Protams, ikdienā neiztikām bez vella dzīšanas.
Protams, ikdienā neiztikām bez vella dzīšanas. Reiz bija tā: zvanu kolhoza “Sarkanais karogs” priekšsēdētājam Lācim, viņš man pārliecinoši stāsta, ka jau, pļaujot labību, birstot pa septiņām tonnām graudu no hektāra. Es visu pierakstu un pirmajā lappusē drukāju sensacionālo ziņu. Otrā rītā zvana no Lauksaimniecības pārvaldes – viss meli, tikko divas tonnas esot vai pat mazāk. Ko līdz mana aizbildināšanās, ka priekšsēdētājs pats man to teicis. Šis mani izsmej – nevajagot būt tik lētticīgam… Pēc dažām dienām nejauši uzzinu, ka rīt no rīta Iecavas stacijā būs vagons ar minerālmēsliem. Zvanu Lācim un pārvērstā balsī saku, ka viņa kolhozam papildus piešķirts šis vagons, lai tik sūta mašīnas. Otrā rītā atkal zvanu – vai nav kāda informācija par minerālmēslu sēju. Lācis lamājas, ka esot iznests cauri, nekādu minerālmēslu neesot…
Kolhoza “Uzvara” priekšsēdētājs Ivars Jansons mani sauca par kaimiņu. Laikam jau uzvārdu bija grūti atcerēties. Avīžniekus viņš pieņēma agri no rīta. Reiz sēžu un cītīgi pierakstu viņa stāstījumu. Te ienāk kāds vīrs, esot traktorists un meklējot darbu.
– Bērni ir? Krievu skolas mums nav, būs jāmācās latviski. Visi “narjadi” mums latviski, sievai fermā govis ar latviskiem nosaukumiem – Gauja, Upe, Zīmaļa… Saprati? Vot, tev tūlīt ierādīs divistabu dzīvokli, ja labi strādāsi un iemācīsies latviski, dabūsi māju.
Traktorists no Baltkrievijas piekrītoši māja ar galvu, jo saprata, ka te no viņa gaida godīgu darbu un cieņu pret latviešiem.
