Aktiera – baušķenieka Jāņa Reiņa – dzīvē šogad noslēdzies savdabīgs desmit gadu cikls. Nedaudz vairāk par desmit gadiem pagājis, kopš viņš, pateicis ardievas Nacionālajam teātrim, dzīvo Bauskā.
Aktiera – baušķenieka Jāņa Reiņa – dzīvē šogad noslēdzies savdabīgs desmit gadu cikls. Nedaudz vairāk par desmit gadiem pagājis, kopš viņš, pateicis ardievas Nacionālajam teātrim, dzīvo Bauskā.
Daudziem vēl prātā viņa rotaļlietu veikals, interesantais atklāšanas šovs. Tagad šai vietā nolīdzināta zeme un apjaušami kārtējā, Bauskā jau ceturtā lielveikala meti.
Kopš šī gada 1. augusta Jānis Reinis atkal ir Nacionālā teātra štata aktieris. Pamazām uz priekšu rit jaunās latviešu kinolentes “Rīgas sargi” filmēšana. Intensīvs laiks, kurā aktieris atrada stundu sarunai 1. septembrī. Dienā, kas viņam asociējas ar gladiolām, jo tēvs un māte bija skolotāji, un vēl arī ar kartupeļu rakšanu. Bet tas bija kādreiz. Šogad 1. septembrī Jānis palaida uz skolu savus jaunākos puikas, viņš atzīst:
– Nē, tā nevar vairs īsti teikt, jo jaunieši: Edvards mācās astotajā, Jēkabs – desmitajā klasē, tātad jau lieli vīri. Nav viegli ar pusaudžiem saprasties, kaut gan es cenšos, dažreiz arī labi sanāk. Es jau saprotu, ka viņiem nevar būt mana domāšana, tomēr nav viegli arī man pieņemt, ka neesmu vienīgais, kurš mājās visus darbus prot padarīt labāk par citiem. Jāapjauš vien ir, ka dažās jomās puikas ir gudrāki par mani.
Kādus vēlētos redzēt dēlus dzīvē?
– Ceru, ka viņi nebūs aktieri. Vēl ļoti vēlētos, lai puikas tur acis un ausis vaļā, mazāk mācās no savām, vairāk no citu kļūdām.
Pašlaik top filma par notikumiem pie Rīgas 1919. gadā. Vai tavi pusaudži daudz zina, kas tai laikā ar ko karoja, kāpēc mēs svinam Lāčplēša dienu?
– Man vēsture vienmēr ļoti patikusi, taču, manuprāt, viņi, tāpat kā apmēram 95 procenti no mūsu sabiedrības, uzreiz tā īsti nespētu izskaidrot, kas tai laikā notika. Filmā “Rīgas sargi” būs šo notikumu vairāk emocionāls, māksliniecisks izklāsts. Tam tad arī jāmudina skatītājus izzināt vēsturiskās norises. Manuprāt, Rīgas sargiem ne tikai filmā, bet arī tagad būtu daudz ko darīt. Filma ir par latviešu vienotības sajūtu, kādas šodien mūsu tautai ļoti trūkst.
Man šķiet, ka filmēties ir vieglāk nekā spēlēt teātri. Ja kas nesanāk, var atkārtot.
– Kā tad, īpaši tad, ja stundas desmit jāatkārto un jāpārfilmē pāris epizožu. Filmējoties jāiejūtas tēlā vai visu dienu. Dialogi jāatkārto vairākas reizes, taču ne ar partneri, bet kamerā. Teātrī emocionālais sasprindzinājums ilgst pāris stundu. Turklāt lomas ir dažādas, citas, ilgāk spēlējot, kļūst vieglākas. Mēdz būt arī pretēji.
Vai tava aiziešana no Nacionālā teātra un tagad atgriešanās nav kļūdas? Kāpēc nolēmi būt atkal par šī teātra aktieri?
– 1994. gadā man teātrī vairs nebija lomu, neveidojās arī sapratne ar toreizējo vadību. Desmit citur pavadītos gadus nenožēloju, taču Nacionālajā atgriežos ar prieku. Teātra direktors ir mans bijušais kursa biedrs Viesturs Rieksts, ar kuru noteikti sapratīšos. Man ir vairāki interesanti lomu piedāvājumi. Jūnijā piezvanīja režisore Gaļina Poļiščuka un uzaicināja spēlēt Arbuzova lugā “Cietsirdīgās spēles”. Šī izrāde man patīk, savulaik ar to Alfrēds Jaunušans ļoti interesanti bija strādājis (tolaik vēl Drāmas teātrī). Es jūtu, ka Gaļina varētu būt mana režisore.
Kā ir atgriezties Nacionālajā teātrī, turklāt uzreiz pēc tā kapitāla remonta?
– Jūtu, ka teātra aura ir palikusi. Mani ar šo ēku saista daudz emocionālu atmiņu. Ceru, ka režisori veiksmīgi izmantos jaunās skatuves tehniskās iespējas.
Kuras tev bijušas skaistākās un pašam tīkamākās lomas? Atmiņu nepiepūlot, man prātā ir trīs tevis veidoti tēli: virsleitnants Lukāšs lugā “Šveiks”, vēl laupītāju tētis no “Ronjas”. Protams, arī Rambāns no “Sirdsmīļās Monikas”. “Šveikā” loma šķita tik interesanta, viegla.
– Tas ir labi, ja skatītāji redz lomas vieglumu, humoru. Viņiem varbūt nav nemaz jāzina tas smagums, kā izrādes top, noteikti nav jājūt aktiera sviedri. Teātrim ļoti jācenšas saglabāt šo noslēpumainības auru.
Man sirdij vistuvākā ir savulaik Drāmā spēlētā loma izrādē “Tikai muzikants”. Autors un režisors bija Runcis (Pēteris Pētersons – V. A.). Viņu uzskatu par savu režisoru, kurš man uz pasauli lika paskatīties daudz plašāk. Es pat gribu teikt, mēs daudzreiz domājām līdzīgi.
Tu pieminēji Rambānu. Seriālu “Sirdsmīļā Monika” vēl tagad šad tad atkārto televīzijā, kaut gan pēdējais ieraksts bija 2000. gadā. Par šo sev it kā uzlikto Rambāna zīmogu es īpaši nesatraucos. “Monika” patika bērniem. Kad viņi izaugs – tā līdz gadiem 30, man tad jau būs 70. Viņi ies pa ielu, ieraudzīs tādu večuku un noteiks: “Redz, viņš kādreiz bija Rambāns!” Man tad varētu būt patīkami.
Vai aktieris var arī novecot?
– Jā, fiziski noteikti. Taču daudz ātrāk laikam var garīgi, emocionāli pazust. Ja ej pa Doma laukumu garām ubagam un tevī tas vairs neizraisa nekādas emocijas, tad kā aktieris esi pagalam. Mūsu profesijā vienmēr jābūt emocionāli uzlādētiem, īpaši kļūstot vecākiem. Jaunie aktieri vēl var “paņemt publiku” ar savu ārējo tēlu, vēlmi nākt un visu mainīt. Taču gados vecākiem jāstrādā citādi. Es arī vēl esmu jauns – gatavojoties filmai, uzturu sevi lieliskā sportiskā formā.
Ko tu teiktu tam puisim, kurš, mūsu sarunu lasot, sāk pārdomāt savu nākotni un varbūt vēlas dzīvi saistīt ar teātri?
– Nesaslimt ar mankurtismu, tas ir – nenoliegt un neaizmirst visu, kas bijis pirms viņa. Izcilu aktieru latviešiem nav trūcis nevienos laikos. Un vēl, lai šis potenciālais aktieris uzdod sev jautājumu: “Vai es varēšu atteikties no ierastās vides, dzīvot un strādāt, piemēram, Liepājā, Daugavpilī?” Aktierim jāspēj no daudz kā atsacīties, tajā pašā laikā pieņemot patiesību, ka mūsu valstī šī profesija joprojām nav pienācīgi atalgota.
Var jau arī dzīvot kā tu – Bauskā – un katru dienu braukāt uz darbu.
– Ceļu no Rīgas uz Bausku zinu no galvas. Vislabāk patīk braukt, kad ir “nelaiks”: putenis, atkala, lietus. Tad vismaz ir stūri ko turēt. Neciešu fūres, jo to šoferi brauc, pilnīgi nerēķinoties ar citiem. Ir bijis tā, ka braucu vēlu vakarā pēc izrādes tādam šosejas “karalim” no aizmugures un runāju ar viņu, lūdzu: “Nu nebrauc kā lops, palaid mani garām! Esmu tik šausmīgi noguris, gribu ātrāk tikt mājās un atpūsties!” Zini, dažreiz kāds ir sadzirdējis.
***
Viedoklis
“Mums bija pārsteigums, ka viņš filmas “Rīgas sargi” uzņemšanas laikā godam turējās līdzās profesionāliem karavīriem. Malacis sencis! Jācer, ka filmā skatītāji novērtēs tās iemaņas, ko tētis apguva treniņos pie kaskadieriem. Vēlam veiksmi filmai un tēvam!” tā dēli Jēkabs un Edvards, arī Jānis.
