Aizbraukt uz ārzemēm ceļojumā vai ciemoties pie draugiem ir viena lieta. Bet pavisam cita – doties darba meklējumos.
Aizbraukt uz ārzemēm ceļojumā vai ciemoties pie draugiem ir viena lieta. Bet pavisam cita – doties darba meklējumos.
Pirms pāris gadiem tā šķita ilūzija, līdz iekāpu autobusā, lai dotos uz Londonu strādāt par auklīti.
Beidzot Bauskas 1. vidusskolu, ar draudzenēm Marutu un Aigu iedomājāmies, ka pēc izlaiduma varētu braukt pastrādāt uz Londonu. Turklāt varētu iemācīties angļu valodu, atpūsties, pabūt kopā, nopelnīt naudu un vēl iegūt pieredzi turpmākai dzīvei. Toreiz pat nenojautām – cik liela būs pieredze! Manai mammai bija pazīstama kāda sieviete firmā, kas iekārto darbā par auklītēm, līgumu noslēdzām ar viņu.
Cerīgi solījumi
Sākumā viss šķita pasakaini, jo līgumā bija noteiktas mūsu tiesības un pienākumi. Mūsu darbs būs saistīts ar maziem bērniem, tie būs jāaizved uz skolu, jāpieskata, kad vecāku nebūs mājās, jāpasniedz brokastis un jāpalīdz mājas darbos (veļu, netīros traukus ielikt mazgājamā mašīnā, notīrīt putekļus). Neizklausījās slikti. Tika arī minēts, ka mūsu darba laiks būs 25 stundas nedēļā, divas dienas noteikti varēs atvēlēt privātām darīšanām. Ja stundu skaits tiks pārsniegts vai būs jādara kādi citi darbi, tad par to maksās papildu kabatas naudu.
Ģimenei arī jāatvēl auklītei laiks studijām, jo tas bija galvenais motīvs, tur braucot.
Neviens nesagaida
Samaksāju aģentūrai 100 latu, par 66 latiem nopirku biļeti un devos ceļā. Autobusā visu laiku pavadīju asarām acīs, jo tā bija pirmā reize, kad kaut kur devos viena, turklāt pretī nezināmajam.
Izkāpjot Londonā, mani neviens, kā bija solīts, nesagaidīja. Centos sazvanīt savu “ģimeni”, taču neviens neatbildēja. Naudas man nebija, ceļa somas smagas. Pirmais trieciens bija ne pa jokam.
Pēc divām stundām pie manis pienāca kāds vīrietis, sieviete krietni nošmulētā T kreklā un maza, smukiņa, blonda meitenīte. Tā izrādījās mana “ģimene”. Tikai tad apjautu, ka nemaz īsti nezinu, pie kādiem cilvēkiem braucu. Nedaudz parunājām, devāmies mājup. Ieraudzīju savu istabu un apstulbu, jo tik vien vietas, kā apgriezties. Nākamajā rītā mani gaidīja A4 formāta lapa ar pienākumu sarakstu, kur nekas nebija minēts par bērnu pieskatīšanu, ja nu vienīgi pēc skolas, kamēr vecāki vēl darbā. Toties uzskaitīti visi mājkalpotājas pienākumi, kas jāveic, kamēr ap pulksten 17 no darba pārrodas vecāki. Jāpilda bija pat kalpones darbi, jāvāc un jāmazgā netīrā saimnieku apakšveļa. Jāstrādā bija arī sestdienās un svētdienās.
Par līgumu brīnās
Saimnieki bija ļoti nekulturāli, ēdamā drupačas meta zemē, man pēc viņiem bija jāsavāc. Nekas no līgumā paredzētā nebija jādara. Es stāstīju par saviem pienākumiem, līgumu, taču saimnieki brīnījās, jo viņiem bija pavisam cits līgums. Tas bija šoks. Turklāt manas angļu valodas zināšanas nebija tik izcilas, nebija, ar ko aprunāties, neviens mani nesaprata. Es taču braucu strādāt par auklīti, nevis mājkalpotāju. Bērni un vecāki bija paēduši savā darbavietā, skolā, ledusskapī neko īpaši neglabāja. Es biju nostrādājusies, taču man pat īsti nebija, ko ēst. Par studijām nevar būt ne runas, jo visu dienu strādāju, vakarā nebija spēka.
Pēc divām nedēļām rakstīju Latvijas aģentūras pārstāvei. Man atbildēja, ka neko nezinot un palīdzēt nevarot. Atlika vien pašai zvanīt uz aģentūru Londonā un lūgt iekārtot citā ģimenē. Priekšnieks neko nesolīja, taču Latvijas pārstāve skarbi ieteica neradīt problēmas un necelt neslavu firmai. Ģimene, uzzinājusi, ka esmu neapmierināta un vēlos iet prom, kļuva uz mani pavisam dusmīga. Biju viena, neaizsargāta, aizbraukt nekur nevarēju.
Palīdz draudzene
Tad atcerējos par kādas Bauskas meitenes iedoto elektroniskā pasta adresi. Aizrakstīju, izstāstīju par sevi. Viņas ģimenes draugiem tieši tajā brīdī bija nepieciešama auklīte, man laimīgā kārtā bija, kur palikt.
Mana otrā ģimene bija pilnīgs pretstats pirmajai. Mani pieņēma atplestām rokām, jutos kā cilvēks, kā personība. Jaunā ģimene palīdzēja iekārtoties koledžā, ļāva satikties ar draudzenēm. Es atguvos, mācījos labā koledžā, ieguvu psiholoģijas un angļu valodas sertifikātu, iepazinu daudz dažādu tautību cilvēku, viņu kultūru.
Pieredzi esmu guvusi, daudzko sapratusi un iemācījusies. Par auklīti vairs nestrādātu, jo dzīvot pie svešiem cilvēkiem, būt no viņiem atkarīgai nav viegli un patīkami.
I. VILNE, studente
