Gadiem ilgi Polija tika uzskatīta par ceļotājiem bīstamu zemi, kur uz brauktuvēm var uzbrukt laupītāji. Par laimi, tas jau pagātnē un ir īstais laiks ceļojumam uz panu valsti.
Gadiem ilgi Polija tika uzskatīta par ceļotājiem bīstamu zemi, kur uz brauktuvēm var uzbrukt laupītāji. Par laimi, tas jau pagātnē un ir īstais laiks ceļojumam uz panu valsti.
Novērtēt neatlaidību
Uz Poliju ceļā var doties vēlu vakarā, lai pēc nakts brauciena rītu sveiktu jau Varšavā. Jo agrāk sāksit pa to staigāt, jo svaigāki, tīrāki un mierīgāki būs iespaidi.
Iepriekš biju dzirdējusi, ka salīdzinājumā ar senatnīgo Krakovu Varšava esot neglīta pilsēta, esot manāms arhitektūras stilu sajaukums un gaumes trūkums. Iznāca būt Polijas galvaspilsētā dažas dienas pēc tam, kad valsts atzīmēja Varšavas sacelšanās 60. gadskārtu. Vecpilsētas centrā daudzviet bija redzamas piemiņas vietas – nelielas drupu kaudzes, uz kurām simtiem degošu sveču lukturīšu. Tie klusējoši vēstīja par cilvēkiem, kuri nolika galvu par savu pilsētu un tautu. Netālu arī piemineklis mazajiem cīnītājiem – Polijas skautiem.
Vecpilsētā daudz senatnīgu ēku. Tas pārsteidz, zinot, ka Varšava Otrā pasaules kara laikā tika gandrīz pilnībā nopostīta. Netālu no pamatīgā bastiona Barbakāna kādas ēkas cokolstāvā pamanu iemūrētu gadskaitli – 1954. – un saprotu, ka šis un citi nami ir uzcelti no jauna, uz vecajiem pamatiem. Divdesmit gadu visa Polija un tauta emigrācijā vāca līdzekļus karaļa pils atjaunošanai. Par to nākas zemu paklanīties poļu neatlaidībai.
Gribas pakavēties
Lazienku pils parkā ieraugu skatu no kartītes – Friderika Šopena pieminekli, kuram apkārt laukumos zied rozes. Šajā vietā gribas pakavēties un to saulainajā pēcpusdienā dara ļoti daudzi varšavieši. Ejot uz Lazien ku pili, taka ved no kalna lejup, šķiet – tumšā koku biezoknī. Kur tāds gadījies Varšavas centrā? Izrādās, ka šis 17. – 18. gadsimtā stādītais parks ir slavens ar retu koku stādījumiem. Gaiss šeit vēss, smaržo pēc sēnēm, skujām, lapām – dabas. Plaši celiņi ved lejā, kur atrodas kādreizējā valdnieku vasaras rezidence, tagad muzejs, vasaras koncertzāle un restorāns. To no visām pusēm sargā kanāli, kuros peld milzīgas, tūristu pārbarotas karpas un malās cienīgi pastaigājas pāvi.
Dzimis Polijā
Jasna Guras klosteris Čenstohovā ir katoliskās Polijas reliģiskais centrs, pasaulē piektā vairāk apmeklētā svētvieta pēc hinduistu Varanasi Indijā, musulmaņu Mekas Saūda Arābijā, kristiešu Lurdas Francijā un Romas Itālijā. Šeit atrodas Čenstohovas jeb Melnās Dievmātes svētbilde. Nostāsts vēsta, ka to gleznojis Jēzus māceklis Lūkass uz dēļa, kas paņemts no svētās ģimenes galda Nācaretē. Brīnumdarītājas attēls novietots klostera centrālajā dievnamā, ko paulīniešu mūki šajā vietā uzcēluši 1382. gadā. Lūgšanas un lūgumi Dievmātei tiek adresēti arī tagad, katrs var mazu vēstulīti ielikt speciālā aizlūgumu šķirstā, un visas tiekot izlasītas, apgalvo dievnama kalpotājs. Pateicībā par palīdzību svētceļnieki Jasna Guras klosterim dāvinājuši dažādas dārglietas, kas apskatāmas svētvietas dārgumu krātuvē.
Romas pāvests Jānis Pāvils II ir dzimis Vadovicē. Nelielo pilsētiņu atdzīvina tūristu pulki, kuri dodas uz māju, kurā pāvests dzīvojis līdz 16 gadu vecumam. Mūķenes pasniegtās čībās apāvušies, lēnīgi čāpojam cauri trim istabām, kurās izliktas fotogrāfijas un lietas, kas vēsta, kā šajās sienās puisis izaudzis par vīru, kuram paklanās visa cilvēce.
Ko nevar aizmirst?
Beļģijā un dažās citās Eiropas valstīs skolu programmā kā obligāts iekļauts Osvencimas – Otrā pasaules kara upuru piemiņas memoriāla – apmeklējums. Kādreizējās Polijas armijas kazarmās iekārtots muzejs, kurā tūkstošiem šausmu liecinieku – nāves nometnes gāzes kamerā nogalinātajiem novilktie apģērbi, apavi, noskūtie mati, zobi, atņemtie katliņi, bļodas, karotes. Starp liecībām klusi un bāli staigā ebreju skolēni, kurus skolotāja atvedusi ekskursijā. Osvencimā ir arī muzejs, kas atklāj ebreju tautas iznīcināšanas vēsturi. Tas ir pārāk briesmīgi, lai spētu aizmirst.
Kā kūka ar putukrējumu
Ja redzētais ir kā rūgta vērmeļu tēja, tad astoņas stundas Krakovas vecpilsētā šķiet kā kūka ar putukrējumu. Arī šo pilsētu nacisti gribēja uzspridzināt, bet nepaguva, jo karš beidzās. Baušķenieces Solveiga un Laura man ir uzzīmējušas karti, kurā āra kafejnīcā pie slavenās Sukenices (senatnīga tirgošanās vieta) jāapsēžas, lai, dzerot karstu šokolādi, pamanītu brīdi, kad Svētās Maricas baznīcas tornī parādīsies taurētājs. Ar to man ir gluži vai personiskas attiecības, jo, kad vēl poļu radio bija vienīgais, ko garajos viļņos varēja uztvert, no tā mācījos poļu valodu, bet taurētāja signāls tika raidīts apaļās stundās. Nu beidzot esam satikušies!
Vēl ir jānolaižas sālsraktuvju labirintos Veļičkā, kas iekļauta UNESCO vērtību sarakstā. 110 metru dziļumā ir sāls ezeri, skulptūras, pazemes dievnams, muzejs, arī veikali un restorāns. Virszemē jānopērk mājās siets kazas siers, neticami lētas, skaistas ādas čības un aromatizēts Veļičkas sāls virtuvei vai peldei vannā. Mājupceļā saprotu, ka trīs dienas Polijas apskatei nav nekas. Vajadzēs braukt vēlreiz.
