Lopkopji klejotāji ar aitu un kamieļu ganāmpulkiem tuksnešainā stepē ir tikai eiropieša iztēles glezna, pirmo reizi dodoties ceļojumā uz Āziju.
Lopkopji klejotāji ar aitu un kamieļu ganāmpulkiem tuksnešainā stepē ir tikai eiropieša iztēles glezna, pirmo reizi dodoties ceļojumā uz Āziju. Neko tādu Kazahstānas vidienē un galvaspilsētas Astanas apkaimē neizdosies ieraudzīt.
Klejojumi nav stihiski
Lai iepazītu dzīvi stepē, jādodas tālāk uz valsts dienvidiem. Tūkstoš kilometru Kazahstānas bijušās galvaspilsētas Almati virzienā stepes iedzīvotājiem tāds nieks vien šķiet. To secinājām, sarunājoties ar Astanas kazahiem. Lopkopība jau sen vairs nav valsts tautsaimniecības svarīgākā nozare. Protams, dienvidu reģionos lauciniekiem joprojām pieder samērā lieli aitu, kamieļu, zirgu un govju ganāmpulki, bet lopi vairs nav līdzvērtīgi valūtai.
Kazahstānas teritoriju izsenis ir apdzīvojušas nomadu jeb klejotāju ciltis, kas vairākas reizes gadā maina apmešanās vietu kopā ar visu iedzīvi un mājlopiem. “Tā nav stihiska klaiņošana, bet pārvietošanās pa stingri noteiktiem maršrutiem, meklējot labākas ganības,” skaidro Kazahstānas prezidenta N. Nazarbajeva Kultūras centra muzeja speciāliste Altina Žotabajeva.
Mēs, trīs latvietes, esam ieradušās muzejā ar mērķi savām acīm skatīt nomadu pārvietojamo māju – jurtu. Pirmais iespaids ir gluži satriecošs. Iedomātās necilās būdiņas vietā ieraugām īstu tekstilmākslas šedevru. Jurtu, kas ir pamatekspozīcijas centrālais objekts, pēc muzeja pasūtījuma veidojuši Kazahstānas prasmīgākie tautas amatnieki. Ne konstrukcijā, ne apdarē nav nevienas rūpnieciski ražotas detaļas – pilnīgi viss ir roku darbs.
Harmoniju var radīt neierasti
Centriskas formas būve ar kupolveida pārsegumu sastāv no vairākām koka sekcijām. Kad pusloka formas elementi ir savienoti, tiek uzstādīta ar filcu un paklājiem siltināta grīda. Pēc tam māja tiek apjumta ar presēta filca pārsegu, ko nostiprina ar dekoratīvām lentēm. Pirmajā acu uzmetienā tās atgādina Lielvārdes jostu. Īpaši grezna ir jurtas ieeja. To akcentē apgleznotas durvju ailes, kuru abās pusēs novietotas dekoratīvas tekstilijas. Var nodomāt, ka autors ir kāds abstraktās mākslas korifejs – tik pārsteidzoša līdzība ir kazahu etnogrāfiskajai un mūsdienu mākslai.
Ar austiem paklājiem piesātinātos toņos iztapsēts viss jurtas interjers, gultas pārklāji, bet mēbeles – cita uz citas saliktas dažādu izmēru lādes – ir darinātas inkrustācijas tehnikā. Neskaitāmās austrumu ornamentu kombinācijas paklājos vieno dziļš, purpursarkans pamattonis. Mēs, ziemeļnieki, esam pieraduši pie minimālisma, tāpēc ir grūti iedomāties, ka telpā harmoniju var radīt ar gluži pretējiem paņēmieniem.
Logs uz debesīm
Centrālā vieta jurtā ir pavards, kas ierīkots nelielā padziļinājumā. Tieši virs galvas kupolā vīd caurums. Altina Žotabajeva kliedē mūsu aplamo priekšstatu: “Tas nav caurums, bet logs uz debesīm, ko sauc par šanrahu. No lopu kuņģa plēves darinātais caurspīdīgais materiāls ir jurtas svētums, to manto no paaudzes paaudzē.” Atbilstoši debespušu izvietojumam pie šanraha piestiprināti četri spilgtu krāsu dzijas pušķīši. Altina teic, ka senči, vērojot gaismas un ēnas kustību, varējuši noteikt diennakts laiku. “Viņu pulkstenis bija saules ceļš debesīs, bet naktīs nomadi vēroja zvaigznes,” viņa piemetina.
Jurtā rīko piknikus
Mājokļa labā puse piederēja ģimenes sievietēm, bet kreisā – vīriešiem. Jurtu izmēri bija atkarīgi no īpašnieku rocības. Vismazākajai jurtai ir sešas sekcijas, bet lielākajai – 32. Ļoti turīgiem nomadiem piederējušas vairākas jurtas, katrai bijusi sava funkcija.
Dienvidkazahstānas inteliģenti mūsdienās nebūvē vasarnīcas, bet iegādājas jurtas, kur vasarā pavadīt atvaļinājumu un rīkot piknikus draugiem. Šo faktu mums pavēstīja prezidenta pils administrācijas darbiniece Šulpana Balmuhamedova. “Mūsdienās labas, amatnieku darinātas, jurtas minimālā cena ir ap desmit tūkstošiem dolāru. Tās izgatavošanai nepieciešams pāris gadu. Jurta ir ļoti ērti pārvietojama, visas sastāvdaļas var ielikt ģimenes automašīnā. Arī uzstādīšana neprasa vairāk par stundu,” atklāj Šulpana. Viņa teic, ka presēts filcs ir neaizvietojams materiāls. Tas spēj izturēt lietu, vētru, sniegu. Turklāt filca tekstilijas var izgatavot pavisam vienkārši, jo ir nepieciešama tikai prese. Pamatmateriālu sievietes papildina ar izšuvumiem, auduma aplikācijām, vilnas dekoratīvām šķiedrām. Parasti jurta kalpo piecus sešus gadus.
Altinas un Šulpanas sniegtā informācija par nomadu mājokļiem mūs pilnībā apmierināja, tomēr viens jautājums nedeva miera – kur jurtā atrodas tualete? Mirkli pasmaidījusi, Altina sacīja: “Trūcīgiem ļaudīm stepē, bet bagātiem – nelielā, atsevišķā jurtā.
