Plašu rezonansi ir izraisījusi jaunu, obligātu mācību priekšmetu – ētikas vai kristīgās mācības – ieviešana skolu 1. klasēs.
Plašu rezonansi ir izraisījusi jaunu, obligātu mācību priekšmetu – ētikas vai kristīgās mācības – ieviešana skolu 1. klasēs.
Noteicošais vārds pieder vecākiem, jo viņi var izvēlēties, kuru no piedāvātajiem priekšmetiem bērni apgūs.
Redakcijas pastā ir divas vēstules, kurās pausti netradicionāli viedokļi par kristīgās mācības nepieciešamību. Abi autori šķiet nelokāmi savā pārliecībā. Viņu argumenti liecina, ka prātojumi par kristietības lomu nav bijušas tikai spontānas emociju izpausmes. Rakstītāji vēlas darīt zināmus savus radikālos uzskatus plašākai auditorijai un izraisīt domu apmaiņu. Demokrātiska sabiedrība respektē viedokļu dažādību. Šo principu ievēro arī “Bauskas Dzīve”. Publicēto vēstuļu fragmentu vērtējumu un analīzi atstājam katra lasītāja ziņā.
Reliģiskie uzskati – pamats konfliktiem
Students Jānis (bijušais baušķenieks) uzskata: “Reliģiskā nostāja ir katra cilvēka iekšēja un privāta lieta. Taču, vērojot notikumus, tā vien šķiet, ka reliģija ir sanaidojusi visu pasauli. Daudzviet tieši reliģiskie uzskati ir pamats konfliktiem starp dažādām cilvēku grupām. Spilgtākais piemērs ir Tuvie Austrumi, kur Palestīna un Izraēla cīnās par savu “svēto zemi”. Tāpat liels naids pastāv starp katoļiem un protestantiem. Pēdējo desmit gadu laikā ir saasinājusies situācija starp visas pasaules reliģiskajām grupām, īpaši pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV un šīs valsts atbildes reakcijas. (..) Vairuma teroristisko grupējumu darbība ir balstīta reliģiskos konfliktos, un šie ļaudis cīnās ticības vārdā, nogalinot nevainīgus cilvēkus.
Gribas vaicāt, vai mēs savā zemē tādējādi neaudzinām potenciālus teroristus? Vai mēs skolās, ieviešot ticības mācību, nemācīsim diskriminēt citus? Pasniedzot ticības mācību, daļa valsts iedzīvotāju tiks audzināta ar citādiem pamatuzskatiem, un tas var izraisīt konfliktus starp dažādi domājošo grupējumiem.”
Atgādina vēstures liecības
Vēl kategoriskāks ir baušķenieks Guntars, kurš vēstules ievadā uzsver: “Nekas manā rakstā nav pateikts par stipru. Esmu pilnīgi sagatavojies oponentu uzbrukumiem.” Autors kavējas pārdomās par kristietības ieviešanu Latvijā, to dēvējot par “baismīgo pagātni” un “svēto nelietību”.
Guntars min vēstures faktus par krustnešu iebrukumu Dzintares pilī Kurzemē 1261. gadā, kad svešinieku izraisītā ugunsgrēkā tika sadedzināts simtiem kuršu – arī bērnu. Arī Mežotnes senpilsētas nopostīšanu 1220. gadā un nevainīgu cilvēku bojāeju autors uzskata par kristietības idejas nesēju un bīskapa Alberta grēka darbu. Viņaprāt, asi nosodāma Kurzemes hercogistē bija baznīcas nodokļa ieviešana 16. gadsimtā.
Guntars domā, ka no ticīgajiem apzināti tiek slēptas kristietības patiesās saknes: “Gan Latvijas arhibīskapi, gan bīskapi un Bauskas rajona mācītāji stingri lūkojas, lai ticīgie nezinātu, ka kristīgās baznīcas pamats ir pagānisms. Šī agrīnā forma ir visu vēlāko reliģiju balsts. Daudzus pagānisma rituālus kristietība vēlāk ir pārņēmusi un pārveidojusi. Diez vai, mācoties ētiku un ticības mācību, bērni to uzzinās. (..)
Jau šajā rudenī uz skolotāju galdiem klasēs parādījās grāmata ar krustu uz vāka – Bībele. No tās “iznāks” pravietis Zālamans ar savām 700 sievām, Abrāms, Zāra, Īzaks un Jēzus, kurš ūdeni pārvērtīs par alkoholu (vīnu). Un saule griezīsies apkārt plakanajai zemei, kas būs “uzmeistarota” sešās dienās. Bērni uzzinās, ka pirmais cilvēks ticis izgatavots no māliem, bet tajā pašā laikā cits skolotājs par pasaules rašanos stāstīs gluži atšķirīgas lietas.”
Divu pasauļu atšķirība
Reliģija nav nosodāma. Tieši ticībā cilvēks spēj rast iekšēju mieru – tā apgalvo students Jānis. Taču viņš arī norāda: “Reliģija nepalīdzēs nedz bērnu pabarot, nedz viņam iemācīt droši šķērsot ielu. Reliģija nepalīdzēs piepildīt mums tik svarīgo valsts kasi, lai pašu vecumdienas būtu nodrošinātas. Vai mēs savu bērnu uzmanību nevaram pievērst cilvēcīgākām lietām?”
Lai uzskatāmāk ilustrētu divu pasauļu atšķirību, vēstules autors Guntars atsaucas uz novadnieces skolotājas Olgas Daudzvārdes likteni. Meklējot pilnību, viņa kļuvusi par mūķeni, taču dzīves nogalē piedzīvojusi rūgtumu un vilšanos. Par to liecinot viņas pēdējā vēstule Guntaram. Skolotājas kaps esot ieaudzis smilgās, un vienīgo līdzjūtību paužot tikai strazds tuvējā priedē.
