Esmu pieminēta 25. oktobrī laikrakstā «Bauskas Dzīve» publicētajā rakstā «Tiesības dot un prasīt» (2. lpp.), tāpēc vēlos pievienot savu viedokli.
Esmu pieminēta 25. oktobrī laikrakstā “Bauskas Dzīve” publicētajā rakstā “Tiesības dot un prasīt” (2. lpp.), tāpēc vēlos pievienot savu viedokli.
Paldies palīgiem
Vispirms paldies visiem maniem palīgiem, kuri desmit gadu ir ziedojuši savu laiku un līdzekļus darbam Ceraukstes, vēlāk Brunavas pagasta svētdienas skolās. Šī mūsu kopējā darba analīze bija mana maģistra darba tēmas praktiskā daļa, beidzot Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Par to saņēmu augstu novērtējumu un esmu aicināta studēt doktorantūrā, lai šīs tēmas izpēti turpinātu.
Svētdien, 24. oktobrī, tikāmies ar bērniem Brunavā, noturējām svētbrīdi. Atcerējāmies vasaras nometni, uzdāvināju bildes no tās. Svētdienas skolu grib apmeklēt daudzi bērni, bet nācās viņiem pateikt, ka pagasta pašvaldība neļauj pārējiem palīgiem strādāt. Sapratu, ka esam kļuvuši ļoti labi draugi, jo pat necentāmies slēpt asaras.
Atļaušos teikt, ka mēs tomēr nebeidzam savu darbu, bet tiksimies retāk – nākamreiz Ziemassvētkos. Zinu, ka tā nav izeja, bet beigu sākums, jo viens no kristīgās ticības pamatprincipiem ir regulāra sadraudzība, kas mums tiek liegta.
Kurš pieņems?
Ar cieņu izturos pret visiem žurnālistes Ingas Muižnieces rakstā minētajiem viedokļiem, ko izsaka amatpersonas – Brunavas pagasta padomes priekšsēdētājs A. Kārkliņš, Mežgaļu pamatskolas direktore J. Kursiša, Bauskas iecirkņa ev. lut. baznīcas prāvests A. Siliņš. Atbalstu viņu uzskatus, ka svētdienas skolai jādarbojas pie draudzes un ar bērniem jāstrādā izglītotiem cilvēkiem.
Darbošanos svētdienas skolā izjutu kā savu kalpošanas darbu pie Baznīcas. Līdz šim esmu spējusi motivēt piecus skolotājus, kas regulāri piedalījās Brunavas pagasta svētdienas skolā.
Labprāt būtu darbu turpinājusi Brunavas pagasta luterāņu (Budbergas draudzes) vai katoļu draudzes paspārnē, ja vien… būtu kāds drosmīgs un atvērts draudzes gans, kas būtu mūs pieņēmis. Taču ir prasības, ko grūti izpildīt – katoļi vēlas, lai bērni un skolotāji pāriet šajā ticībā, luterāņi savukārt “pukst”, kāpēc te nāk katoļu bērni?
Vieno ticība
Brunavas svētdienas skolā audzēkņi tika uzņemti neatkarīgi no konfesijas. Arī skolotāji bija no dažādām draudzēm. Sapratām, ka mūs vieno viens Dievs, ka ticības centrā ir Jēzus Kristus, ka mums visiem ir viena Bībele. Uzskatu, ka mana un pārējo skolotāju kalpošana ir bijusi pēc vislabākajiem nodomiem un sirdsapziņas un mūsu motivācija, iespējams, nav saprotama cilvēkiem, kas netic Dievam.
Arī pēc tam, kad mūsu skoliņa vairs netika uzskatīta par Bauskas ev. lut. draudzes sastāvdaļu, pagasts mums atļāva darboties, deva telpas un pāris vasaras pat sponsorēja ceļu uz vasaras nometni.
Taču saskaņā ar amatpersonu izteikumiem rakstā “Tiesības dot un prasīt” esam likuši bērniem nedrošu ticības pamatu un kropļojuši svētdienas skolas būtību, jo neesam piederējuši pie konkrētas draudzes.
Neuzdod jautājumus
Pirms diviem gadiem man piedzima dēliņš, tādēļ dažus mēnešus tiešām nevarēju atbraukt. Deputāte Jaņina Kursiša gan man nav uzdevusi nevienu jautājumu, kaut arī vērtē, cik bieži esmu vai neesmu bijusi pie bērniem.
Dzīvojot Rīgā, esmu Rīgas ev. lut. Brāļu – Reformātu draudzes locekle, esmu arī draudzes padomē. Man ir skaidri gan draudzes, gan svētdienas skolas pamatprincipi un mērķi. Tāpēc esmu iesaistījusi savus palīgus ev. lut. Konsistorijas rīkotos pasākumos svētdienas skolas skolotājiem. Cerēju, ka pēc laika svētdienas skola Brunavā varēs turpināt strādāt patstāvīgi, arī bez manas klātesamības.
Pagasta pašvaldība, kura tik ļoti vēlas saviem bērniem vislabāko, nav ieguldījusi ne santīma svētdienas skolu skolotāju izglītošanā. Taču tas netraucē prasīt un izvirzīt noteikumus.
Cerot uz lasītāju un īpaši Brunavas bērnu vecāku izpratni, ar cieņu – D. TURKA, pedagoģijas maģistre
