Ik rudeni Raiņa dzimšanas dienā, 11. septembrī, Latvijā sākas Dzejas dienas.
Ik rudeni Raiņa dzimšanas dienā, 11. septembrī, Latvijā sākas Dzejas dienas. Tās uzvandī dvēseli, izrauj no racionāli lietišķās gaisotnes un palīdz noskalot ikdienas sārņus. Kā sīkas urdziņas Raiņa dienu plūdumā ietek arī mūsu novada dzejnieku balsis. Viņu vidū vairāki ne tikai mūsu rajonā vien zināmi un iemīļoti autori, kuru vārdi lasāmi ik lappusē un kuri jau piedalījušies sarīkojumos šī rudens Dzejas dienās.
Lai neļaunojas tie, kas iesūtījuši pa dzejolītim, diviem un cer uz publicēšanos vai, visbiežāk, uz “jūsu vērtējumu”, bet nesagaida ne vienu, ne otru un arī paši neapmeklē literātu sanāksmes. Līdz lielajam skanējumam jākrāj meistarība, kas nāk ar garīgu piepūli, daudz lasot, domājot, mācoties un strādājot, kā to dara savdabīgais Gunārs Bogdanovs, Gatis Zotovs (viņu daiļradei jau ir savi cienītāji), Mārīte Veržune, kuras literārā izaugsme īpaši vērojama šajā vasarā. Dzejas labirintos laužas pusaudze Sintija Matulēna, vidusskolniece Vita Dūra, Kaiva Krūze un citi. Šodien lappusē divi jauni vārdi – Linda Ratiņika no Brunavas un Sabīne Glancs no Vecumnieku pagasta.
***
SANDRA CĪRULE
***
Ko tu bez manis darītu?
Ko ziemu, ko vasaru,
Ko brokastu laikā?
Uz maizītes vientuļa desa,
Skumīga kafija krūzē,
Izmisuma biskvīts ar mellenēm
(Kur bija rakstīts,
ka ogas ir asaras?).
Ko tu bez manis?
Alu darītu, galu darītu?
Gaidītu parītu?
Ko es bez tevis?
Varbūt bez sevis?
Es zinu visu, ko nedarītu,
Ja Dievs man tevi nebūtu devis.
GATIS ZOTOVS
***
Ar savu skatu
Tu visiem pāri
Stalti soļoji
Pa parka zāli
Bet tavā galvā
Doma viena –
Kur nopirkt varēsi
Tu rupjo sāli
***
Sarežģīts puisēns
Uzkāpa kalnā
Un piedziedāja savai tautai
Bet ļaudis
Caur zobiem sauca viņam
– Grūti audzināms bērns
MĀRĪTE VERŽUNE
***
es kā koka pagale
neaptēsta
malkas grēdā guļu
ai atnāks kāds
un aptēsīs
kā mazos buratīno
un gaidot svēti
solos es
laba būšu – ticiet
bet sirdī dziļi
zinu droši
ikkatrā dzīvā cilvēkā
mīt maziņš buratīno
***
Paklusē
Paklusē
Paklusē
Un tagad klausies
Ko es tev
Klusēšu
KAIVA KRŪZE
MELNAIS BRĪDIS
Dziļā bezdibenī krītu –
Smagi, ātri tā kā akmens.
Grūti sagaidīt man rītu,
Labāk ļaujos, lai tik krītu.
Ko tas jaunais rīts man nestu?
Atkal mākonīti melnu,
Kas man pretī rokas plestu,
Pārvērties par pašu velnu.
Pasmietos par manu nastu,
Kuru uzlicis par sodu,
Melnu drānu melnā mastā
Vilktu uzvarai par godu.
RŪDOLFS SAULĀJS
KLONS
Jaunie dēļi ir gludi
Ar meža smaržu un sveķiem,
Kūp gadskārtās saules siltums,
Kāpj gaisma gar sienām.
Bet apakšā palika klons, –
Ar kājām mīdīti māli,
Un bijušie klona minēji
Jau snieguši mūžības tāli.
Uz pelēkā, cietā klona
Bij’ iemītas paaudžu pēdas,
Bij’ šūpuļi izšūpoti
Un guldīti ozola zārki,
Bij’ meiju reibīgais tvīkums
Jaucies ar skuju smaržu,
Bij’ ceļa gājēju guļai
Pie pavarda noklāti svārki,
Bij’ pelnu klājiens pie plīts
Un smagas žagaru nastas.
Par klonu var teikt – reiz bija,
Kā pasakās rijas un velni,
Kā viss manas tautas gājums
Ir pāri šiem kloniem gājis
Uz šodienas jaunajām mājām –
Kā mūžības turpinājums.
INĀRA DRUVA
ILŪZIJA
Ilūzija –
tā ir sija,
kura mājas jumtu tur.
Bet ja lūzīs ilūzija –
manas sapņu mājas sija?
Sabruks māja.
Te nu bija…
Dzīve?
Dzīve pārtrūks
tā kā dzija.
Izdzīvot
bez ilūzijas –
tīrā ilūzija.
RĪT
Par to es domāšu rīt,
Ka mirklītī katrā kāds krīt.
Par to es domāšu rīt,
Ka saulīte reti kam spīd.
Par to es domāšu rīt,
Ka dzīvīte prom ātri slīd.
Par to es domāšu rīt,
Vēl aizmirsties ļaujiet šobrīd.
AINA MEDNE
ŠAJĀ LAIKĀ
Debesmalā
Mākoņlaivas braukā,
Atliek zīlēt –
Nelīs… līs.
Stārķu saime
Staigā kāpostlaukā,
Skatās… Meklē…
Gan jau atradīs.
Darba bite –
Garants medustraukam.
Pīlādžogas
Raugās debesīs.
GUNĀRS BOGDANOVS
***
manas dienas tu manā pasaulē
manos rītos tavas mīlestības
atbalss
un naktis ir sapņi pie manām debesīm
Tevi nezaudēt
šaubu virpulī kas manī
kad rīti klusi bez tevis
atver acis manās acīs
es esmu tad tavā varā
un tā man būt ekselenti piesietam
***
man Tevi atcerēties nevajag –
es Tevi mīlu
***
maksāt par vietu zem savām debesīm
esmu ar mieru
ja eņģelis esi tu
VITA DŪRA
NIECĪBA
Par maz laika, lai pateiktu, kā man sāp,
Par mazu saule, lai žāvētu manas asaras.
Dievs, esi man līdzās un sargā mani kā savu acu gaismu,
Kā laimes stundu, kā mākoni mazu…
Es esmu tik nevarīga, maza…
Manis vairs nav…
RAKSO
KĀPĒC TĀ?
Tā beidzas viss,
un dzīve paiet.
Kaut zvaigznes krīt,
bet vēlēšanās nepiepildās.
Vien samītās puķes
tev pēdējo smaržu sniedz,
bet naids, kas sirdī,
tev pēdējo cerību liedz.
Un atkal tu naktī vientuļš klīsti.
Šai brīdī tev liekas, ka visu
pasauli nīsti.
Vaina, kas pašos, – to nesaprast,
Un pretmīlu tādēļ mums neatrast.
LILIANA SKUDRA
***
Maniem vēliem gadiem
Krāsās jāizgailē,
Pirms ar baltu sniegu
Tiekos kalnu smailēs.
Manām rāmām dienām
Jāslīd Mūsai blaku –
Abas mūs uz leju
Straume nes un taka.
Atlikuši mirkļi…
Lūgt vēl jāiemācās.
Ceļš uz Nekurieni
Piedzimstot jau sācies.
SABĪNE GLANCS
NERAUDI
Tu raudi.
Es saku – draugs, neraudi!
Cik tukši tev liekas šie vārdi,
Bet zini, tie nav tik tukši,
Cik tukša ir tā dvēsele,
Kuru šonakt apraudi.
Es atkal saku – neraudi!
Tu pacel acis, un es redzu
Tavu neizprotamo skatienu,
Es nezinu, kā tevi mierināt –
Siet sevi skumjās dziļās
Vai laist prieku apkārt sev,
Līdz tas neapturams?
Tu atkal raudi.
Tev nelīdz šie tukšie vārdi,
Ne manas izmisušās domas.
Bet es vienalga tev saku –
Draugs, neraudi!
SINDIJA ZOTOVA
***
Es vientuļa meitene
Pasaules malā
Zem klajām debesīm
Zvaigznes skaitu.
Zem ozola zariem
No lietus paslēpjos,
Pļavas malā
Slapjā zālē noguļos
Un aizveru acis.
Es vientuļā meitene!
LINDA RATIŅIKA
SAPŅI
Tai zemē tur tālu tālu
To nevar pateikt neviens
Es tur tālu tālu gāju
Kur viss ir balts kā piens
Tur sudraba lieti līst
Un mūžīga diena tur
Jo visas sāpes dzīst
Jo sāpīgu vārdu nav tur
Mēs stāvam uz klaja lauka
Bet vientuļi nebūsim mēs
Jo skanēs mūzika jauka
Un prieku mums sirdīs tā sēs
Mēs varam arī tur palikt
Bet lemts mums būs pamosties
Ja spēsim kopā tos salikt
Sapņos varēsim atgriezties
LĪVIJA DZELME
RUDENĪ
Klusi lietus asaras
Rit pār loga rūtīm –
Šīs atvadas no vasaras
Kā skumjas līst…
Klusi mēmas nopūtas
Plūst no dzīves krūtīm,
Un atmiņas no pagātnes
Vēl domās klīst…
Lēnām senās vasaras
Spīd kā saule rūtīs,
Vēl atceros tās sendienas…
Un rētas dzīst.
DAGNIJA GASŪNA
SIMFONIJA
Zibens šautra saplēstās debesīs
ētras simfoniju nes,
pērkons – visuma bungas,
jūra – dūcošas ērģeles,
ēju vijole kā Paganīni
uz vienas stīgas
pasaules bēdu sūdz,
ientuļa priede vaidot
izslietām zaru rokām
Dievu lūdz.
ZANDA STRAZDIŅA
***
Kā gan es atkal
biju aizmirsusi
zīmēt,
plastiski dejot ar otiņu.
Kā gan es atkal
biju paspējusi aizmirst
novilkt līniju
starp sevi un tevi.
SINTIJA MATULĒNA
SARGIES!
Sargies no dusmām,
Kuras nes tava sirds.
Sargies no spīta,
Kuru tava dvēsele nes.
Sargies no naida,
Kuru glabā tev cilvēks tuvs.
Sargies!
Sargies no tā visa,
Un tad tu būsi brīvs!
