Kaut arī skapītis blakus gultai būtu ēdieniem un dzērieniem pārbagāts, ceraukstietis ĒRIKS DERVĪTS pats nevarētu paņemt pat ūdens glāzi.
Kaut arī skapītis blakus gultai būtu ēdieniem un dzērieniem pārbagāts, ceraukstietis ĒRIKS DERVĪTS pats nevarētu paņemt pat ūdens glāzi. Rīt, 11. novembrī, apritēs 22 gadi, kopš viņš guļ gultā paralizēts.
Lai gan dzimis 1928. gada 24. decembrī, Ēriks lepojas ar fenomenālu atmiņu. To ieguvis pēc dienas, kad viņš “nolūza”. Tas ir Ērika Dervīta apzīmējums. Lūdzu atcerēties, kas pilnībā mainīja viņa dzīvi. Sarunā piedalās arī sieva Ilga, kura visus šos gadus bijusi kopā ar Ēriku. Pārceļamies pagātnē.
– Padomju milicijas dienā, 10. novembrī, saņēmu atzinību par aktīvu sabiedrisko dar bu. Kaut arī oficiāli biju PSRS 50. gadadienas padomju saimniecības (tagad – Ceraukste – red.) darba aizsardzības un ugunsdrošības vecākais inženieris, man bija vēl, kā mēdz sacīt, deviņi amati un desmitais bads. Ļaudis mani pazina. Vienmēr, ja kaut kur gāju kājām, piedāvāja aizvest. Tā bija arī 11. novembrī. Todien nebraucu ar darba mikroautobusu. Nezinu, kāpēc.
Abi ar sievu devāmies kārtot darba darīšanas un pie dēla uz Čiekurkalnu, kur viņš dienē ja Rīgas mobilajā milicijas pulkā. Netālu no pieturas apstā jās šoferis ar nelielu stāžu. Pie Ārces iekļuvām avārijā. Nenotika sadursme ar citu mašīnu. Mūsējā divreiz apgriezās uz ceļa. Sieva un šoferis tika cauri ar zilumiem. Mani paralizēja uzreiz. Tomēr ļaunu prātu uz šoferi neturu.
Parasti pēc tādiem gadījumiem jautā, kāpēc tā noticis tieši ar mani. Jūs arī?
– Ticu, ka tas bija nenovēršams notikums, jo es varēju daudzas reizes noslīkt, aiziet bojā.
Ilga ir citās domās: – Tas ir lāsts, ko uzlika mans pirmais vīrs. Es par to esmu pārliecināta. Mums ar viņu nebija laimīgas laulības. Abiem ar Ēri ku šī ir otrā savienība. Kad Ērikam aizgāja sieva, viņš palika ar 13 gadu vecu puisīti Eināru. Nu man vienai bija pieci “vīrieši”. Einārs nekad nepacēla balsi, izturējās ar cieņu. Arī tagad bieži brauc ciemos ar bērniem, dzīvojam vienā pagastā.
Tas noteikti ir traģiski, ka tik darbīgam cilvēkam kā jums bija liegtas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē.
Ēriks: – Izjutu, ko nozīmē, ka vienā dienā tu neesi nekas. Pirms tam man bija pieeja vietām, kas citiem tajā laikā bija liegtas. Biju un esmu sabiedrisks cilvēks. Tāpēc slimība mani satrieca.
Ilga: – Pirmo pusgadu Ēriks ne par ko citu nejautāja kā tikai par darbu. Neprasīja neko par mani, bērniem un māju.
Jūs 22 gadus esat balstījusi vīru. Tā ir mīlestība vai pienākums? Ir vieglāk pamest un atteikties…
Ilga: – Tā ir mīlestība un pienākums. Ēriks man bija pārāk labs vīrs, lai viņu pamestu. Bijām laulībā nodzīvojuši vairāk nekā piecus gadus.
Ēriks: – Viņa ir brīnums. Kad meitas Ilgu iepazina, čukstēja, lai nelaižu vaļā. Par viņu jāraksta, nevis par mani. Ilgai bija tikai 45 gadi, kad tiku paralizēts. Viņa visu upurēja. Pirmā sieva mani noteikti pamestu. Viņa bija mediķe, un es biju bezcerīgs.
Jūs abi to zinājāt…
Ilga: – Nedrīkstēju pieļaut, ka viņš nomirst. Kaut paliktu tikai galva uz pleciem. Skrēju uz Rīgu, vāķīju. Tā mēs cīnījāmies. Esmu gandarīta, ka viņš ir dzīvs. Nāku istabā un zinu – viņš man ir. Cita lieta, ka pati ar sevi neesmu apmierināta. Palieku veca. Izgriezies mugurkauls. Nedrīkstu smagu vairs celt. Taču man par viņu jārūpējas. Bērni strādā. Nezinu, kā tas atrisināsies.
Ērik, jūs tik smalki visu atceraties, stāstot gan par negadījumu, gan par aizvadītajiem gadiem un pārdzīvoto. Pastāstiet, lūdzu, kā tikāt pie tik labas atmiņas?
– Agrāk nekas neturējās galvā. Atmiņa kļuva izcila pēc piedzīvotās klīniskās nāves. Septītajā dienā, ko pavadīju reanimācijā Bauskas slimnīcā, jutu, ka grimstu. Redzēju augstu klinti, aizu, kokus, mežus. Lēcu no klints un pārvērtos par putnu. Paātrināti lidoju lejā. Mani pavadīja spalga skaņa. Es vēroju, ka no putna atdalās mans otrs es. Man kļuva sevis žēl. Lielas vardes lēkāja pār mani kā pār brezenta gabalu, un es domāju – kaut tik viņas mani nesaplēstu.
Tad šī aina pārtrūka. Parādījās cita. Tas bija tunelis. Gaisma. Trepes, pa kurām es kāpu uz augšu. Es vēroju otru es no malas. Biju apģērbts jūras virsnieka formā. Dzirdēju mūziku, redzēju jūru un rietošu sauli. Saules ceļš nāca uz mani. Cē lās brīze. Redzēju krastmalu. Ziedošas margrietiņas, bēr nus pagājušā gadsimta tērpos. Saule pazuda jūrā, satumsa. Tad es atjēdzos ar skaidru galvu. Atcerējos Ilgas dēla sievastēva telefona numuru.
Jūs interesējaties par norisēm sabiedrībā, esat optimists.
– Visvairāk esmu priecīgs par to, ka man ir ģimene. Tā man vienmēr bijusi vissvarīgākā.
