Dzīvē krātie sapņi piepildās; Biruta Gulbe Mežotnes pagastā atzīmējusi 55. dzimšanas dienu

Jubilāre dzimusi, augusi un viss viņas līdzšinējais mūžs aizritējis Mežotnes pagasta Strēlnieku ciemā.

Kāda bija bērnība Strēlniekos?
– Bērnība manās atmiņās visvairāk saistās ar fermas laiku. Tēvs agri aizgāja mūžībā, un mammai vienai bija par mums jāgādā. Strādāja fermā, un mēs ar brāli Aivaru gājām mammai līdzi un tā daudz dzīvojām pa fermu un biešu laukiem. Bet darbs kopš bērnības man ir devis fizisko izturību un atbildību visai dzīvei, darot jebkuru darbu.

Bērzu astoņgadīgā skola bija mana pirmā skola. Pirmos gadus skola atradās bijušās muižas ēkā; kad tur izcēlās ugunsgrēks un telpas izdega, skolu pārcēla uz ciema centru. Dziedāju korī un ansamblī, tolaik arī modernās dejas skolā mācīja. Mums bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Ausma Zukule. Viņa bija skolotāja ar lielo burtu – ikdienā stingra, prasīga, taisnīga un spēja uzklausīt. Bet, kad devāmies kopā pārgājienos, viņa bija kā viena no mums, līdzīga starp līdzīgiem.

Kur ceļš veda pēc skolas beigšanas?
– Mācības turpināju Bauskas 1. vidusskolā. Lai gan nebiju starp teicamniekiem, mācībās centos un darīju visu ar atbildību. Vidusskolas laikā man patika šūšana; mamma daudz šuva, un es gribēju pēc vidusskolas mācīties par šuvēju.

Bet pēc skolas beigšanas dzīve sagriezās pavisam citādi, viss mainījās, arī sapnis par šuvējas profesiju. Satiku savu pirmo vīru, apprecējos astoņpadsmit gadu vecumā, drīz pasaulē nāca pirmais dēls. Bet es nejutos dzīvē vīlusies, tiku mīlēta un biju laimīga ar bērniem. Bet dzīve mani atveda atpakaļ uz darbu fermā Strēlniekos. Tur nostrādāju līdz 1993. gadam, kad saimniecību likvidēja. Arī mani dēli bērnībā nāca līdzi uz fermu, tas arī viņiem ieaudzināja mīlestību pret darbu un atbildību.

Esat bagāta mamma un vecmāmiņa?
– Jā, man ir trīs dēli Ivars, Rihards un Jānis. Ir izauguši par krietniem darbarūķiem, ar viņiem ļoti lepojos. Arī vedeklas Dina un Ļena man ir kā meitas. Priecājos par mazmeitām Stefāniju un Amandu, mazdēliem Oliveru un Kevinu. Vecākie dēli ar ģimenēm ir tuvumā, dzīvo tepat novadā – Iecavā un Dāviņos, bet jaunākais vēl ir manā paspārnē. Esmu bagāta un lepna par savu lielo ģimeni un gandarīta, ka dēli ir patstāvīgi un saprot, kas ir pieaugušo dzīve.
Dzīve mani ne vienmēr ir saudzējusi, pirmā laulība izjuka. Bet tagad jau vairāk nekā divdesmit gadus esam kopā ar Mareku. Viņš ir manas dzīves atbalsts, palīdzēja uzaudzināt dēlus; īsts darbarūķis – pat par daudz nežēlo savu veselību.

Esmu priecīga, kad mana lielā saime sabrauc kopā dzimšanas dienās un Ziemassvētkos.