgas ielā Bauskā nojaukt dažus graustus un no jauna uzcelt identiskus namus. Viņiem tas netiek ļauts, jo arhitektūras piemineklis pat tad, ja tā ir gruvešu kaudze, tiek uzskatīts par neaizskaramu svētumu. Man šķiet, ka pieminekļu aizsardzības stratēģijai valstī trūkst elastības, jo prasības ir grūti vai pat neiespējami pielāgot konkrētām situācijām. Varbūt es maldos un šīs pārdomas nenieka nav vērtas. Taču zinu pavisam droši – stāvēt pie iznīcībai nolemtiem objektiem ik septembri jau ir apnicis.
