Apritējuši 60 gadi, kopš sīvās cīņās Bausku pazaudēja vācu karaspēks un atsākās padomju okupācija.
Apritējuši 60 gadi, kopš sīvās cīņās Bausku pazaudēja vācu karaspēks un atsākās padomju okupācija.
Pagājuši tie gadi, kad skolēniem 14. septembrī obligāti bija jādodas uz padomju karavīru kapuvietu Bauskā, jāklausās par “varonīgo Bauskas atbrīvošanu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” un jānoliek ziedi. Mūsdienās tādi pompozi pasākumi vairs nenotiek.
Fronte pilsētas pievārtē
Padomju varas gados laikrakstā “Komunisma Ceļš” tika rakstīts par sarkankarogotajiem “Bauskas atbrīvotājiem”, Atmodas un atjaunotās Latvijas neatkarības laikā tika izcelti latviešu karavīru nopelni Bauskas aizstāvēšanā. Šoreiz pievērsīšos vācu karavīru darbībām cīņās par mūsu pilsētu. Vācijā pēckara gados ir iznākušas daudzas grāmatas, kurās bijušie cīnītāji atmiņās pieminējuši arī Bausku.
Bauskas sektors ietilpa vācu 16. armijas (virspavēlnieks ģenerālis Hilperts) pārziņā. Frontes līniju pilsētas pievārtē aizsargāja 215. kājnieku divīzijas pakļautībā esošās vācu un latviešu vienības. Minēto divīziju komandēja ģenerālleitnants Frankevics, viņa štābs atradās Dāviņu muižā. 215. kājnieku divīzijas pārziņā bija frontes līnija 30 kilometru garumā no Mežotnes ķieģeļu cepļa pa Lielupi līdz tās sākumam, tad neliela priekštilta pozīcija (placdarms) Mūsas kreisajā krastā līdz Bauskas stacijai un elevatoram, tad pa Mūsu līdz Krastakrogam, no tā gar mežsargmāju “Vilks” un “Bunga” līdz Mēmelei un pa Mēmeli līdz Jaunsaulei.
Paši vācu karavīri atzina, ka tā nebija nekāda labi aizsargāta fronte, bet gan “šķidrs priekškars”, jo sekmīgai aizsardzībai vajadzētu vienu divīziju izvietot desmit kilometru platā joslā. Arī artilērijas trūcis, jo uz frontes četriem kilometriem bijusi tikai viena artilērijas baterija. Tolaik trūcis arī munīcijas lielgabaliem, uz Sarkanās armijas viesuļuguni varējuši atbildēt tikai ar atsevišķiem šāvieniem.
Blakus 215. divīzijai no Mežotnes ķieģeļu cepļa līdz Grāvendālei Lielupes labo krastu aizsargāja 290. kājnieku divīzija.
Mierīgs septembra sākums
1944. gada septembra sākums frontē pie Bauskas bija relatīvi mierīgs. 11. septembrī vācu 215. kājnieku divīzijas štābā notika apspriede, kurā izlūkdienesta pārstāvji ziņoja, ka Sarkanā armija gatavojas lieluzbrukumam Bauskas sektorā. Iepriekšējās dienās frontes pretējā pusē notikusi aktīva rosība – sarkanarmiešu izlūku un trieciengrupas vairākās vietās “iztaustījušas” vācu aizsardzību, pagājušajā naktī varējuši sadzirdēt smago tanku vienību tuvošanos.
Izvērtējot situāciju, vācu virsnieki nosprieda, ka ar viņu spēkiem var atsist pretinieka izlūku grupas un nelielas triecienvienības, bet lieluzbrukuma apturēšanai trūkst resursu. Par drošāko frontes sektoru uzskatīja priekštilta pozīcijas Mūsas kreisajā krastā, kuru sargāja 380. grenadieru pulks. Visa divīzijas rezerve bija tikai viens bataljons no 390. grenadieru pulka. Apspriedi beidzot, izlūkdienesta priekšnieks noteicis: “Mani kungi, kaut nu šī lieta aplam nebeigtos!” Bet šī cerība nepiepildījās.
Tanki strauji tuvojas
Jau 12. septembra rītā uz austrumiem no Bauskas notika Sarkanās armijas tanku uzbrukums. Smagās kaujas mašīnas pārrāva fronti, un tanku ķīlis tuvojās pilsētai. Tikai kādas vācu artilērijas baterijas kareivjiem kapteiņa Fitcemeijera vadībā smagā tuvcīņā ar rokasgranātām un tā sauktajām “šķīvja mīnām” izdevās tanku ķīli apturēt. Pats komandieris tika ievainots, bet turpināja savu artilēristu vadību (cīņā piedalījušies pat rakstveži). Vēlāk kapteinis Fitcemeijers par šo varoņdarbu saņēma Vācijas augstāko apbalvojumu – Bruņinieka krustu. Tas Vācijā tolaik bija līdzvērtīgs PSRS Varoņa Zelta Zvaigznei. Bet tā bija tikai priekšspēle.
14. septembra rītā sākās padomju artilērijas viesuļuguns no Grāvendāles līdz Jaunsaulei. Uzbrukumos iesaistījās arī aviācija. Dega Bauska, zemnieku mājas un meži visā uzbrukuma sektorā. Tad sekoja tanku un kājnieku trieciens. Uzbrukuma smagumpunkts bija frontē starp Mūsu un Mēmeli, Bungas iecirknī Stabuļu māju virzienā, lai Bausku sasniegtu no austrumiem. Sarkanās armijas tanki T-34, kurus pavadīja kājnieku ķēdes, nāca vēl un vēl. Daži vācu triecienlielgabali un citi prettanku ieroči šo iespaidīgo straumi nespēja apturēt. 435. grenadieru pulka štābs lūdza papildspēkus, tāpēc divīzijas komandieris uz šo sektoru nosūtīja savu vienīgo rezerves bataljonu. 390. pulka bataljons uzreiz metās kaujā, lai atjaunotu iepriekšējo frontes līniju, taču pretinieks, pielaidis vācu vienības 100 metru attālumā, atklāja masīvu šauteņu un automātisko ieroču uguni.
Kad vācu karavīri bija nogūlušies, pa viņiem tika šauts ar granātmetējiem. Stundas laikā faktiski šis rezerves bataljons bija iznīcināts, krita arī komandieris majors Posts. Dzīvi palikušie atkāpās, cenšoties līdzi paņemt savus kritušos un ievainotos.
Cīņas pie Mūsas un Mēmeles
Vācu atmiņās smagākā cīņu diena un Bauskas pazaudēšana notikusi 15. septembrī. Agrā rītā apmēram 600 padomju lielgabalu atklājuši uguni pa vācu aizsardzības līniju starp Mežotni un Jaunsauli. Tas ildzis stundu, pēc tam sekojis aviācijas trieciens, un tad nākuši atkal tanki un kājnieki. Ap pulksten 10 sarkanarmiešu tanki forsējuši Lielupi pie Grāvendāles un devušies uz Bausku no rietumu puses. Tie apturēti tikai pie Lodiņu mājām Codes pagastā.
Pusdienlaikā tika pārrauta vācu fronte starp Mūsu un Mēmeli. Krievu kājnieki trīs tanku pavadībā pārsteidza 380. grenadieru pulka komandpunktu Bauskas mācītājmuižā. Ceturtdaļstundu štābisti aizsargājās mācītājmuižas pagrabā, līdz saņēma pavēli atkāpties pāri Mēmelei. Tagadējā trošu tiltiņa vietā vācu sapieri bija uzbūvējuši pontontiltu, kuru varēja izmantot pat 60 tonnu smaga kara tehnika. Atkāpjoties uz šī tilta bijis pamatīgs jūklis, pa to virzījušies vācu un latviešu karavīri, kā arī zirgu pajūgi. Atkāpšanās pār tiltu līdzinājās skriešanās sacensībām ar nāvi, jo divi padomju tanki no tuvas distances šāva pa bēgošajiem gan ar lielgabaliem, gan ar ložmetējiem. Kritušos karavīrus un zirgus dzīvie vienkārši ievēla upē, lai netraucētu ievainoto transportam.
Pēcpusdienā izdevās izveidot pagaidu aizsardzības līniju Mēmeles labajā krastā. Savukārt Mūsas dienvidu pusē esošās vācu 380. pulka vienības savas pozīcijas noturēja līdz vakaram, kad pretinieks jau atradās aizmugurē. Tumsā tās mēģināja izlauzties, brienot pāri upēm pie Bauskas pils. Mēmeles pretējā pusē pretinieks atklāja ložmetēju uguni, tālab daudziem neizdevās nokļūt pie savējiem.
Ap pulksten 17 vācu 215. divīzijas aizmugures dienestiem pie Codes uzbruka krievu tanki. Tika sašautas apgādes smagās mašīnas, pajūgi, lauku virtuves un cits aprīkojums, bi ja daudz kritušo. Šeit vāciešiem nebija nekādu aizsardzības spēku.
Atkāpjas uz Vecumniekiem
215. divīzijas atliekas 16. septembrī noturēja pagaidu aizsardzības līniju pie Dāviņiem, nākamajā dienā atkāpās līdz Kāravkrogam Vecumnieku virzienā.
Kauju laikā, no 15. līdz 19. septembrim, 215. kājnieku divīzija bija cietusi lielākos zaudējumus visa Otrā pasaules kara laikā. 390. grenadieru pulka ierindā 19. septembrī bija palikuši tikai četri virsnieki un 52 kareivji. Protams, uzbrūkošie sarkanarmieši cieta vēl prāvākus zaudējumus. Lielākajai daļai tolaik kritušo vācu karavīru atdusas vietas nav zināmas. Pēdējos gados visai bieži Bauskas pusē ierodas vācieši, kas meklē savu piederīgo kapuvietas, viņi zina tikai to, ka radinieks kritis pie Bauskas.
