Baroka operu iluzorā pasaule ir kā radīta, lai klausītāji aizmirstu ikdienas rūpes un viegli uzelpotu. Tāda ir arī G. F. Hendeļa opera «Alčīna», ko Latvijas Nacionālajā operā varēja noskatīties 6. novembrī.
Baroka operu iluzorā pasaule ir kā radīta, lai klausītāji aizmirstu ikdienas rūpes un viegli uzelpotu. Tāda ir arī G. F. Hendeļa opera “Alčīna”, ko Latvijas Nacionālajā operā (LNO) varēja noskatīties 6. novembrī.
Vērtīgā pieredze
Latviešu izcelsmes režisore Kristīne Vuss (Vācija) “Alčīnu” iestudēja 1998. gadā. Pirmais mēģinājums LNO rādīt baroka operu bija saistīts ar risku, jo publika ir pieradusi pie 19. gadsimta klasiskajām vērtībām. Tās ir operas ar izteiktu psiholoģisko dramaturģiju, ko velti meklēt baroka laikmeta skaņdarbos.
Pēc sešiem gadiem situācija ir mainījusies. Pavisam droši var apgalvot, ka interesi par baroka mūziku Latvijā veicinājuši senās mūzikas festivāli. Gandrīz katru gadu Rundāles pilī tiek rādīts kāds jauns baroka operas iestudējums. Labāku 18. gadsimta “mūzikas skolu” ir grūti iedomāties, jo uzvedumi tiek demonstrēti autentiskā vidē. Un kas par to, ja daļai publikas koncertu un operu apmeklēšana Rundālē ir tikai prestiža jautājums! Arī ieradums klausīties un pieņemt šo mūziku ir nopietns solis pašizglītībā.
Domāju, ka mēs, baušķenieki, atrodamies privileģētā situācijā. Kopš 1993. gada, kad pilsētā notika pirmais Senās mūzikas festivāls, ikvienam ir iespējas gūt jaunas zināšanas, regulāri apmeklējot koncertus un tiekoties ar mūzikas speciālistiem. Par saviem skolotājiem viduslaiku un baroka mūzikā uzskatu muzikologus Borisu Avramecu, Solvitu Sējāni, Orestu Silabriedi, Jāni Markovu. Ikviena saruna ar viņiem var aizstāt mūzikas vēstures biezus sējumus.
Trūkst jautrības
Izrādē “Alčīna” visas skatītāju vietas bija aizņemtas. Daudziem labā atmiņā vēl ir K. Vuss šīs vasaras neaizmirstamais G. F. Hendeļa operas “Rinaldo” iestudējums Rundāles pils Zaļajā teātrī. Tāpēc jo patīkamāka šķita atkalredzēšanās ar solistiem Sonoru Vaici un Sergeju Jēgeru. Gan operā “Rinaldo”, gan “Alčīnā” Sonora Vaice ir neganta, žilbinoša burve. Savukārt jaunais, apdāvinātais kontrtenors Sergejs Jēgers abos iestudējumos iejuties bruņinieka lomā. Pārējās partijas izpilda Evita Zālīte, Juris Ādamsons, Viesturs Jansons, viesmāksliniece Teele Joks, Doma kora skolas audzēknis Daumants Kalniņš un citi solisti.
Pēc “Alčīnas” pirmā cēliena mans paziņa ir sašutis: “Vai jūs varat man paskaidrot, kas te notiek? Darbībās uz skatuves es nesaskatu nekādu loģiku!” Mēs ar draudzeni cenšamies pavadonim ieskaidrot, ka sižetam nav nozīmes un jēgu nevajag meklēt. Gluži vienkārši jāpieņem spēles nosacījums, ka visi personāži atrodas burvestību un mīlas varā, un jāļaujas mūzikai. Tāds risinājums paziņam nav pa prātam. Viņš atvainojas un dodas uz autostāvvietu. Es mēģinu izspēlēt pēdējo trumpi, atgādinādama, ka šovasar Rundālē mūsu pavadonis jūsmoja par operu “Rinaldo”. “Tur vismaz bija jautri,” izmet neapmierinātais skatītājs.
Iemīļoti, jauni solisti
Operas otrais un trešais cēliens izvēršas par brīnišķīgu mūzikas baudījumu. Publikas īpašā labvēlība tiek veltīta Sergejam Jēgeram. Pagājušā gada Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvents, tikai 25 gadus vecais solists, ir apveltīts ar reti sastopamu balss tembru. Viņš debitēja operā “Dēmons” ar Eņģeļa lomu, izpildīja vīriešu galveno partiju operā “Rinaldo”, bet tagad dzied “Alčīnā”. Nepilna gada laikā Sergeja Jēgera balss diapazons ir kļuvis plašāks, plūstošāks, intonatīvi bagātīgāks. Grūti iedomāties baroka skaņdarbu piemērotāku izpildītāju.
Sonora Vaice burves Alčīnas lomā ir lieliska – temperamentīga, dinamiska, ar labi skolotu un izkoptu tembru. Uz LNO skatuves viņa ir vairāk nekā desmit gadu. Sonoras Vaices repertuārā ir vairāki desmiti lomu. Viņa pilnveidojusi meistarību pie Eiropas slavenākajiem vokālajiem pedagogiem Itālijā un Lielbritānijā.
Daumants Kalniņš, kurš 2003. gada Ziemassvētku koncertā LNO izpildīja dažus solonumurus, šķita pavisam mazs puika. Vērojot viņu “Alčīnas” uzvedumā, klausītāji neslēpa simpātijas. Jaunais solists šķita tik aizkustinošs bērnišķīgajā draiskumā un milzīgajā atbildībā pret uzticēto lomu.
Horeogrāfa Agra Daņilēviča vārds ir kvalitātes zīme. Viņa deju grupas “Dzirnas” dalībnieki piedalījās arī operā “Alčīna”, tāpat kā “Rinaldo” uzvedumā Rundālē. Abām izrādēm tērpus darinājusi Kristīne Pasternaka. Droši vien nav korekti salīdzināt, taču “Alčīnas” aktieru kostīmi ne tuvu nav tik krāšņi un oriģināli kā “Rinaldo” brīvdabas uzvedumā.
