MĀRTIŅAM VOLNERAM šodien paliek 51 gads. Jubilārs spriež, ka droši vien vajadzētu uzvesties kā solīdam, rāmam opim, bet tā neesot.
MĀRTIŅAM VOLNERAM šodien paliek 51 gads. Jubilārs spriež, ka droši vien vajadzētu uzvesties kā solīdam, rāmam opim, bet tā neesot. Mārtiņš joprojām jūtas jauns.
Jubilārs jau saņēmis apsveikumus no valsts akciju sabiedrības “Centrālā reģiona ceļi” Bauskas ceļu rajona kolēģiem. Uzņēmumā viņš strādā 30 gadu. Dzimšanas dienas ballīti Mārtiņš Volners nerīkos, jo šodien viņam ir dežūra, kas tiks pavadīta reidos pa Bauskas rajona ceļiem.
Ik pēc divām stundām dežurantam uz centrālo biroju Rīgā ir jāsūta elektroniskā pasta vēstule, informējot par situāciju. No reģioniem saņemtie dati tiek apkopoti un nodoti plašsaziņas līdzekļiem, lai informētu autovadītājus par redzamību, nokrišņiem un citiem satiksmes drošībai svarīgiem faktoriem.
Dežūru laikā Mārtiņam ir jāatsakās no mēģinājumu apmeklēšanas Bauskas Tautas teātrī. “Es nevaru pamest darbu un pateikt priekšniekam: “Atvainojiet, bet man jāspēlē teātris!”,” spriež speciālists. Viņam negribētos izlaist nevienu mēģinājumu, tomēr darbs ir svarīgāks par vaļasprieku.
Nevar noņemt bārdu
Uz Tautas teātri pirms nepilniem septiņiem gadiem Mārtiņu “atvedusi” bijusī kolēģe Dzidra Rogate – trupas ilggadēja dalībniece. Amatiera debijas izrāde bijusi “Dīvainā misis Sevidža”. Kopš tā laika ikvienā iestudējumā Mārtiņam tiek kāda loma. Viņš vada arī sarīkojumus.
Teātra spēlēšanas pieredze pirms daudziem gadiem gūta Skaistkalnes drāmas kopā. Mārtiņš atceras: “Mans dzīvoklītis atradās vietējā tautas nama ēkā. Strādāju par kinomehāniķa palīgu, bet vakaros spēlēju teātri. Man atmiņā palikušas lugas “Zītaru dzimta” un “Kāzu nakts”. Ir gadījies piedzīvot dažādus kuriozus. Kad Andreja Upīša memoriālajā dzīvoklī spēlējām viencēlienus, grimētāja man pielīmēja bārdu, ko ilgi nebija iespējams dabūt nost. Kā dzirdu pieminam Upīti, tā atceros šo gadījumu.”
Mārtiņš atzīstas, ka lugu tekstu iegaumēšana viņam allaž sagādā grūtības: “Nav iespējams vienlaikus strādāt un mācīties tekstu. Reiz mēģināju to darīt, braucot ar auto. Biju tā pārņemts, ka nepievērsu uzmanību spidometram. Attapos, kad ceļu policists mani apturēja par ātruma pārsniegšanu.”
Čapajevs un draugi
Agrāk Mārtiņš pierakstīja visas dzirdētās un lasītās anekdotes. Viņam pieder alfabēta secībā sakārtots sējums. Visvairāk ierakstu sākas ar burtu “Č”. Tie, protams, ir stāstiņi par slaveno Čapajevu, viņa adjutantu Petju un brašo Aņku.
Kolekcionēšanu Mārtiņš pārtraucis, jo secinājis – preses izdevumos nepārtraukti tiek tiražētas vecumvecas anekdotes, kas pielāgotas mūsdienām. Interpretācijas esot garlaicīgi lasīt, kur nu vēl pierakstīt.
Vēl jubilāram patīk prāta spēles un krustvārdu mīklu minēšana, kas nepieciešama “erudīcijas uzspodrināšanai”. Konkursos Mārtiņš nepiedalās. Tomēr televīzijas spēlē “Prāta banka” viņam gribētos iesaistīties. “Es apbrīnoju dalībnieku zibenīgo domāšanu un plašo redzesloku. Jo vairāk spēli skatos un analizēju, jo skaidrāk apzinos, ka vēl neesmu tai gatavs,” sevi paškritiski vērtē baušķenieks.
Balzamēti skorpioni
Volneru ģimenes dzimtā vieta ir Bārbele. Tur dzimis un vietējo pamatskolu beidzis arī Mārtiņš. Kolhozā “Bārbele” viņš strādājis pēc atgriešanās no dienesta armijā, kas pagājis Karakuma tuksnesī.
Par eksotisko vietu Mārtiņam ir īpašs stāsts: “Mana horoskopa zīme ir skorpions. Pirmo reizi nokļuvis skorpionu dzimtenē – tuksnesī –, nolēmu tos nedaudz papētīt. Kopā ar citiem puišiem kukaiņus ķērām un balzamējām. Manā kolekcijā bija vismaz pieci skorpioni. Relikvijas biju nolēmis vest uz Latviju, bet gadījās, ka sainītis palika pie kāda armijas biedra. Viņš bija mācījies Iecavas internātskolā un solīja, ka manus tuksneša dārgumus nodos bioloģijas skolotājai. Nez kāpēc man nav ienācis prātā aizbraukt un apskatīties, vai puisis solījumu izpildījis?”
